SAKĀRTOTS HAOSS
Vārds "pirts" vislabāk raksturo to, kas jau no rīta norisinās ārpus lidostas. Lai gan temperatūra nav īpaši augsta, karstumu un bezgaisu pastiprina tropu zona un okeāna tuvums. Izejot no lidostas, Elīnas pirmais teikums ir: "Gaiss te smaržo pēc salātiem."
Uz centru dodamies ar vietējo satiksmes autobusu. Tas atgādina kara mašīnu visurgājēju, kas ietērpta zilā un no iekšpuses veidota ar retrostila pieskaņu. Priekšā autobusam ir bruņumašīnas aizsargs. Ja kaut kas tiek notriekts, pasažieri labāk lai to neredz. Liekas, ka visa pilsēta mudž no autobusiem, brīžiem to ir vairāk nekā vieglo auto. Ik pa laikam autobusā iekāpj kāds jaunais mākslinieks ar ģitāru un pēc emocionāliem ievadvārdiem sāk dziedāt liriskās mīlas dziesmas. Jau pēc divām dziesmām pasažieri piepilda muzikanta cepuri.
Sasniedzam savu istabiņu. Vienkārša, tīra un kompakta. Siltā un aukstā ūdens padeve gan regulējama kā neizzināmā loterijā — to nevar kontrolēt, tā drīzāk ir attiecīgā brīža veiksme vai neveiksme. Tualetes durvis uz istabu var aiztaisīt, bet reizēm nevar attaisīt — tad viegli jāiesper pa apakšu.
Patīkams pārsteigums bija oriģināli kārtības noteikumi: istabiņā aizliegts mazgāt drēbes; istabiņā nedrīkst lietot elektroniskās ierīces. Par spīti noteikumiem, tur atrodas divi ventilatori, bez kuriem nakts miegs būtu neiedomājams.
STRĪDĪGIE ŪDEŅI
Uzzinām, ka mūsu mītnes tuvumā atrodas okeāns. Vēl tuvāk, nekā domājām — tikai piecu minūšu attālumā. Īsti nezinu, kā to nosaukt, jo tas ir gan viens no lielākajiem pasaules līčiem — Banderas līcis, gan arī Klusais okeāns. Ikviens vietējais cenšas iestāstīt, ka tas ir trešais lielākais līcis pasaulē, taču vēlāk uzzinu, ka šis vērtējums ir tikai meksikāniešu skatījumā. Līcis ir viens no lielākajiem Latīņamerikā, tas gan tiesa. Lai nu kā — tas ir liels un dziļš. Bet Meksikā gan nemēģiniet apstrīdēt, ka tas ir trešais lielākais līcis pasaulē!
Atšķirība no Jūrmalas te pamanāma acumirklī. Visi aktīvie peldētāji neatrodas aiz otrā vai trešā sēkļa. Te visi ir galvenokārt desmit metru no piekrastes. Tas izskaidrojams ar to, ka viļņi šeit darbojas ar īpašu spēku, turklāt dziļums pieaug tik strauji, kā kāpjot lejup pa trepēm.
Reti kurš peldas tikai peldkostīmā, pārējie garajos šortos un krekliņos. Atbildi uz lielo "kādēļ" saņemam, kad paši izmēģinām piena silto okeānu. Ūdens izspēlē joku, ko nemaz neesi gaidījis, jo viļņu spēks ir neizmērojams — jau pirmajā peldē Elīna pret pašas gribu vilnī apmet salto. No ūdens iznākam ārā pamatīgi saskrāpēti, taču jūtamies apmierināti un enerģijas pilni.
Jau iebraucot Porto Vajartā un redzot maģiskos kalnus, ir skaidrs, ka vienu dienu noteikti turp dosimies. Lolita, mana paziņa no Meksikas, saka: cilvēki parasti neiet kalnos, bet, ja vēlamies, tur var doties pa upi, kas no pilsētas aizved līdz pašiem kalniem. "Tā reizēm var būt strauja, bet parasti ir iespējams pa to pārvietoties," skaidro meksikāniete.
Ieraugot upi, saprotam, ka nebridīsim, bet iesim gar to.
Jo tālāk virzāmies, jo biežāk no vietējiem uzzinām, ka kalnos nokļūt nevarot. Tas sarūgtināja, jo degsme tur uzkāpt ir lielāka par noliedzošo "nevar". Šķērsojam kādu vecu tiltu, un aiz tā situācija mainās — beidzot mums paskaidro, ka tomēr varam mēģināt. Kāda ģimene laipni atļauj šķērsot savu dārzu. Ass žogs, un esam mežā. Tiekam līdz stāvam avotam. Ir aizdomas, ka augšup netiksim, taču jau pēc brīža attopamies virsotnē. Labāk nedomāt, kas notiktu, ja kāds no mums nokristu. Skaidrs, ka atpakaļ dosimies pa citu pusi.
Atpakaļceļā mums garām paskrien milzu iguāna. Atvēsināmies ar dzidru avota ūdeni, kas garšo labāk par veikalā nopērkamo. Maldīdamies iznākam dārzā, no kura sākām ceļu. Saimnieks uzdāvina lielu zaļu banānu ķekaru. Ar platu smaidu viņš piekodina, lai ieliekam plastmasas maisiņā un paturam tieši trīs dienas. Mēs par skapītī ieliktajiem banāniem atceramies pēc piecām dienām. Augļi ir pārgatavojušies. Meksikānis zināja, ko runā.
ASUMI UN SALDUMI
Zinājām, ka kalnā kāpšana varētu ieilgt, tādēļ nolēmām īpašu uzmanību pievērst brokastīm. Kādā bodītē līdzņemšanai iegādājamies pusi vistas ar piedevām. Pusvistas vietā mums vēlējās iedot pusotras. Mums pietika ar pusi.
Vistai kārta pienāca zem liela gumijkoka brūnās upes krastā. Atklājām, ka kraukšķīgie kartupeļi bija aizmirsti, to vietā līdzi bija iesaiņots gana daudz zaļo piparu. Es iesāku ar marinēto piparu. Tas no mutes aizkļuva līdz papēžiem, atsitās un atnāca atpakaļ. Nežēlīgi ass, lai gan oficiāli tikai marinēts.
Kādās vakariņās, kurās pie galda sēdēja kopējā projektā iesaistīti 25 cilvēki no astoņām Latīņamerikas un Eiropas Savienības valstīm, mums pasniedza pildītu piparu. Pildītu aso piparu. Tikai četriem no mums tas šķita ēdams.
Vienmēr atcerēšos vēl divus meksikāņu garšaugus. Silantro ir līdzīgs pētersīlim, un vietējie to bagātīgi izmanto visos tradicionālajos ēdienos. Kad tas pārbērts ēdienam, vairs neko nevar mainīt. Reiz centos to noņemt, bet silantro ir ļoti veikls un iesūcas ēdienā dažās sekundēs.
Savukārt nanče atgādina zīles lieluma tomātiņus, un vidū ir kauliņš. Pirmo reizi par to uzzināju, pērkot saldējumu. Taujāju pārdevējai, ko viņa ieteiktu. Bez minstināšanās viņas izvēle krita uz nančes saldējumu. Garša ir tik specifiska un spēcīga, ka spēju nogaršot tikai pāris kumosu. Mēneša laikā, ko pavadīju Meksikā, nanče parādījās biežāk, nekā to vēlējos — tikko bija ienākusies jaunā raža. Vietējo vidū šis skaitās izsmalcināts auglis, tāpēc to nācās garšot vairākkārt.
LABĀK LAI SADZEĻ SKORPIONS
Okeāna krastā Meksikā vairākas organizācijas aktīvi cenšas saglābt izmirstošo bruņurupuču populāciju, sargājot to izdētās olas no dažādiem draudiem: tūristu burzmas, nelegālajiem pārdevējiem un dzīvniekiem. Arī es kā brīvprātīgais pieteicos vienā no nometnēm, kas atrodas Baras de Navidas. Brīvprātīgo vidū ir patīkama atmosfēra, kuru papildina lieliskā apkārtējā daba. Jau pirmajā vakarā sapratu, cik pasakaini uz vientuļās salas jutās Robinsons un viņa draugi. Tikai mežs, lapene, smiltis, jūra un debesis ar mirgojošām zvaigznēm.
Latvijas sausā tualete šeit būtu luksuss. Ja vajag nokārtoties, tam paredzēta bedre, kurai priekšā piekārta sega. Kad darbiņš padarīts, viss tiek aizrakts. Tualetei pat ir sava ieeja — starp divām aprūsējušām metāla mucām. Ja tualete aizņemta, ieejai priekšā aizliek koka zaru, ja brīva — zars ir malā.
Īpaša eksotika ir doties uz tualeti naktī. Vislabāk bez gaismas. Tā piesaista papildu insektus. Neatkarīgi no tā, vai ej basām kājām vai sandalēs, tik un tā kaut kas pamanās pārskriet pāri pēdām. To nevar redzēt, tikai just. Un varbūt tā ir pat labāk.
Jau sākumā mūs informēja, ka nometnē dzīvo indīgi zirnekļi, pēc kuru dzēliena cilvēkam dzīvošanai atlikušas vidēji 30 minūtes. Turklāt šie briesmoņi esot apveltīti ar spēju aizlēkt metra attālumā.
Matemātiķiem būs interesanti aprēķināt, ka tieši pusstunda ir nepieciešama, lai tiktu līdz tuvākajai slimnīcai. Ja ņem vērā, ka nometnē nav mašīnas, tad vienīgais, kas atliek, ir nedomāt par to, ka kaut kas var iekost vai pārlīst pār kājām, naktī dodoties uz tualeti. Nometnes vadītājs Lalo smej: "Labāk lai iekož skorpions, nevis zirneklis, jo tad var paspēt līdz slimnīcai!"
DĒŠANAS LAIKS
Bruņurupuči ir gudri. Mazuļu laišanai pasaulē viņi izvēlas mazāk bīstamo laiku, proti, nakti. No jūnija līdz decembrim savā dzimšanas vietā atgriežas mātītes, lai laistu pasaulē pēcnācējus. Izrāpušās no okeāna, tās liedagā sameklē ligzdai piemērotu vietu, izrok pusmetru dziļu bedri, iedēj tajā 80—140 olu un dodas atpakaļ ūdenī. Tas var aizņemt no pārdesmit minūtēm līdz vairākām stundām. Līdz ar to brīvprātīgo dežūras četru kilometru garajā pludmalē notiek tieši naktīs. Pirmā patruļa apgaitā dodas ap desmitiem vakarā, otrā — ap vieniem naktī, trešā — četros no rīta. Uzdevums ir atrakt ligzdu, savākt tikko izdētās olas, lai nogādātu tās drošākā vietā.
Bieži gadās, ka bruņurupuciene tiek pamanīta tieši dēšanas brīdī un olas krīt tieši rokās. Kad dēšana sākusies, rāpulis to vairs nespēj apturēt, olas pāros birst cita pēc citas. Pirms tam pat nebiju iedomājies, cik emocionāli sakāpināts būs brīdis, kad nakts vidū, jūrai šalcot man rokās iekritīs divas siltas bruņurupuču olas. Jābūt mierīgam, lai bruņurupuciene nemaz nemanītu, ka kāds ir viņas tuvumā.
Pēc tam olas tiek rūpīgi saskaitītas un ieraktas īpaši apsargātā teritorijā. Pēc 45 dienām tur jau dzimst mazie bruņurupucēni un nadzīgi rāpo uz jūru, lai tūlīt pat paspēlētos siltajos ūdeņos.
NĀVE PIE KROKODILIEM?
Bruņurupuču brīvprātīgo aizstāvju nometne atrodas blakus krokodilu rezervātam. Tur mitinās aptuveni 400 zaļo dzīvnieku, kas nereti rītos aizčāpo garām nometnei, lai atsvaidzinātos jūrā. Savukārt mēs paši divas reizes nedēļā šķērsojam krokodilu rezervātu, jo tas ir vienīgais ceļš, pa kuru nometnei piegādāt pārtikas krājumus.
Vienā no pēdējām dienām Meksikā nolēmu kāpt laivā un kopā ar traku itāli un mierīgu brazīlieti doties rezervātā vērot putnus. Tur mīt liela balto pelikānu kolonija. Mierīgi tikām līdz kokam, kuru bija apsēduši lielie putni.
Pēkšņi uznāca spēcīgs lietus un stiprs vējš. Zinātniskajās grāmatās šo savienojumu nosauktu par tropu lietu. Laiva tam īsti nebija gatava — gara un novecojusi. Centāmies ātri irties atpakaļ, lai nenoslīktu pie krokodiliem. Lai nu kur, bet ne šeit!
Diemžēl lietus pildīja laivu ar ūdeni ātrāk, nekā mēs īrāmies. Pašiem likās, ka rosāmies ātri, bet patiesībā stāvējām uz vietas. Vējš pūta tieši no nometnes puses. Tikai pēc kāda laika sākām aptvert, kas īsti notiek. Trijatā sēžam vecā laivā, ir vētra, apkārt krokodili, un mēs airējam ar... lāpstām.
Visiem trim vienā brīdī uznāca smieklu lēkme. Par to, ka cīnāmies jau vairākas minūtes, bet nekur neesam tikuši. Tajā pašā laikā itālis ar plaukstām cenšas smelt ārā ūdeni, bet laiva piepildās ātrāk, nekā mēs to vēlētos. Tropiskā lietus piles nu jau sāpīgi sitas pret muguru.
Iespējams, kāds gariņš vai labsirdīgs krokodils laivu nedaudz iekustina, un beidzot mēs esam tie, kas kontrolē laivu. Pirms brīža tā kontrolēja mūs. Joprojām grūti saprast, kā nokļuvām krastā. Brīnumi tomēr notiek.