Čigānu laiks drīzumā uz ekrāniem. 24.novembrī un 1.decembrī kinoteātrī Rīga plkst.12, kā arī 30.novembrī Liepājā, klubā Fontaine Palace plkst.22.
Maza lavīna
Nu, laikam jau ar pirmo sniegu kājas trīc, kā gribas uz kalnu? Inārs smej, ka tā vis nav, taču šīsnedēļas nogalē viņš noteikti būšot uz kalna. Droši avoti liecinot, ka sals līdz pat –10oC. Būs sals, būs sniegs. "Dārgāks, viss kļūst dārgāks," Inārs atbild uz jautājumu, kas jauns uz kalna un Latvijas snovbordā. Un modē? Kombinezoni ar pazeminātu jostas vietu, parādījies arī panku stils — plato bikšu vietā šauri džinsi.
Pēdējoreiz Inārs snovoja nesen, augustā. Jaunzēlandē! Jaunzēlandē? Sēžot kafejnīcā un skatoties uz pelēko Bastejkalnu ar slapju sniegu, protams, atliek vien noelsties, dzirdot par mūžzaļām prērijām, kas paveras skatienam no Jaunzēlandes kalnu virsotnēm. Kā Gredzenu pavēlniekā. Kā pasakā. Vairāk par to lasāms dienasgrāmatā, kas mudž no eksotikas: garām aizpeld valis, guļ savvaļas lamas, tipina Jaunzēlandes lepnums — putns kivi. Snovošana tur bijusi labu labā, vien vietām braukšana pa vecāku pūderi vairāk līdzinājusies braukšanai pa gaisīgu krēmveida masu. Arī Čīlē sniegs bijis nedaudz sablietējies mitrā gaisa dēļ, toties atrasts arī labs pūderis. Visizcilākais sniegs bijis Aļaskā. Filmēšanai bijis pārāk auksts. "Traki," Inārs atceras filmēšanu. Vispirms abi ar Mārci Ābeli, operatoru un snovotāju, uzvesti kalnos ar helikopteru. Tas bijis tik dārgi, ka Inārs negrib pat atcerēties. Sākusies filmēšana, kas neparedzēti ieilgusi. Vienam kadram nācies patērēt ārkārtīgi daudz laika — Mārcis gaidījis labāko gaismu, lēcienu; vienlaikus kameru sargājis no sniega. Turklāt viņu nedaudz pabiedējusi maza lavīna. "Kalni ir dzīvi," Inārs nosaka. Viņš izbraukājis vai visu pasauli, bet kalnu dzīvīgumu gribētu pārbaudīt arī Āfrikā un Austrālijā.
Izteikta bauda
Inārs stāsta, ka filma veidota kā ceļojums. Tajā skanēs etnomūzika, aukstie kadri kalnos mīsies ar ieleju karstajiem, kur varēs redzēt Čīles geizerus, krāterus, tuksnesi, karlosus, čikitas un ģimeni, kurā snovbordisti dzīvoja. Būs arī Aļaska — balta līdz horizontam. "Gaiziņš arī ir kadrā," Inārs gan neatklāj, kā tieši filmā būs redzama Latvija.
Tieši Gaiziņā Inārs pirmoreiz uzkāpa uz dēļa. Viņš snovo 12.ziemu un paša dibinātajā Rīgas snovborda skolā māca to darīt tiem, kuri vēlas. Katru gadu skolas instruktori un mācekļi dodas uz treniņnometnēm ārpus Latvijas. Iecienītākās vietas ir Šveicē, kur māca Antonijs Holans, saukts par Tontonu, kā arī Somijā un Francijā. Kādas izredzes mūsējos redzēt olimpiskajās spēlēs? Inārs pasmaida tā, ka skaidrs — ko nu mēs, Gaiziņa iekarotāji. Tas neesot nereāli, taču tad jādzīvo kalnu zemē… Viens no labākajiem mūsējo rezultātiem esot Kaspara Ruma 13.vieta pasaules čempionātā junioriem. Latvijas snovbordistu rindās zināmi ir Ināra pirmie skolnieki — Ģirts Laube un Mārcis Ābele, kurš studē Latvijas Kultūras akadēmijas operatoros. Patlaban tieši viņš montējot Čigānu laiku. Inārs to vēl neesot redzējis, uzticoties Mārcim. Skaidrs, ka filma patikšot snovbordistiem un tiem, kuri ar to nenodarbojas, taču snovbords tik un tā patīk. Tā būšot pašu lietošanai DVD formātā un nepretendē uz titulu — filma par snovbordu. Tam vajagot daudz naudas, citu aprīkojumu.
Sniega sajūtai vēl citāts no Ināra dienasgrāmatas. "Čīle. 1.septembris. Rīts mūs pārsteidz ar sauli un pilnīgi skaidrām debesīm. Oh, sasnidzis ar, kādi 30 centimetri. Visu māju jumti klāti baltām sniega cepurēm. Ātri brokastīs un uz kalnu. Sen gaidītais pūdersniegs ir klāt. Sniegs tiešām ir fantastisks, viegls. Katrs grieziens izteikta bauda.".