Trīs iemesli, kādēļ savus mīluļus pārlieku lutinām

lasīju un baidījos ka ar mani nav kaut kas kārtībā, palasīju komentārus un sapratu ka tomēr viss ir ok.

Primitīvs rakstelis... 1) Piemirsu, kurš izcils rakstnieks tika teicis: "Jo vairāk es iepazīstu cilvēkus, jo vairāk es mīlu dzīvniekus." Pilnīgi mana pieredze! 2) Dzīvnieki nepiekrāpj savus saimniekus nevis tāpēc, ka ir no tiem atkarīgi, bet tāpēc, ka viņi nepazīst tādu nelietību. Nez, kā tad psiholoģe skaidrotu to, ka, piemēram, bērni, būdami materiāli un morāli atkarīgi no vecākiem, tomēr mēdz piekrāpt, nodot, melot. 3) Cilvēkiem, kuri mīl un lutina dzīvniekus, es uzticos vairāk nekā tiem "mērenajiem". Paldies Dieviņām, nav nācies vilties šādā izvēlē! 4) Pašam ir vairāki astainīši mājās - viņu mīlestību un paļāvību neaizstāj nekas! Esmu ģimenes cilvēks un varu teikt, ka mūsu draugi (runčuki, suņuki un jūras cūciņi) vieno mūs visus: ja atgadās par kaut ko pastrīdēties, tad dzīvnieki ir tie, kurus lutinot, atkal rodam saskaņu. Tā, lūk!

Man jau 12-o gadu dzīvo uz ielas pieklīdis,pamests krancītis un pagalmā adoptēta pamesta kaķenīte. Un tikai dzīvnieku "psiholoģe '", kura, acīm redzot, nemprot mīlēt arī dzīvniekus var gvelzt šādas muļķības. Jo dzīvnieki dod beznosacījuma mīlestību, bet mīlestības mums nevienam nav par daudz. Pilnīgi piekrītu ,ka esam atbildīgi par tiem ,ko pieradinām. .