Viņai pievienojas arī citi speciālisti: Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja, bērnu ārste Anda Čakša, Latvijas specializēto pediatru biedrības prezidente profesore Dace Gardovska un Latvijas Pediatru asociācijas prezidents Enoks Biķis.
I.Grope turpina: "Diskusija var būt par vakcīnu izvēli, nevis par to, vai vispār ir jāvakcinē bērni. Bezatbildība nav attaisnojama nekādos apstākļos, it īpaši, ja runa ir par bērnu dzīvību! Vakcinācija palīdz ierobežot daudzu dzīvībai bīstamu infekcijas slimību izplatību un pat pilnīgi likvidēt tās. Katrs no mums ir dzirdējis vai lasījis par tādām slimībām kā bakas, poliomielīts, stinguma krampji, difterija, garais klepus. Šīs slimības pirmsvakcinācijas ērā nogalināja vai invalidizēja simtiem tūkstošus cilvēku. Mēs, vakcinētie, no šīm slimībām esam pasargāti. Sabiedrībai vajadzētu saprast, ka, lai šis aizsardzības mehānisms darbotos, vakcinēto indivīdu daļai viennozīmīgi jābūt lielākai par nevakcinēto cilvēku skaitu. Vakcinācijas efektivitāte un drošums ir pierādīta zinātniskajos pētījumos un tā nav apšaubāma. Par to liecina vairāk nekā 200 gadus ilgā pieredze."
Ārste norāda, ka valstiskā līmenī būtu risināms jautājums par bērnu obligātu vakcināciju, paredzot atbildību vecākiem, kuri atsakās no vakcinācijas un arī ārstiem, kuri pauž šīs idejas. Viņa kā piemēru min Lietuvu, kur atsakoties no vakcinācijas vecāki paraksta īpašu dokumentu, kas vecākiem paredz 50% ārstēšanās izdevumu segšanu, ja bērns saslimst ar vakcīnkontrolējamu infekcijas slimību.
Ārste uzsver, ka sabiedrības veselības pamats ir slimību profilakse. Infekciju slimību prevencijai, gluži tāpat kā jebkuru citu slimību profilaksei, ir nesalīdzināmas gan psihosociālas, gan ekonomiskas priekšrocības salīdzinoši ar šo pašu slimību ārstēšanu. No ekonomikas viedokļa vakcinācija ir līdzekļu ieguldījums šodien, kad būtiskus rezultātus – ietaupījumus varam gaidīt turpmāko gadu, pat gadu desmitu garumā. Ja valsts ir paredzējusi zināmus līdzekļus ieguldīt slimību profilaksē, tad jāsaprot, ka tie, kuri nevakcinējas vai veic nepilnu vakcināciju, ļaunprātīgi kaitē ne tikai sev un sabiedrībai, bet arī savai valstij.
Komentējot atsevišķu māmiņu šaubas par vakcīnu nepieciešamību, I.Grope saka: "Kā ārsts gribu teikt, ka pietiek kaut reizi dzīvē redzēt ar difteriju slima bērna acis, kurš smokot lūdzas pēc elpas, pēc dzīvības, lai nekad, es uzsveru NEKAD neapšaubītu vakcinācijas lietderību. Latvija citu Eiropas Savienības valstu vidū var lepoties ar bērnu vakcināciju, kas ir viens no veselības aprūpes pamatvirzieniem. Potēšanas kalendārs Latvijā, kurā ir paredzēta valsts garantēta aizsardzība no 13 dažādām slimībām, pielīdzināms vakcinācijas kalendāriem ES valstīs un uzskatāms par vienu no pilnīgākajiem Eiropā." Par atsevišķos forumos izskanējušo viedokli, ka Latviju vakcinācijas jomā var salīdzināt ar Āfriku, viņa pauž: "Šāds salīdzinājums ir nekorekts. Vienīgā kopīgā iezīme varētu būt atsevišķas, lielākoties neizglītotās, sabiedrības daļas nevēlēšanās vakcinēties, pamatojot to ar dažādiem subjektīviem iemesliem. Tomēr mana darba gados uzkrātā pieredze liecina, ka tā ir nepietiekama izglītība, zināšanu trūkums, kas vecākiem liek atteikties no vakcinācijas. Ikdienas praksē nākas sastapties ar smagi slimiem bērniem un viņu nelaimīgajiem vecākiem, kuri laikus nav apsvēruši kādu ļaunumu, bēdas var atnest nepietiekoši uzmanīga vai bravūrīga attieksme pret nopietniem ar bērna veselību saistītiem jautājumiem."
Ilzei Gropei visspilgtāk atmiņā ir kāda 7 gadus veca meitene no ģimenes ar vairākiem brālīšiem un māsiņām, kur bērni nebija vakcinēti: "Šķiet, ka tā bija mana pirmā nopietnā sastapšanās ar slimību, no kuras bērnu var pasargāt, bet vecāki to apzināti atsacījušies darīt. Bērns tika hospitalizēts ar aizdomām par balsenes vīrusu dabas iekaisumu, bet, izmeklējot pacienti, tika konstatēta balsenes difterija. Neraugoties uz ārstu pūlēm un saņemto ārstēšanu bērna stāvoklis pasliktinājās līdz bija nepieciešamība bērnu intubēt un ārstēt reanimācijas nodaļā. Vairāk nekā 10 dienas ārsti cīnījās par bērna dzīvību. Toreiz cīņā uzvarēja ārsti, bet ir gadījumi, kad ārstu cīņas ir neveiksmīgas. Domāju, ka sabiedrība atceras bēdīgo stāstu par 11 mēnešu vecu bērnu, kur vecākiem atsakoties no potēm bērniņš nomira no tuberkulozes. Ziemā BKUS ārstējās 4 mēnešus vecs bērns ar akūtu elpceļu saslimšanu, kuru izmeklējot, tika atklāta tuberkuloze. Ārstēšana bija smaga un un turpinās vēl šobrīd."
Oskars Straume (4 bērnu tētis: Aleksandra 11gadi, Jēkabs 4 gadi, Alberts 2 gadi, Fricis 5 mēneši) saka: "Mēs sagaidām, lai mūsu bērnu veselība būtu maksimāli pasargāta un tas nozīmē - potes pret visām ar dzīvības briesmām saistītām slimībām, drošas potes un bezmaksas potes. Mēs vēlētos, lai valsts un atbildīgie speciālisti sekotu līdzi sasniegumiem medicīnā, un šie sasniegumi būtu mūsu bērniem pieejami. Vēl mēs gribētu, lai ārsts, kurš aprūpē mūsu bērnus, būtu zinošs šajā jomā un pārliecināts par to, ko dara."
Ilze Grope saka: "Izvērtējot zināšanas, pieredzi un to, ko
mūsu valsts garantē vakcinācijas jomā mazajiem Latvijas pilsoņiem nav
šaubu par valsts pārdomāto un nopietno attieksmi pret savu pilsoņu
veselību. Protams, es kā praktizējošs ārsts un speciālists bērnu
infektoloģijā vēlētos iespēju robežās veikt atsevišķas izmaiņas
vakcinācijas kalendārā, piemēram, vējbaku vakcīnai ieviest otro devu,
atrast iespēju bērnus vakcinēt pret rota vīrusu un pneimakoku vakcīnu
Prevenar7 nomainīt pret jaunāku un daudz efektīvāku vakcīnu, kuru
izmanto vairums attīstīto pasaules valstu - Prevenar13.
???
Guntis
Preses Brīvība