Āfrika tā pa īstam sākas, tikai sasniedzot Dāhlu - Marokas un okupētās Rietumsahāras vistālāko pilsētu uz dienvidiem. Aiz muguras jau vairākas dienas un 1500 kilometru, ko esmu stopojis no Marrākešas. Nelielas Āfrikas savdabības, protams, sākās jau tur - Marrākešas lidostā. Kādam vietējam paprasīju, lai paķer mani savā mašīnā līdz pilsētas centram. Labs ir, bet to pamanīja sargs un atteicās no autostāvvietas izlaist mašīnu ar kaut kādu kreiso ārzemnieku tajā.
Šoferis, protams, rada ātru un efektīvu risinājumu - mazu, apmēram 30 santīmu kukulīti, un ārzemnieks mašīnā vairs nebija problēma. Lai arī tūristu Marokā netrūkst, laikam tikai retais pārvietojas ar stopiem - vietējiem liekos gana interesants un tieku uz priekšu bez īpašiem sarežģījumiem.
KOMERSANTI NO NO MAN'S LAND
Kad sasniegta Rietumsahāra, visapkārt tikai akmeņains tuksnesis, kurā klejo suņi. Parasti mājas suņi, kas, acīmredzot būdami pamesti, izveidojuši paši savu savvaļas koloniju. Jo vairāk uz dienvidiem, jo vairāk sāk parādīties arī smiltis, kamieļi un mīnas - savdabīgs sveiciens no Marokas un Mauritānijas kara 70.gados. Pēdējie pāris simt kilometru pirms robežas ir visvairāk mīnētā vieta pasaulē, un laiku pa laikam var redzēt uzsprāgušu auto vrakus, kuru šoferi sev vien zināmu iemeslu dēļ bija nolēmuši nobraukt no ceļa...
Uz ceļa mašīnu kļūst aizvien mazāk, un par vešanu ir jāsāk maksāt. Tā kā no Dāhlas līdz 400 kilometru attālajai robežai nav pat sabiedriskā transporta, vienīgais veids, kā nokļūt Mauritānijā, ir Dāhlas pievārtes benzīntankā dabūt vietējo šoferi un pēc niknas kaulēšanās vienoties par saprātīgu samaksu par ceļu līdz robežai un pārvešanu tai pāri.
Marokas pusē stingri dzelžainas, bet totāli neefektīvas pārbaudes. Kad no Marokas ārā, asfalts beidzas. Nē, patiesībā beidzas ceļš, un sākas trīs kilometrus garš bezvalsts posms - No man"s land*... Tajā saimnieko, kā man paskaidro šoferis, "komersanti", kas pārdod mašīnas, maina tām numurus, maina naudu un organizē citas vairāk vai mazāk nelikumīgas aktivitātes. Pats "ceļš" līdz Mauritānijai ir līkumainas un paugurainas, tikko tuksnesī saskatāmas sliedes, kas ir tik bedrainas, ka ātrāk par 10 km/h nav iespējams pārvietoties. Gar ceļa malu mētājas desmitiem izdegušu auto un to kravas atliekas - skatam, kad kāds pazaudē ceļu, vajadzētu būt tik iespaidīgam kā Švarcenegera filmās.
Otrā robežas pusē mūs sagaida divas šķības dēļu būdas bez stiklotiem logiem vai normālām durvīm, un ap tām klejo bars nesaprotamas nodarbošanās slaistu, vienam no viņiem mugurā krekliņš ar uzrakstu "Rīga-Dakara", - tas ir Mauritānijas robežpunkts.
Viņš pajautā "gavariš pa ruski?**", bet manu atbildi nesaprot. Tad vēl pāris reižu pajautā to pašu - acīmredzot viņa krievu valodas zināšanas ar to arī beidzas.
Mana pase tiek reģistrēta virknē žurnālu, tiek iekasēti 20 eiro par vīzu - vienkārši lielu zīmogu. Kamēr mani apkalpo divi militāristi, būdā viņiem aiz muguras, kur atrodas tikai viens priekšmets - krēsls, sēž kaut kāds tipiņš arābu drēbēs un sakrustotām kājām virpina atslēgas. Sākumā domāju, ka tas ir robežsargu paziņa, bet tad manu pasi pasniedz viņam, viņš pakarina atslēgas uz kājas īkšķa un parakstās manā pasē. Acīmredzot - priekšnieks.
MERSEDESU ZEME
Pirmais iespaids par Mauritāniju ir baigs. Ielās pilnīgs haoss, puse no braucamrīkiem ir ēzeļu vezumi, otra puse - totāli sagrabējuši autiņi, cits pat tik ļoti, ka būtu definējams kā 100% sarūsējis. Lai arī katrs ritenis izļodzīts uz savu pusi, kaut kā uz priekšu kust. No visiem ripojošajiem auto absolūtais vairākums ir divdesmitgadīgi mersedesi. Kāds man pat iesaka, lai nākamreiz, kad braukšu uz Mauritāniju, atdzenu no Vācijas vecu mersi - to te varot pārdot pat sešas reizes dārgāk. Ceļu satiksmes noteikumi neeksistē, pat ielas ir tikai kaut kas aptuvens - principā jebkurš smilšu klajums ir gana labs braukšanai. Visur klejo mājlopi, kas rakņājas atkritumos un ēd visu, ko atrod: cigarešu paciņas, kaut kādus kartonus, sieviešu zeķbikses un citus mēslus. Visam pa vidu nemitīga pīpināšana. Es saprastu, ja vēl pīpinātu par lietu, bet te to dara izklaides pēc. Apstājas ceļa malā, vienkārši stāv un ritmiski signalizē... Tas viss nav kādā provinces miestā, bet gan valsts otrā lielākajā pilsētā Nuadibu!
Pirmajās dienās nešaubīgi lielākais izaicinājums ir ēdiens. Faktiski neko pieņemamu nevar dabūt. Pamatā "restorānā" - tumšā kambarī ar galdu, diviem krēsliem klientiem un ūdensbļodu stūrī, pāris traukiem un gāzes balonu, kur gatavot, - pasniedz dažādus ēdienus, kas gandrīz visi neatkarīgi no nosaukuma ir auksti cepti kartupeļi ar majonēzi un ceptiem sīpoliem maizē. Var dabūt arī aizdomīga paskata kuskusu un vietām vārītus makaronus. Nevar teikt, ka nav ēdams, taču par gardu to nenosauksi! Tiesa, vietām par nesamērīgi augstu cenu var dabūt diezgan pieņemamas garšas sendvičus. Galvenokārt no tiem arī pārtieku.
Nuadibu nav tuvākā vieta Āfrikā Spānijai piederošajām Kanāriju salām, uz kurieni ik gadu pārlādētās zvejnieku laivelēs cenšas nokļūt tūkstošiem Āfrikas imigrantu. No Marokas jūras ceļš būtu īsāks, taču, kopš marokāņu varas iestādes ir ķērušās pie ekstrēmi vardarbīgām metodēm, lai apturētu migrantu plūsmu, tai skaitā nogremdējot bēgļu laivas ar visiem cilvēkiem, Nuadibu ir kļuvusi par pulcēšanās vietu labākas dzīves meklētājiem no visas Rietumāfrikas.
Kāds Nuadibu ielās sastapts gambietis man pastāstīja par saviem plāniem un izrādīja kartona būdu, kurā viņš mitinās jau vairāk nekā gadu. Jāgaida atbilstošs vēja virziens, viļņu augstums un citi apstākļi, lai brauciens nebeigtos jau pie Mauritānijas krastiem, arestētam vienā no Spānijas valdības dāvātajām patruļlaivām. Viņš zina par simtiem cilvēku, kas ik gadu noslīkst, tā arī nesasnieguši Spānijas krastus. Pat izdzīvojot jūras braucienā, izredzes, ka Spānijas varasiestādes drīz vien nenosūtīs atpakaļ uz Āfriku, nav pārāk lielas.
Āfrikas laikrakstos netrūkst ziņu no Eiropas par nelegālo imigrantu sūro ikdienu, taču labākas dzīves vilinājums ir pārāk spēcīgs. Viņš ir gatavs riskēt ar dzīvību un 550 eiro, ko samaksājis par vietu vienā no pārlādētajām zvejnieku laivām, kas brauks varbūt pēc gada, diviem vai vispār nekad.
VILTOTAIS ŪDENS TUKSNESĪ
Citi izmēģina laimi ne mazāk bīstamā braucienā pāri Sahāras tuksnesim cauri Alžīrijai uz Tunisiju, bet no turienes tālāk pa jūras ceļu uz Maltu vai Itāliju. To vidū ir arī Kofi - ganietis, kurš jau otro reizi mēģina šķērsot Sahāras tuksnesi. Satieku viņu gaidām pasaulē garāko vilcienu, kura sastāvs parasti ir trīs kilometrus garš. Tas kursē taisnā līnijā gar Mauritānijas un Marokas robežu - tieši iekšā tuksnesī. Tā pamatfunkcija ir pārvadāt dzelzsrūdu, taču tā galā ir piestiprināti divi pasažieru vagoni, un vilciens stacijā pietur tikai pāris mirkļu, kuru laikā vairākiem simtiem braukt gribētāju jāpaspēj tajā salēkt. Var braukt arī par velti kravas vagonos. Lai arī pat pasažieru vagonā esmu noklāts ar putekļiem un smiltīm, tiem, kas brauc kravas vagonos, galastacijā nākamajā rītā caur smilšu kārtu spīd tikai acis.
Manam Ganas ceļabiedram arī otrais mēģinājums šķērsot Sahāru beidzas jau Mauritānijā - uz kaltētu zivju vāģa jumta braucot no vilciena pieturas punkta Šomā uz tuvāko pilsētu Ataru, viņš tiek arestēts. Vienam no simtiem salmu būdās izmitinātajiem policijas posteņiem ganietis nevar uzrādīt pasi. Ar manu pasi viss ir kārtībā, un ceļu varu turpināt. Kofi tālāko likteni tā arī nezinu.
Sahārā vasaras vidū ir tiešām karsts, ap +45 grādiem, bet gaiss ir sauss, un neliekas tik traki, kā izklausās. Pilsētu ielās vēl vairāk drazu, lopu, ēzeļu un mersedesu vraku. Mans galamērķis - Čingeti, vēsturisks islāma skolu ciemats nevis kaut kur pie Sahāras, bet tieši tuksnesī. Visapkārt smilšu kāpas, un pat puse ciemata teju vai pilnībā aprakta smiltīs. Ziemā, kad nav tik karsts, ciemats esot pārpludināts ar franču tūristiem, bet tagad divas dienas esmu vienīgais ārzemnieks.
Ciema "biezākās" viesnīcas īpašnieks Mahmūds piedāvā man palikt pie viņa par četras reizes zemāku cenu. Lai arī varētu dabūt viesnīcu par kādu latu lētāk, nolemju apmesties ar komfortu un esmu vienīgajā namā pilsētā, kurā elektrība ir visu laiku, nevis tikai tās divas stundas diennaktī, kad ieslēdz ģeneratoru. Mahmūds vienu vakaru aizved ar džipu uz savu "dārzu" - vairāk vai mazāk mākslīgi apūdeņotu oāzi vairākus kilometrus iekšā tuksnesī, tur viņš ielaiž baseinā aukstu ūdeni, kur izpeldēties, un pacienā ar tieši no palmas plūktām datelēm.
Par spīti bīstamas valsts reputācijai, Mauritānijā nejūtos īpaši apdraudēts. Vienīgi traucē veids, kā te pamanās nošmaukt par visu kādu latu vai divus vairāk. Čingeti man pat gadās nopirkt ūdens pudeli, kurai korķis it kā nav bijis atskrūvēts, bet vēlāk pamanu, ka augšējā maliņā tas ir rūpīgi atgriezts un ūdens apmainīts. Jau no paša sākuma likās, ka ūdens pudelē ož, bet domāju, ka tas izskaidrojams ar smirdīgu ledusskapi, kurā pudele pabijusi.
TRĪSDESMIT BRĀĻU UN MĀSU
Biju domājis, ka pārējās pilsētas un ciemati ir miskastes, bet galvaspilsēta "miskastībā" pārsniedz visu iepriekšējo. Vēl bez jau ierastajiem ēzeļiem, sagrabējušajiem mersedesiem un citiem lūžņiem pilsētā kursē nenormāli pārlādēti busiņi (apmēram par 90% izrūsējuši), kam logi ir aizrestoti un aizmugurējās durvis vaļā, lai vairāk cilvēku varētu pieķerties un braukt uz grīdas pagarinājuma. Ielas asfaltētas tikai vietām, bet arī tur, kur ir, tās ir noklātas ar smiltīm un atkritumiem. Visa pilsēta sastāv galvenokārt no putekļiem un graustiem. Drausmīgi neglīti, bet tam ir savs īpatnējs šarms.
Piecas dienas dzīvoju mājās pie Sova, studenta. Turpat mājā Nuakšotas graustu rajonā, ko viņš dēvē par geto, dzīvo vēl vairāki desmiti viņa ģimenes locekļu - māte, māsas, brāļi, brālēni, viņu bērni un citi radinieki. Pašam esot trīsdesmit brāļu un māsu! Kā tas iespējams? Septiņi no mātes puses, bet divdesmit trīs no tēva puses. Uzņem mani ļoti draudzīgi un laipni, aicina pie kopējā galda - bļodas ar ēdienu uz grīdas un katram sava karote. Jāatzīst, ka mājās gatavo diezgan garšīgi, pirmajā vakarā piedāvātā pelēkā rīsu masa ar saldinātu kamieļu pienu ir tīri baudāms ēdiens. Tikai diemžēl tas ir kopā ar nelielu daudzumu smilšu - neizbēgamu neērtību tuksnešainajā galvaspilsētas nomalē bez tekoša ūdens.
Tekoša ūdens faktiski nav visā pilsētā - dzeramais un saimniecībā izmantojamais ūdens ir jāpasūta, lai pieved lielās mucās ēzeļa pajūgā. 400 litru maksā pāris desmitus santīmu. Lieki piebilst, ka ēzeļa saimniekam pārāk liela peļņa neiznāk - taču tas vismaz ir darbs par samaksu. Ēzeļus pilsētā dzenā cilvēki ar acīmredzami atšķirīgiem sejas vaibstiem - melnādainie arābi. Lai arī verdzība Mauritānijā pērn (!) pēc vairākiem nesekmīgiem iepriekšējiem mēģinājumiem kārtējo reizi tika formāli atcelta, liela daļa - vairāk nekā pusmiljons - melnādaino arābu dzīvo verdzībā, kalpojot baltādainajiem arābiem. Nuakšotas tirgū, protams, neieraudzīt važās saslēgtus vergus, taču melnādaino arābu liktenis un varasiestāžu neoficiālais atbalsts nevienam te nav noslēpums.
Tikai dažas nedēļas pirms kārtējā militārā apvērsuma Mauritānijā ceļš mani ved tālāk - uz Mali, ceturto pasaulē nabadzīgāko valsti, kur līdz ar analfabētismu neaptveramos apmēros verdzība ir ne mazāka problēma kā Mauritānijā. Turpinājums sekos.
*pamestā zeme (angļu val.)
**krieviski runā? (krievu val.).