Kāds ir jūsu spilgtākais iespaids par Gruziju un ko jūs stāstīsiet mājās? — manā virzienā ir pavērsts mikrofons, televīzijas kameras prožektors žilbina acis, un es, pēkšņi nonācis žurnālistikas ierakumu neierastā pusē, apmulstu. Īpaši nelīdz arī tas, ka stāvu pasaules mantojuma objekta, Džvari klostera (VI gs.) tumsā, vietā, kur svētā Nino atnesa Gruzijai kristietību. Ko lai atbildu?
Šī ir pirmā diena Gruzijā manā mūža, turklāt nomodā pavadītas vien dažas stundas no tās. Grēks būtu teikt, ka vēl neko nepaguvu redzēt. Pirms mirkļa jūsmoju par skatu uz seno galvaspilsētu Mchetu, ko apdziedāja Ļermontovs poēmā Mciri: kā apkampušās māsas čalojot saplūst upes Aragvi un Kūra jeb Mtkvari. Pirms stundas biju majestātiskajā Svetichoveli katedrālē, galvenajā Gruzijas dievnamā un desmit karaļu mūžīgās atdusas vietā.
Tomēr man prātā ienāk kaut kas cits, un dodu vaļā: "Mani pārsteidza Tbilisi lidosta. Trijos naktī tā rosījās kā skudru pūznis. Tiem, kas nebrauc uz Gruziju bailēs no tā, ka te pēc kara viss ir apstājies, es teikšu, ka viņi maldās. Tagad viss atkal notiek, lai nešaubās un brauc šurp!" Laikam šie vārdi televīzijai gāja pie sirds, jo šī intervija tika iekļauta sižetā.
Kļūst nepārprotami skaidrs, ka gruzīniem ir ļoti svarīgi atgūt un pastiprināt tūristu plūsmu uz nupat karu pārcietušo valsti. Karadarbības cirstās fiziskās brūces mēs nemaz neieraugām, jo, kā stāsta vietējie, valdība zibenīgi atjaunoja infrastruktūru. Tomēr sirdssāpe par to, ka lielais kaimiņš bija iebrucis kartvelu zemē, uzplaiksnī vairākās sarunās.
Un otrādi: mūsu grupā ir žurnālisti no visām Baltijas valstīm un Ukrainas, kā arī Polijā dzīvojošs amerikānis, un katrs, kas to uzzina, nespēj slēpt sajūsmu. Visiem vēl labā atmiņā augusta mītiņš Tbilisi, kurā daudzu tūkstošu cilvēku priekšā paust atbalstu Gruzijai bija ieradušies šo valstu līderi.
Iespējams, tas arī izskaidro mediju neparasti lielo interesi par mūsu gaitām, tverot kamerās katru soli. Burtiski. Mums par atvieglojumu, pēc dažām stundām vietējie amata brāļi un māsas aprimst, pirms realitātes šovs Britnijas Spīrsas ādā paspējis nodarīt nelabojamu kaitējumu mūsu psihei. Vakarā visi televīzijas kanāli ir pilni ar ziņu sižetiem par Gruzijas viesiem.
Pa Kara ceļu pēc kara
Ko par kara ietekmi uz tūrismu stāsta paši gruzīni? Krievijas karaspēka daļas joprojām uzturas Abhāzijā un Dienvidosetijā, taču tas neapdraud ceļošanu citos Gruzijas reģionos. Tūrisma infrastruktūras izbūve nav apstājusies, karš nav licis apturēt jauno viesnīcu būvniecību tādiem milžiem kā Radisson un Park Hyatt. Lai gan Boržomi apgabalā izdeguši 700 hektāru meža, tūristu takas Boržomi—Haragauli nacionālajā parkā palikušas neskartas. Slēpošanas kūrortus Gudauri un Bakuriani karš nav ietekmējis, sniegoto kalnu pakājēs aug aizvien jaunas viesnīciņas un viesu nami. Kahetijā joprojām var nobaudīt vīnu, kura darīšanas tradīcijas sniedzas 7000 gadu pagātnē. Senatnes cienītājiem ir iespēja apskatīt 12 tūkstošus vēstures pieminekļu.
Bez jau minētajām Mchetas svētvietām mēs apciemojām arī Ananuri viduslaiku cietokšņa kompleksu Aragvi krastā. Uzrāpjoties tornī, paveras skaists, bet skumīgs skats uz "Gruzijas Staburagu" — Žinvali ūdenskrātuvi. Tā izveidojās 80.gados pēc Žinvali HES dambja uzbūvēšanas, kad padomju vara neuzskatīja par šķērsli vairāku baznīcu un ciematu applūdināšanu.
Ananuri ir tikai viena no pieturvietām, braucot pa Gruzijas kara ceļu. Šis ceļš agrāk veda no Tbilisi uz ziemeļiem līdz Vladikaukāzai Krievijā. Nu jau vairāk nekā divus gadus robeža ir slēgta, par ko vēsta arī paziņojums uz barjeras. Nobraucam līdz šim galapunktam, spītējot aitu un citu mājlopu ganāmpulkiem, kas pārvietojas visā ceļa platumā un, tikai gana stibas mudināti, negribīgi novirzās uz apmali, savā starpā sašutuši sablēdamies.
Kādā aptaujā Gruzijas kara ceļš bijis nosaukts par trešo bīstamāko pasaulē, par ko liecina arī vairākās vietās ceļmalā uzstādītie pieminekļi. Tomēr Kaukāza kalnu upes un ciemati aizās neapšaubāmi ir tā vērti, lai uzņemtos šo risku. Tāpat kā oranžā klints, no kuras plūst minerālūdens, un padomju ēras nobeigumā kalnos uzbūvētā platforma, kas šodien izskatās ironiski, — tā simbolizē Krievijas un Gruzijas draudzību. No miglas uz mirkli izlien un mūsu skatiem paveras arī Kazbeks.
Viesmīlība kā dzīvesveids
Gruzija ir valsts ar ļoti senu un bagātu kultūru. Kā mēs labi zinām no Latvijas TV vadības, kultūra nesastāv tikai no arhitektūras un baznīcām, vēsturiskām freskām un Šotas Rustaveli poēmām. Tāpēc obligāti jāpiemin galda kultūra. Īsta gruzīnu supra (šaubos, ka latviskā maltīte ir pietiekami ietilpīgs vārds, lai to iztulkotu) ir nopietna lieta, un par to mēs trijās dienās pārliecinājāmies vairākkārtīgi.
Tā, piemēram, tikko pabeiguši pusdienot romantiskajā Signagi pilsētiņā, kuru ieskauj mūris ar sargtornīšiem, mums bija jāpārtrauc Alazani ielejas fotografēšana, jo bija jāsteidzas uz Kahetijas galvaspilsētu Telavi, kur jau gaidīja vakariņas. Tāpat kā bez hinkali, hačapuri un šašlika, supra nevar iztikt bez vīna.
Pēc galda priekšnieka jeb tamadas teiktā tosta glāze nereti jātukšo līdz dibenam, par bērniem un sievietēm jādzer kājās. Pēdējā vakarā mūsu tamada ir sirmgalvis no Tsinandali vīru kora, kurš mums sarīko īstenu koncertu viesu nama ēdamistabā, nodziedot arī padomju laikos mīlēto Suļiko.
Beigās jāpiemin mūsu šoferis Mihails jeb ģaģa Miša, kurš nesen gandrīz pārdeva savu Mercedes busiņu ar 25 vietām: "Dažas nedēļas pēc kara — pilnīgs klusums. Neviena zvana: Miša, braucam tur un tur… Es jau nokāru galvu, sāku meklēt autobusam pircēju, bet tad apdomājos — ko es ar to naudu darīšu? Apēdīšu, izdzeršu un pēc tam… Nu jūs sapratāt. Nē, es sapratu, ka jāpaciešas, jo ticu: kļūs labāk." Šādu cilvēku dēļ apņēmos atgriezties Gruzijā, jo vēl nav redzēta Svanetija un Melnās jūras piekraste.
Autors bija Gruzijas Tūrisma departamenta un airBaltic viesis