Tūkstoš kaķu valstība
Dodekanesas salas — ļoti dzirdēts nosaukums. Bet, ja kāds man pirms pusgada būtu lūdzis pateikt precīzi, kur tās atrodas, es nevarētu. Tagad varu — Dodekanesas salas ir Grieķijai piederošu salu grupa Egejas jūrā pie Turcijas dienvidrietumu krasta. Lai gan nosaukums nozīmē "divpadsmit salu", patiesībā šajā salu grupā ietilpst vairāk nekā 160 salu. Lielākās ir divpadsmit. Viena no tām ir Nisira, kaut arī salas platība ir tikai 41,6 km². Vēl interesantāk — patiesībā šī sala ir vulkāns, kas joprojām tiek uzskatīts par aktīvu.
TŪRISTU KOSA
Visi ir dzirdējuši, ka Grieķija ir skaista. Bet ar visām skaistajām vietām drīz vien notiek neizbēgamais — tās piepildās ar cilvēkiem, kas meklē laimi, kuru paši sev nav definējuši. Izrādās, skaistums vien viņus laimīgākus nedara, jo cilvēki taču ir sabiedriskas būtnes. Tad nu viņi sabrauc un pulcējas vienkopus — bāros, klubos, pludmalēs, uz jahtām vai pie viesnīcu baseiniem un kļūst laimīgāki no tā, ka salīdzina sevi ar citiem. Kosas sala šiem cilvēkiem ir ļoti piemērota.
Kosas pilsēta Kardamena atgādina Ēģiptes kūrortus, tikai šeit viss ir krietni mazākā mērogā. Bet tas nenozīmē, ka arī uzdzīve būtu mazāka — vakaros izklaides vietas cenšas cita citu pārkliegt ar skaļu mūziku, un ik uz soļa pretī nāk jautri iereibušu laimes meklētāju bariņi. Pamatā tie ir vācu un angliski runājošo zemju tūristi.
Ja Nisirā grib nokļūt ātri, kāda no šīm izklaides salām būs jāšķērso, jo uz tām ved aviokompānijas, kas orientējas uz kūrortu publiku. Bet kā jau parasti — atliek pakāpties solīti nost no pūļa, un var nokļūt pavisam citā valstībā. Šajā gadījumā solītis ir pusstundas brauciens ar kuģīti, un tu esi Nisirā — vulkāniskas izcelsmes salā ar krāteri vidū, kas no jūras dzīlēm iznirusi apmēram pirms 66 tūkstošiem gadu.
MIERS SALĀ UN ARĪ LABS PRĀTS
Nav jau tā, ka līdz Nisirai tūristi nenokļūst. Viņi visi kā viens atbrauc pulksten 10 no rīta un tiek aizvesti četros pēcpusdienā. Pa vidu viņus lielā busā aizved līdz vulkānam un klosterim un izlaiž uz ielas ar restorāniņiem un pāris suvenīru veikaliņiem. Lielākā daļa no viņiem aizbrauc, tā arī neuzzinājuši, ka tas, ko viņiem rādīja kā vulkānu, patiesībā ir tikai mazs krāterītis, bet pati Nisiras sala ir viens liels stratovulkāns.
Tikai retais tūrists pavada šeit ilgāk par sešām stundām, jo šeit nav ko darīt. Man laika ir tieši divas nedēļas, un kaut kas taču būs jādara. Kas ir Nisira? Kāds grieķis man teica tā: "Nisira ir sala, uz kuras neviens ārsts negrib braukt strādāt, jo tā ir tālu un uz tās nekā nav. Un aizbraucot tu neko neesi iemācījies." Bet kādam tomēr iekrīt nepatīkamā loze un piespiedu kārtā šeit gadu jāpraktizē, citādi uz salas nebūtu neviena ārsta. Vasarā ar smagākām kaitēm sirgstošos sūta uz tuvējām lielākajām salām, bet ziemā ar visu jātiek galā pašu spēkiem — tūrisma sezona ir beigusies, un tāpēc arī kuģīšu satiksme apstājusies. Tātad slimot uz Nisiru nevajag braukt.
Toties precēties — to gan dara daudzi. Grieķiem Nisira ir populāra kāzu vieta, tāpēc nav nekāds brīnums, ka jau pēc pāris uz salas pavadītām dienām iet vaļā big fat greek wedding* — viņai apmēram divdesmit, viņam — divreiz vairāk, viņa smaida maz, viņš visu laiku. Neko vairāk es nezinu, bet redzu, ka tas netraucē saaicināt ballēties visu Mandraki pilsētiņu neatkarīgi no tā, vai esi jaunajam pārim pazīstams. Visi tiek lūgti ēst, dzert un dancot līdz pat sešiem rītā. Un nakts vidū salūts, kas uz baltā, izgaismotā kalna galā uzceltā XVII gadsimta klostera fona izskatās fantastiski.
ZEMES DZĪĻU ELPA
Esmu apmetusies Mandraki pilsētiņā, kas ir lielākā salā. Vulkāna lielais krāteris Stefans ir vairāk salas otrajā pusē, taču pārāk tālu tas nevarētu būt, ja salas diametrs ir vidēji septiņi kilometri. Domāju iet kājām, taču, kamēr nesteidzīgi ēdu vēlas brokastis, restorāna īpašniece mani apgaismo: "Jāiet pa kalniem un lejām. Bet iet, protams, var. Ja astoņos no rīta iziesi, ap pieciem būsi pie vulkāna." Trīsdesmit piecu grādu karstumā es to negribu. Eju pie sievietes, kas izīrē motorollerus, un saku, kā ir, — esmu ar rolleri braukusi divas reizes, un tas bija pirms trim gadiem, bet es tikšu galā. Viņa nav tik pārliecināta un skaidro, ka tas taču ir kalnu ceļš. Man tomēr izdodas viņu pārliecināt, un pēc lūguma — vispirms varbūt izmēģini braukt uz to pusi, kur nav cilvēku, — tas man izdodas diezgan labi — viņa saka ardievas savam rollerim.
Ceļš ir līkumains, un par to nebrīnos, bet, kad nonāku līdz pārejai, kas ved uz vulkānu, es saprotu, par ko runāja sieviete. Sākas serpentīns, pa kuru drīkst braukt tikai cilvēki ar pieredzi vai tādi, kas nebaidās izskatīties pēc galīgiem idiotiem un čukināt ar 20 km/h un asajos pagriezienos gandrīz apstāties. Apziņa, ja neizņemšu kādu līkumu, mani atradīs pēc vairākām dienām vai neatradīs vispār, ātrumu samazina vēl vairāk.
Pie vulkāna mani sagaida smaidošs, iededzis vīrs, parāda, kur nolikt rolleri un iekasē divus eiro. Nekādu biļeti pretī nesaņemu, tik vien kā virzienu uz krāteriem, tāpēc radās iespaids, ka cilvēks vienkārši izdomājis sev jauku naudiņas pelnīšanas veidu. Droši vien to dara visi, un arī es viņam pajautāju, vai vulkāns šodien neies gaisā. Viņš saka, ka tomēr ne, pēdējoreiz tas noticis pirms 15 tūkstošiem gadu, un tad piebilst: "Ja tev liekas, ka mana angļu valoda ir ļoti laba, zini, ka tas ir tāpēc, ka esmu dzimis Ņujorkā." Tas mani izbrīna, un es, protams, painteresējos, kas viņu šurp atsaucis, pēc sarunām ar vietējiem zinādama, ka gandrīz katra otrā grieķa sapnis ir Amerika. Viņš atbild: "Ja tu būtu pieredzējusi to, ko es pieredzēju Ņujorkā, tu arī gribētu prom." Tā arī neuzzinu, ko viņš pieredzējis Ņujorkā, bet nodomāju, ka mans nākamais ceļojums varētu būt uz Ņujorkas grieķu kvartālu un ka daudz kas ir sliktāks par sēdēšanu pie vulkāna un naudas iekasēšanu.
Vulkāns smaržo pēc Ķemeru sēravota. Pareizāk sakot, tie abi smaržo pēc sēra. Nemaz tik nedzīvs tas neizskatās — iekāpusi krāterī, ieraugu dziļus caurumus, no kuriem daļa elpo. Zeme pūš ārā karstu sēra tvaiku, kas ap caurumiem rada skaistus, dzeltenīgi zaļām ledus lauskām līdzīgus kristāliskus veidojumus. Zeme smaržo, un zeme ir dzīva. Ne tikai vulkānā. Šāda sajūta pārņem, arī braucot ar rolleri pa salas ceļiem, kad vējš svilpo ausīs, saule cepina plecus un šķiet, ka aiz kraujas ir zemes mala, jo jūra vieglā miglā ir saplūdusi ar debesīm un rodas bezgalības sajūta.
IMPORTA ASTOŅKĀJI UN VIETĒJIE KAĶI
Tomāti, gurķi, paprika, sīpoli, olīvas, feta, eļļa — grieķu salāti ir neatņemama maltītes sastāvdaļa. Ar laiku es saprotu, kāpēc tas tā — lielā karstuma dēļ neko smagāku ieēst nav iespējams. Pēc nedēļas Nisirā es jau pārtieku tikai no grieķu salātiem un vēl pēc laika lūdzu nepievienot eļļu un fetu. Taču grieķu salātos ir vēl kāda sastāvdaļa, ko izmanto ēdienos jau kopš Senās Grieķijas laikiem, — tie ir mazie Capparis spinosa ziedpumpuri kaperi. Nisirieši ir oriģināli — viņi pierasto ziedpumpuru vietā salātiem pievieno vairākus mēnešus skābētas auga lapas.
Bet, pirms vēl padodies karstumam un pārej tikai uz grieķu salātiem, šajā salā noteikti ir jābauda dažādi pasniegts fetas siers, tzatziki — jogurta mērce ar ķiplokiem un sieru — un jūras veltes. Ja no zivīm pārāk daudz nejēdz, restorāna īpašnieks tevi uzaicinās ielūkoties saldētavā, un pēc sev vien zināmiem kritērijiem varēsi izvēlēties zivi, kuru tev pagatavos. Tomēr iesaku pajautāt, kura no zivīm ir zvejota tuvumā, jo lielākā daļa tomēr ir vestas no tālām zemēm. Izrādās, mānīgs ir arī priekšstats par tikko nozvejotiem astoņkājiem, kas sakārti pie restorāna sildīties, sauļoties, žāvēties vai vienkārši tūristu pievilināšanai. Arī tie nav no Egejas jūras. Bet tas nebūt nenozīmē, ka astoņkājis sarkanvīna mērcē garšotu slikti.
Kā jau Grieķijā, klāt var dzert to, ko pats var turēt, — anīsa degvīnu ouzo, mājās vīnu, vīnu ar priedes sveķiem retsi, aukstu šķīstošās kafijas dzērienu frappé vai vienkārši ūdeni.
Lai arī cik vientuļš ceļotājs esi, Nisirā nekad neēdīsi viens. Ar tevi vienmēr būs kaķi. Tie šeit ir visur, turklāt ne tikai skaita ziņā, bet arī pēc uzvedības tie atgādina bezbailīgas žurkas. Šeit kaķi nekad neļauj sevi paglaudīt, neglaužas pie kājām un nemurrā. Tie, tramīgi raugoties apkārt, ātri pārvietojas, skaļi kaujas, laiski guļ ēnā vai ar žēlu skatienu mēģina izlūgties zivs gabalu. Ir restorāni, kuros apmetušās vairākas kaķu paaudzes. Ir arī tādi, kuru īpašnieki nesekmīgi cenšas tos aizdzīt. Suņus gan salā saskaitīju tikai divus, un tie paši nabagi sēdēja, piesieti pie milzu ķēdēm, pilnīgi neapdzīvotās vietās. Tā arī nesapratu, ko suņi tur sargāja. Varbūt pašu salu?
MELNO AKMEŅU MASĀŽA
Dzīvojot tik saulainā vietā, kur visapkārt jūra, pludmale ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Es iepazinu trīs — viena ar gaišām smiltīm blakus restorānam, bet diemžēl volejbola laukuma mērogā, otra klāta ar dūres lieluma melniem akmeņiem. Pirmās reizes šķiet neiespējami uz tiem pagulēt, bet vēlāk jau sāku to uztvert kā veselīgu, patīkamu masāžu. Pie viena gan nevar pierast — vairāk nekā trīsdesmit grādu karstumā saulē akmeņi sakarst tā, ka iešana pa tiem sagādā mokas. Trešo pludmali iesaucu par skorpionu pludmali, jo kāda restorāna saimnieks, kurš meloni konsekventi sauca par "hanidu", jo tā sakot amerikāņi, stāstīja, ka šajā pludmalē esot daudz skorpionu. Pludmale atrodas prom no pilsētiņām, tāpēc līdz tai var nokļūt tikai tie, kam ir savs transports. Vēl apmēram desmit minūtes jāiet gar klints stāvo nogāzi. Šī pludmale ir klāta ar melnām smiltīm un aizņem vesela līča krastus. Taču es nekad tajā nesaskaitīju vairāk par astoņiem cilvēkiem tālu prom līča otrā galā. Šī vieta ir piepildīta ar dabas skaņām, un šķiet, ka vakarā var dzirdēt, kā saule atsitas pret klints malu.
Lai kā man patiktu viss apkārt notiekošais un savu gaitu ritošais, pēc divām nedēļām dienas karstākajās stundās nolienu dziļi ēnā. Saule mani ir uzvarējusi, un es kļūstu par vietējo, kas slēpjas aiz logu slēģiem. Laiks doties mājās.
Pirms tam vēl aizeju līdz restorāna īpašniecei, no kuras saldētavas esmu nogaršojusi visas zivis, un saku, ka suvenīru veikali man lāgā nepatīk, bet līdzi aizvest kaut ko gribētos. Sieviete mani saprot, jo ceļošana viņai nav sveša — pati jaunībā aizlaidusies dzīvot uz Indiju. Es no viņas atvados, un rokās man ir burciņa ar kaperu lapām, burciņa ar olīvām un pudelītē ouzo. Kādam laikam, lai saglabātu Grieķijas garšu, pietiks.
Agri no rīta eju uz kuģīti, kas atgriezīs mani trokšņu un steigas pasaulē. Dzirdu, kā aiz balto māju sienām norit skaļš ģimenes skandāls. No klostera klints skaļrunis atskaņo katoļu psalmus. Es iedomājos par joprojām pastāvošo reliģiju rāmi, kas uzlikts cilvēku attiecībām, un par to, ka ieteikšu visiem apciemot šo attīstītās Eiropas tālo punktu. Visiem, kam patīk kaķi, cikāžu skaņas un ūbeļu uū. Kam patīk balts, karsts, jūra, krāteri. Visiem, kam pieder jahta, kaut vai tikai lai atbrauktu paēst pusdienas. Un varbūt kādam dzīves nogurušam labam dakterim.
*lielās resnās grieķu kāzas (no filmas ar līdzīgu nosaukumu)
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.