Uz pasaules nav nekā postošāka un attīstību bremzējošāka par vainas apziņu
Mēdz teikt, ka vainot citus ir visvieglāk, jo sevis vainošana nes līdzi atbildību par savu rīcību un paģērē pārveidi, vismaz psiholoģisku, ja ne dvēselisku transformāciju, un tas, protams, neizklausās viegli un vienkārši. Tomēr es šim apgalvojumam īsti nevēlos piekrist — varbūt tāpēc, ka esmu diezgan naska sevis vainotāja.
Spontāna vainas apziņa kā tāda nav nekāds liels ļaunums, ja vien tā nekļūst patoloģiska, ja vien izprovocē pārmaiņas. Pati par sevi vainas apziņa ir labs indikators, ka manī ir nobriedis iekšējs konflikts, kas prasās pēc risinājuma.
Agrāk varēju sevi vainot līdz nelabumam, un tad es pilnībā piekritu atziņai, ka uz pasaules nav nekā postošāka, degradējošāka un attīstību bremzējošāka par vainas apziņu. Jo neproduktīvi izmantota vaina paralizē gan domāšanu, gan jušanu, gan skaidrā saprāta redzējumu. Viņš mani pameta? Tātad esmu vainīga — nebiju gana laba. Es viņu pametu? Pati vainīga — nebiju gana iejūtīga. Mēs abi aizgājām katrs uz savu pusi? Pati vainīga — nemācēju pareizi izvēlēties. Man nav attiecību? Pati vainīga — neesmu tāda, ar kuru kāds gribētu veidot attiecības… utt., utt., utt. Sanāk, ka ar katru šādas vainošanas reizi es sevi arvien vairāk pazeminu, nolieku par vēl vienu pakāpienu zemāk pašas vērtību hierarhijā. Turklāt, vainojot sevi nemitīgi, es ne tikai izvairos no iespējām izprast savu problēmu, bet arī pamatīgi aizkavēju jebkāda risinājuma izdomāšanu. Ja jūtos vainīga un neko ar to nedaru, es ļoti viegli iekrītu sevis žēlošanā, jo pirmējā reakcija uz vainas izjūtu mēdz būt aptuveni šāda: ja es sevi nevainošu, tas nozīmē, ka man jāatsakās no savām patiesajām izjūtām. Un kas gan tā par sievieti, kam jūtu nav, vai ne? Ha, ha — it kā pelnu bēršana uz galvas būtu manas patiesās dabas atspoguļojums! Un neticu, ka kādai sievietei vai vīrietim sevis mocīšana ir patiesā daba — daudzi to dara, bet diezin vai jūtas laimīgi.
Ne gluži perfekti, bet pa šiem gadiem tomēr esmu iemācījusies savu vainošanas kāri kontrolēt un daru to ar pavisam vienkāršu paņēmienu. Tā vietā, lai eksaltēti izturētos pret savu vainas apziņu kā pret jūtām, kā pret neatņemamu dvēseles sastāvdaļu, es pret to veidoju praktisku attieksmi. Kā pret lietu vai priekšmetu. Ja jau vainas apziņa ir indikators, es esmu eksaktas jomas pārstāvis un nodarbojos ar ķīmiju. Tāpat kā reakcijai ir savs katalizators, tai ir savs inhibitors. Es nevis cenšos augstos toņos tikt skaidrībā ar jūtām, kas ir netveramas, bet plānveidīgi daru visu, kas jādara, lai, pirmkārt, savas vainas sekas novērstu pēc iespējas praktiskākā plānā un, otrkārt, lai sevi, savu rīcību un reakcijas mainītu tā, ka šāda provocējoša situācija vairs neatkārtotos.
Vai tas ir nolādēti nodeldētais "darbs ar sevi"? Varbūt jā. Tomēr tā nav nekāda mistiska un nepaveicama psiholoģijas adeptu galvas mežģīšana, bet gan pavisam pragmatisks divu soļu vingrinājums — ceļš, kuru saskatīt ir ikviena spēkos. Protams, daudz vienkāršāk ir vaimanāt, ka "es nezinu, kā lai labo savu vainu", taču man ir neapgāžama pārliecība, ka iekšēji šī atbilde noteikti ir labi dzirdama. Un, pat ja tā ir "es negribu labot savu vainu", kā tāda noliedzoša pozīcija uz šo brīdi tā arī ir jāpieņem un process jāuzskata par izbeigtu. Stop, un cauri. Līdz reizei, kad atkal uzpeldēs. Bet var gadīties, ka arī neuzpeld. Nav, protams, slikti, ja darba gaitā var nedaudz (!) pažēloties sev, draugiem, partnerim, dienasgrāmatai vai kādai citai uzticības personai (man mēdz palīdzēt atskurbinošs skats no malas vai vienkārša galviņas paglaudīšana), taču arī tas nav obligāti.
Tā kā vainas apziņa uzreiz iebliež paša jutīgākajos sirdspunktos, tā ir viegli pamanāma, atpazīstama un pēc tam kontrolējama. Daudz, daudz viltīgāka un absolūti neproduktīva, neattīstoša un stagnējoša ir citu vainošana. Tieši tāpēc es uzskatu, ka citus vainot nebūt nav vieglāk. Sevis vainošanai vienmēr ir izeja, no tās var izrāpties, tur ir cerība. Citu vainošana ir strupceļš, kas beidzas ar melnu neko. Gan tāpēc, ka mainīt citus nekādā gadījumā nav mūsu spēkos, gan tāpēc, ka ar vainas novelšanu mēs pilnībā izslēdzam savu līdzdalību notikušajā, tādējādi noliedzot iespēju kaut jel kā vērst notikušo par labu. Un, pat ja ir tāda situācija, ka tie citi ir un ir vainīgi, pat ja mēs no tīras sirds varam teikt, ka paši ne pa kam, ne pa kam neesam tur savu roku pielikuši vai ar savu nepielikšanu ietekmējuši notikumus, pat tad vainošanai nav absolūti tieši nekādas jēgas. Veltīgi iztērēts darbs un enerģija, pa lēto virināta mute.
Nē, es neesmu nekāds kristāla gabaliņš, kas nekad ne uz vienu nepukojas un nevienu nevaino. Šorīt pat saburkšķējos uz savu paziņu par to, ka viņa, manuprāt, grib izgāzt kopīgi veidotu pasākumu. Apkaunējos tikai pēc kādas pusotras stundas. Un tad labojos. Bet pusotru stundu biju pikta un varu derēt — manai sejas krāsai tas par labu nenāca. Vainošanu es cenšos sist nost kā blaktis, gaiņāt kā odus, izskrūvēt kā ērces, jo nekas cits kā uzmācīgs asinssūcējs un spēku atņēmējs tā nav.
Ko tā vietā? Pārsvarā mazu pārlēcienu uz savu vainu, ar kuru tad tieku galā pēc lietišķās ķīmijas principa. Ja savu vainu nevaru pat aiz ausīm pievilkt, ja man nav ne jausmas, kā situāciju mainīt uz man vēlamo vai, manuprāt, pozitīvo pusi, vienkārši pieņemu faktu kā negrozāmu un beidzu sevi tirināt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.