Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Tā ir hindu maģija

Tā ir neizskaidrojama parādība — vienreiz nejauši satikti ceļotāji pēc kāda laika atkal sastopas citā plašās Indijas nostūrī

Katrā ceļojumā pienāk brīdis, kad gribas un vajag ievilkt elpu un uzkrāt spēkus nākamajiem piedzīvojumiem/pārdzīvojumiem. Indijā tam vispiemērotākais ir dzelzceļš — Konkan Kanya Express, kas divpadsmit stundu garumā ļaus acīm kāri tvert Arābijas jūras klinšainos krastus labajā pusē, bet kreisajā skatīt nebeidzamus rīsa un cukurniedru laukus. Sēdi atvērtajās durvīs un šūpo kājas.

Taču tā nebūtu Indija, ja viss notiktu pēc plāna. Vispirms ir jānopērk biļete, un ārzemniekam nepietiek tikai ar pasi un aizpildītu anketu. Vēl ir jāuzrāda naudas maiņas punkta izziņa par likumīgu rūpiju iegūšanas ceļu. Kad mulsi saku — man tādas nav, toties ir bankomāta izdruka —, atbildīgās personas piere savelkas dziļdomīgās grumbās, un es jau atkal piefiksēju to dīvaini ātro galvas kustību (no labās uz kreiso — ātri, ātri), ko pavada steidzīgs "okey, okey, okey". Tas nozīmē, ka nekas nav okey un ir varianti — vai nu nav saprasts tas, ko es saku, vai arī draud lielākas nepatikšanas. Šoreiz ir otrais variants, jo, kad atkal sāku stāstīt, ka manā gadījumā būtu jāpietiek ar bankomāta izdruku, skaidrojumu pusvārdā pārtrauc steidzīgais "okey, okey, okey".

Nu labi, ko tālāk? Tālāk ir atbildīgo stacijas personu kopsapulce, vicināšanās ar rokām un steidzīga murdoņa. Apspriede notiek arī četru eiropiešu rindā. Izrādās, vajadzīgā valūtas maiņas izziņa ir vienam no rindā stāvošajiem holandiešiem, kurš pārliecinoši uzņemas vadības grožus un, pārvarot visai vērā ņemamu atbildīgo darbinieku pretestību, nopērk četras biļetes uz Gou.

Taču arī ar to vēl viss nebūt nav galā. Vajadzīgo peronu atraduši, sākam gaidīt. Rit stunda. Otra. Trešā. Tad pēkšņi, it kā nekas nebūtu noticis, stacijas skaļruņos lepni tiek paziņots, ka pasažieriem Konkan Kanya ekspresī jāsakāpj piecās minūtēs no pavisam citas platformas. To, kas notiek tālāk, aprakstīt nav vienkārši — perons gluži kā satracināts lapseņu pūznis paceļas spārnos, somas, saiņi, maisi un spiedzoši bērni tiek sacelti augstu virs gavas, un perona platuma cilvēku straume cenšas satilpt uz divreiz šaurākām metāla kāpnēm. Klupdami, krizdami un cits citu stutēdami, arī mēs kaut kā aizkļūstam līdz biļetē norādītajam vagonam, un ceļojums pretī pludmalei beidzot var sākties.

Vienīgā bēda — gaidot vilcienu, esam notiesājuši visus cepumu un riekstu krājumus, bet pārējie lēnā vilciena pasažieri, bezcerīgi ilgi braucot, ir izēduši tukšu vilciena ēdnīcu. Salta balss skaļrunī paziņo, ka aizkavēšanās dēļ šodien vilcienā pusdienu nebūs. Nu ko, atliek gaidīt tuvāko staciju, kad ap vilciena vagonu aplips ātro uzkodu tirgotāji, kuru piedāvāto ēdiena sortimentu varētu raksturot filmas Svīnijs Tods. Flītstrītas dēmoniskais bārddzinis vārdiem — worst pie in London1 vai worst pie in London ar kečupu. Vēl tiekam pie ceļa putekļus krietni uzsūkušiem banāniem un milzīgām, sulīgām papajām pelēcīgā krāsā. Apēduši nezināmas izcelsmes pīrāgus, sēžam dziļdomīgi šņācošā ogļu vilciena atvērtajās durvīs un, izmantojot tūristu nazi, cenšamies ievērot kaut minimālus higiēniskas augļu tīrīšanas pamatprincipus. Kad darbiņš galā, iestājas klusums, ko pēkšņi pārtrauc smieklu šalts. Visi esam izlasījuši uzrakstu, kas vēsta — neēdiet neko, ko nepiedāvā vilciena personāls. Ēdiens var būt saindēts. Izrādās, leģendas stāsta par sazāļotiem, aplaupītiem un nolaupītiem pasažieriem. Redzot mūsu brīdinājumam piekaltos skatienus, atskan mierinoša indieša balss: "Don"t worry, in this country you will do a lot of things that just seems prohibited!"2

Leģendu galvaspilsēta

Koķeti saules stari bez steigas spēlējas Arābijas jūras sīkajos vilnīšos, un skatienam, cik tālu vien iespējams, paveras baltu smilšu pludmale. Tajā rosās tikai balti mūļi, un zvejnieki pēc rīta zvejas krastā pietauvo laivas. Ja izdodas tikt nost no lielajām tūristu pludmalēm, Goa ir vieta, kur klusumā atgūties no burzmas. Kad aizsargkrēmi padevušies saulei un bronzas krāsas āda jau lobās nost, ir laiks doties tālāk.

Uz Hampi — ciemu, kurā dzīve rit pavisam citā dimensijā. Agrā rītā tuvējā mazpilsētas dzelzceļa stacija sagaidījusi jaunu tūristu pievedumu. Nadzīgie tuktuki izveidojuši milzīgu rindu un gaida, kad varēs doties uz 12 kilometru attālo tempļu un granīta bluķu kalnu ieskauto Hampi, kas XV gadsimtā bija viena no bagātākajām un lepnākajām indiešu karalistu galvaspilsētām.

Tagad daļu no vēsturiskās pilsētas, uz kuras drupām paceļas neskaitāmas viesu mājas, skauj augsts žogs, — pilsēta ir pasaules kultūras mantojuma sarakstā, un katram, kurš iebraucis ciemā, jāreģistrējas policijā. Galvenajā promenādē esošajā iecirknī stūrī saslietas šautenes, kas varētu būt piedzīvojušas Pirmo pasaules karu, plati smaidoši policisti mūs cienā ar bezgala saldu ingvera tēju. Ar īslandieti Gerdu nosmejam, kas tas gan tikai tāpēc, ka mūsu trešais ceļabiedrs — brits Marks — pajautāja par kriketa spēles rezultātiem, kas izrādījās labvēlīgi Indijai. Tāpēc arī tēja zaudētājiem.

Kad mūsu vārdi ierakstīti biezā žurnālā, varam doties apskatīt ciematu, kura centrālo asi veido iespaidīgs XIV gadsimta tempļu komplekss vienam no hindu dieva Šivas veidoliem — Virūpākšam. Vairāk nekā 50 metru augstajā pīlārā cita virs citas sakārtojušās smalki grebtas dievu un dievišķo sāgu tēlu figūras, kurām būtu jāspēj izstāstīt to laiku leģendas. Lai kādas tās būtu, amatnieku darbs ir apbrīnas vērts. Tā kā šajā ciematā nav uzbāzīgu "bezmaksas gidu", mēs stundām ilgi sēžam svētnīcas pakājē un cenšamies cits citam izstāstīt "īsto" figūru veidoto stāstu. Lūgšanas, iesvētības un laulības šeit notiek katru dienu, templim ir arī savs talismans — cēla ziloņmāte, kurai dots hindu dievietes Lakšmī vārds. Viņa ik rītu 7.30 mazgājas tuvējā upē. Tad cēlā solī, pa ceļam ar snuķi svētījot ikkatru, kurš viņai pasniedz banānu vai vienas rūpijas monētu, un noliecot ceļus katras dievišķās statujas priekšā, dodas uz templi, kur visas dienas garumā uzrauga kārtību, piedalās rituālos un, protams, sniedz svētību.

Mūsu trijotne, kas tikai vakar satikusies vilcienā, centīgi cenšas fiksēt ziloņmātes rīta gaitas, kad pēkšņi aiz muguras atskan možs: "Hi, guys!"3 Izrādās, arī amerikānis Deivids no bankrotējušā Lehman Brothers, kuru satiku ceļojuma sākumā Džajpurā, ir atkļuvis līdz Hampi un, plati smaidīdams, paziņo, ka šeit bez tempļiem ir vēl kaut kas, bet to mēs drīkstēšot ieraudzīt tikai vakarā. Noskaidrojas, ka amerikānis ir pazīstams arī ar holandieti, jo kādā ceļojuma brīdī satikušies Kalkutā. Tas ir tik tipiski — šeit visi baltie mugursomnieki kaut kur kaut kādā brīdī satiekas, to neplānodami. Kā saka īslandiete Gerda, kura Indijā piedzīvoja savas valsts bankrotu un kurai vienā dienā tika iesaldētas visas viņas kredītkartes: "That"s Hindu magic."4

Nolemjam vispirms apskatīt senās impērijas drupas un dievu statujas, kas vairāku kilometru rādiusā izkaisītas ap ciemu. Ceļveži iesaka ņemt tuktuku, bet mēs nospriežam, ka laiks birojos izlutinātās kājas pieradināt pie nopietnām fiziskām aktivitātēm. Košļājot cukurniedru stublājus, pa smilšainu ceļu soļojam varenās hindu impērijas galvaspilsētas virzienā. Starp krūmiem gluži negaidīti pavīd iespaidīga dusmīgas Lakšmī statuja, nedaudz tālāk, cukurniedru laukos ieaudzis, stāv senākais no Šivas — visa pirmsākuma — veidoliem. Turpat kalna piekājē tup jau mums labi zināmais Ganeša — Šivas dēls ar ziloņa galvu, bet vēl aiz stūra neaprakstāmā smalkumā grebtas indiešu daiļavas, kuras sastājušās Krišnas tempļa pīlārā.

Šeit tikpat kā nav tūristu, un tas nozīmē, ka nesteidzīgi varam stāstīt cits citam mūsu pašaurajās hindu reliģijas zināšanās balstītas pasakas par akmens tēlu dzīvi un gluži kā uzcītīgi fotopulciņa dalībnieki censties skaistos tempļus un zālē ieaugušos granīta ziloņus iemūžināt no visdažādākajiem rakursiem. Vēl izmisīgi mēģinām sazīmēt, kur varētu būt noslēpts pazemes templis — tas tiešām atrodas zem zemes, un, lai tiktu līdz dievam, ir jāiebrien veldzējoši aukstā ūdenī. Bet, ja nopietni, pēc būvju daudzuma un intensitātes skaidri redzams — šeit reiz bijusi varenas impērijas galvaspilsēta, un tikai viens nav skaidrs — kur visas šīs smalkās arhitektūras zināšanas un prasmes ir palikušas. Varenība un tai līdzās esošā nabadzība vienkārši apstulbina.

Tuvojas pēcpusdiena. Esot īstais laiks ieraudzīt un izbaudīt "to", saka Deivids, un mēs viņam paklausīgi sekojam. Cauri tempļu labirintiem nonākam līdz vietai, kur sākas kalni — milzīgi granīta bluķu krāvumi. Uz tiem no apakšas skatoties, rodas jautājums, kā un kāpēc tie turas kopā un cik gan spēcīgs reiz bijis zemes erozijas spēks, kas šeit atstājis juras laikmeta parka cienīgu ainavu.

Te sākas ceļš augšup. Mums, trim Eiropas pilsētu biroju žurkām, tas vispirms ir sevis pārvarēšanas ceļš. Nedroši meklējam akmens veidotos kāpšļus un spraugas, kur pareizāk ielikt kāju, lai, lejup neskatoties, pārvarētu akmeni pēc akmens. Kad aptuveni pēc divu stundu ilgas cīņas ar sevi un akmeņiem esam nonākuši pašā augšā, atrast sajūtām vārdu ir grūti. Tā ir fantastiska brīvības un gandarījuma sajūta, raugoties mātes dabas veidotajās ainavu gleznās, kurās tik sīkas vienības kā cilvēkus kalnu pakājē faktiski nevar pat samanīt. Kā lieli, zaļi lakati ielejās noklājas banānu audzes, bet upe, kas tuvumā izskatās plata un strauja, no augšas šķiet kā mazs, spītīgs strautiņš, kurš uzvarējis šķietami bezcerīgā cīņā ar akmeni. Arī centrālā Vidžajanagara tempļa smaile lepni paceļas debesīs un saulrietā atmirdz kā koši iedegta sarkana lāpa, tā skaidri likdama saprast, kurp jādodas.

Pavēršot skatienu uz otru pusi, augstu kalnos starp akmeņiem var samanīt budistu tempļu baltās sienas un sadzirdēt pirmās pēcpusdienas gongu skaņas, kas mūkus aicina atgriezties vakara lūgšanai. Skaņa dīvaini izklīst starp kalniem, un klusumu šķeļ vien putnu spārnu švīkas. Viņi riņķo, kur zemāk. Oranža saule spēlējas mākoņos, debesis krāsojas visos iespējamos un neiespējamos sarkanīgi oranžos toņos. Jēdzieni "laime" un "sirdsmiers" iegūst gluži citu piepildījumu. Es skaidri zinu, ka katru nākamo vakaru šajā pilsētā sagaidīšu uz kādas no augstajām akmeņu korēm.

Pie kuras kastas pieder Obama?

Atceļā uz Indijas ziemeļiem nakti piestāju mazā Goas zvejnieku ciemā, kas lepni nes portugāļu jūrasbraucēja Vasko de Gamas vārdu — viņš pirmais atklāja jūras tirdzniecības ceļu no Eiropas līdz Indijai. Pirms vairākiem gadsimtiem šis ciems bija viena no noslogotākajām Indijas rietumkrasta ostām, kas tagad galvenokārt kalpo par naftas pārkraušanas vietu un mazu zvejnieku kuģīšu piestātni.

Vasko pludmalē, kur reiz savu kāju spēris slavenais portugāļu jūrasbraucējs, tagad ganās cūkas un viļņi pret krastu nes visu, kas jūrniekiem bijis lieks. Lietus ūdeņi no zvejnieku mājām pludmalē sanesuši krietnu sadzīves atkritumu slāni. Reiz greznā Vasko māja, kura savās labākajās dienās bija viens no spilgtākajiem portugāļu arhitektūras paraugiem Indijas piekrastē, tagad ieaugusi kokos un klusi noraugās, kā apkārt murd ciema tirgus. Tomēr kaut kas šeit vēl atgādina portugāļus — tās ir mazās kristiešu lūgšanu vietas ar krustu un laivu, kas joprojām stāv ielu malās.

Uz Rišikešu, kur, dzīvojot ašramā5 bītli sarakstīja dziesmas savam The White Album, es dodos ar vilcienu. Vilciens kā vilciens, ja vien nebūtu šīs sarunas ar kādu turīgu indiešu ģimeni. Tēvs — zeltlietu veikala īpašnieks, kas lepojas ar savu piederību augstai kastai un dēlu, kurš studē Londonā. Greznā, zelta diegiem izšūtā sari ģērbtā māte pieskata atvases. Ne velti viņi brauc pirmajā klasē. Kad sīki un smalki esmu izprašņāta par Eiropas (Latvijas) tradīcijām un paražām, atskan jautājums, kas mani apstulbina pilnībā. "Kuru kastu pārstāv Obama?" indietis jautā, noslēdzot sarunu par starptautisko politiku. Man negribas cienīgo vīru aizvainot, tāpēc savas domas paturu pie sevis un aizbildinos, ka mēs Eiropā esam tādi nedaudz dīvaini un mums kastu nav, bet, kā tur tajā Amerikā, to gan tā īsti nevaru zināt.

No sarunas beidzot saprotu arī to, kāpēc it visās pilsētās un stacijās ubagi apstāj tikai tūristus, bet ne vietējos turīgos ļaudis. Izrādās, hinduisti nedrīkst dot dāvanu diedelētājam, lai tādējādi nenostātos pret dieva gribu. Proti, dievs ir lēmis katram cilvēkam piedzimt savā kastā, un būtu vienkārši necienīgi censties šo lietu kārtību mainīt.

Šeit dziedāja bītli

Jogas galvaspilsēta Himalaju piekājē ceļotāju sagaida ar vēsām (tikai +25) vēja brāzmām un zili zaļu, strauju Gangu, kuras ūdens nemaz nelīdzinās tai duļķainajai rāvai, ko redzēju Vārānasī. Svētās upes krastus savieno eleganti trošu tilti, bet uz akmeņiem upes krastā kāds mazgā drēbes, kāds vingrinās jogā, vēl kāds vienkārši vēro. Fonā teju no katra stūra skan hinduistu tradicionālā meditācijas mūzika, un iespaidīga lieluma Šiva uzmanīgi noraugās pilsētas rimtajā dzīvē. Mazo miera oāzi ieskauj mežiem apauguši pauguri, kuros noslēpušies gan kalnu ciemati, gan strauji ūdenskritumi. Šī ir kārtējā, atkal citādi mobilizējošā Indijas pārdomu vieta, kurā mugursomnieki nonāk vai nu pašā ceļa sākumā, vai pašās beigās. No vienas puses, šie ir vārti uz lielajiem Himalajiem, no otras — pēdējais pieturas punkts ceļā uz mājām.

Un, protams, šeit 60.gados mēnesi vai divus meditācijās un melodiju meklējumos pavadīja The Beatles. Šodien no slavenā ašrama palikušas tikai drupas, kas nezinātājam šķiet kā pēdējā reiz apdzīvotā pieturvieta pirms stāva kāpiena kalnā. Taču patiesībā nekas nav zudis. Vietējie stāsta, ka bītlu ašrama gaisotni esot pārņēmis no jauna uzceltais starptautiskais jogas centrs, kuru nevar nepamanīt un aiz kura augstā žoga garīgu iedvesmu varot gūt jebkurš rietumnieks. Arī iekšējās kārtības noteikumi te nav tik stingri, un pie ieejas labā angļu valodā paskaidrota gan iestādījuma sūtība, gan om6 nozīme.

Protams, bītlu klātbūtne šeit atstājusi savas nodevas komercializācijai — ne velti līdzās piedāvājumiem apgūt jogu, masāžu un meditāciju gandrīz uz katra stūra redzamas lapiņas ar aicinājumiem iemācīties ģitāras, sitāras vai bungu spēli. Taču tas viss nešķiet pārlieku komerciāls, jo ir tik jauki klusā vakarā klausīties, kā uz blakus viesnīcas jumta kāds vingrinās bungu vai ģitāras spēlē vai sirsnīgi pie Gangas trinkšķina cītaru. Tradicionālā ganga aarti7 ceremonija klostera puiku izpildījumā skan drusku new age stilā. Indiešu svētceļniekus tas nedz mulsina, nedz uztrauc, bet baltie tūristi ceremonijas beigās, kad no rokas rokā ceļo uguns biķeris, jau draudzīgi dungo līdzi.

Taču katram ceļojumam reiz pienākas likt punktu un no mierpilnas oāzes atgriezties steigā. Manā gadījumā — indiešu autobusā, kam ceļotāji un vietējie jāaizved līdz stacijai. Taču tā nebūtu Indija, ja viss notiktu vienkārši. Pusceļā uz pārdesmit kilometru attālo dzelzceļa staciju autobuss atvadās no viena riteņa. To tūlīt pat apstāj viszinoša paskata vīru pulks, kas, cits citu pārkliegdami, jaunam puikam mēģina ieskaidrot, kā salauztais rats labojams. Ir skaidrs, ka tas būs bezgalīgi, tāpēc mēs trīs ceļotāji — es, advokāte no Londonas, kurai apnikušas tiesas sēdes, un glābšanas dienestu pilots no Kanādas, kurš nolēmis pārdomāt dzīvi ceļojot, — nostopējam lēnāko tuktuku pasaulē un saspiežamies kā sardīnes bundžā. Trīsriteņu braucamrīka motors skaļi klepo, bet mēs vērojam saulrietu uz Gangas un negribīgi tuvojamies sava ceļojuma pēdējai pieturai pirms mājām.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Zirnis joko - 27.12.2024

Pirms dod iespēju mājsaimniecei vadīt valsti, ieteicams tomēr pārliecināties, vai viņa ir laba mājsaimniece.

Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko