Elefanti?! Kādi vēl elefanti! Pusmūža franūziete iepleš acis un neticībā groza galvu. Viņa pašūpo vienu roku, lai atdarinātu snuķi, pēc tam abas izpleš labi plati, cenšoties parādīt, ka zina gan, kādi izskatās īsti elefanti, tas ir, ziloņi. Bet te mums priekšā sēž paprāva žurka bez astes. Turklāt uzrāpusies krūmā un kāri knakšķina nost pēdējās zaļās lapas. Nē, beidziet mani mānīt! — sieviete kaunina.
Nu labi, iepriekšējā dienu arī es pats brīnījos, ka šīs žurkas ir tuvākie ziloņu radinieki. Bet tagad atstāstu to, ko man pašam paskaidroja Rodžers. Pirmkārt, tās nav nekādas žurkas, pat grauzēji ne. Tie ir hiraksi jeb ģenētiski tuvākie ziloņu radinieki. Abu dzīvnieku evolūcijas ceļi pašķīrās jau krietni sen un katrs aizgāja pilnīgi pretējā virzienā. Tagad vieni ir pasaulē lielākie sauszemes zīdītāji ar garu snuķi un lielām ausīm, otri — mazas, pabailīgas radības pelēkā kažokā, ar garām ūsām un spoži melnām acīm.
Beidzot šāds skaidrojums pārliecina arī francūzieti. Viņa pa koka tiltiņu aizsoļo uz savu telti, es nogriežos uz savējo. Jau tumst, un drīz satiksimies vakariņu zālē.
Tur būs arī Rodžers, šīs kalnu apmetnes menedžeris. Runīgs vīrs ap gadiem četrdesmit, blondiem matiem un tumši iedegušu seju. Pēc katras nākamās brendija glāzītes viņš atraisās arvien vairāk.
Nē, uzbāzīgs viņš nav. Parasti laipni apjautājas, kā klājas. Ja jūt, ka ciemiņi negrib pļāpāt, galanti aizslīd. Ja jūt atsaucību, piedzīvojumu stāsti birst cits pēc cita.
KĀ RODŽERS NO LEOPARDA BĒGA
Rodžera smaidīgā draudzene Lindija, otras apmetnes menedžere, mūs sagaidīja ar brīdinājumu: "Dzīvnieku pie mums nav! Tie, kuri grib dzīvniekus, brauc tālāk uz ziemeļiem!"
Man nav iebildumu, atbildēju.
"Nē, tik tiešām, dzīvnieku mums nav!" viņa gandrīz vai taisnojās.
Man nekas cits neatlika, kā atzīties, ka tūrisma aģentei biju lūdzis saplānot manu ceļojumu pa Namībiju pēc šāda principa — lūdzu, izsvītrojiet dzīvniekus, to vietā ieplānojiet ainavas! Astoņās dienās visu paspēt nav iespējams. Namībija ir plaša, ļoti plaša.
"Ā, nu tad šī ir īstā vieta!" Lindija nopriecājās. Viņas un Rodžera pārraudzītie desmit namiņi — uz koka platformām uzslietās teltis ar niedru jumtiem — sasēdināti Erongo kalnu ieplakā starp milzīgiem klinšu bluķiem. Var stundām sēdēt un vērot, kā dienas gaitā mainās to krāsa — no silti dzeltena rītā līdz žilbinoši baltam dienvidū un sārtam rieta laikā. Ar dienas vidu gan ir zināma problēma — vienīgais glābiņš ir nelielais baseins, jo temperatūra uzkāpj līdz +40. Kamēr mums ziema, Namībijā ir vasara.
Bet par dzīvniekiem saimnieki krietni pārspīlē. Pie mākslīgā dīķa vakaros nāk antilopes un mežacūkas. Kad pavisam tumšs, turpat pie restorāna lielajiem vaļējiem logiem sāk rosīties divas dzeloņcūkas, kuras pieradušas pie bateriju starmešiem un viesu sajūsminātajiem čukstiem. Agri rītos apkārtējās klintīs skaļi ķērc babuīnu ģimenes.
"Vai čūskas arī te ir?" gribu pakairināt savas fobijas. "Ir gan, bet tu tās diez vai redzēsi," atbild Rodžers. "Pirmkārt, nometnei tās netuvojas, jo viņām nepatīk iedarvoto koka tiltiņu smaka. Otrkārt, tās sajūt soļu vibrāciju un laikus pazūd."
Pats Rodžers esot izņēmums. Pagājušajā aprīlī nositis veselas astoņas. Viņš esot īsts savannas puisis un mākot staigāt liegi kā kaķis, tāpēc uz takas bieži pārsteidzot dažādas radības. Visnejaukākās esot spļāvējkobras, kas īpaši rosīgas kļūstot pirms ziemas miega, tas ir, jau pieminētajā aprīlī. Šogad no Rodžera rokas kritušas divas, bet viņš pats pēc tam steidzies dušā nomazgāt uz miesas uzšļākto indi. "Pliki instinkti un brutāls spēks," par vietējiem izdzīvošanas likumiem paķiķina vīrietis.
Kādu vakaru pēc trešās brendija glāzītes viņš ķeras pie nākamā piedzīvojumu stāsta. Kaut kur tepat apkaimē dzīvo leopards, kuram tuvošanās cilvēku nometnei nav pa prātam. Bet kādu nakti noticis, lūk, kas. Rodžers devies salabot pārplīsušu ūdensvadu. Tas atradies dažus kilometrus no nometnes. Strādājot ar bateriju tumsā, viņu pēkšņi pārņēmusi dīvaina sajūta. Uz rokām un skausta sacēlušies mati. Rodžers jutis, ka viņu novēro. Nav bijis šaubu, ka tuvumā ir leopards. Vīrietis lēni uzslējies kājās un pamazām virzījies auto virzienā. "Tie bija garākie 300 metri manā mūžā," atceras vīrietis.
Nē, skriet nedrīkst — leopards justu, ka upuris bēg, un nekavējoties mestos pakaļ. Nedrīkst arī censties mērķēt bateriju krūmos — ja gaismas kūlis un leoparda acis sastaptos, plēsoņa saprastu, ka tā slēpnis ir atklāts, un tūlīt pat uzbruktu. Rodžers lēni soļojis uz auto, haotiski vicinot gaismas staru visos virzienos — tas savukārt dodot signālu leopardam, ka viņa klātbūtne ir sajusta un pašam jābūt uzmanīgam.
Kad Rodžers sasniedzis auto, viņš izsmēķējis visu cigarešu paciņu un tikai tad atguvies, lai stūrētu atpakaļ uz nometni. "Cik gan tur trūka, lai es kļūtu par lielisku fileju lielajam kaķim..."
Nākamajā rītā uzzinājis, ka instinkti tik tiešām nav bijuši aplami — vietējais reindžers smiltīs atradis prāva leoparda pēdas. Tās sekojušas Rodžeram gandrīz līdz pašam auto.
"Nē, nē, te tik un tā ir labāk nekā pilsētā," viņš atbild, taujāts, vai kādreiz gribētu nodarboties ar ko citu. "Man ir pārāk daudz maņu, tāpēc tur es jūku prātā" viņš saka par Vindhuku, kas citiem šķiet klusa, garlaicīga un eiropeiska galvaspilsēta ar 300 tūkstošiem iedzīvotāju.
Pirms piekrišanas kļūt par Erongo Wilderness Logde menedžeriem Rodžers Fazels un Lindija van den Boša piecus gadus saimniekojuši kādā citā tūristu apmetnē nedaudz tālāk ziemeļos, tagad dažus gadus dzīvosies šeit, pēc tam varbūt pārvāksies vēl kur citur. Bet tā noteikti būs kāda klusa, taču skaista vieta vērienīgajos Namībijas plašumos.
Abi saka, ka ir laimīgi un apmierināti ar šādu dzīvi, un vēl piebilst: "Mēs esam lepni, ka esam namībieši!" Jāatzīst, ka no balto cilvēku mutes ar holandiešu akcentu tas skan netipiski.
ANOMĀLIJA AR VĀCIEŠIEM
Namībija ir jauna valsts, neatkarību tā pasludināja tikai pirms nepilniem 18 gadiem — 1990.gada martā. Nav brīnums, ka mums šis fakts paslīdējis garām, jo toreiz pašiem bija daudz pārmaiņu un pārdzīvojumu.
Pirms tam te saimniekojuši briti, vācieši un arī dienvidafrikāņi. Pēdējiem izdevās padarīt Namībiju par savas aparteīda sistēmas vasaļvalsti. Tagad no britiem palikusi angļu valoda kā oficiālā valsts valoda, no dienvid-afrikāņiem — nu jau vairs neuzspiestais, bet acīmredzamais dalījums, ka menedžeri joprojām ir tikai baltie, bet apkalpotāji tikai tumšādainie iedzīvotāji, savukārt no vāciešiem palikusi Svakopmunda, pilsēta Atlantijas okeāna krastā.
Tā nedaudz izskatās pēc anomālijas, it īpaši no okeāna puses: zem palmām smilšu pludmalē stāv namiņi, kas tiklab varētu atrasties Bavārijā — balti sienu paneļi, kuros kvadrātus un trīsstūrus veido melni krāsoti, tēsti baļķi.
Arī tuvošanās Svakopmundai no vidienes ir kā iebraukšana anomālijā — jo tuvāk ir okeāna krasts, jo sausāks un tukšāks kļūst līdzenums. It kā vajadzētu būt otrādi. Bet daba te spēlē dīvainus jokus: no Antarktīdas plūst ļoti vēsā Bengelas straume, gandrīz katru rītu virs krasta savelkas bieza migla, bet gandrīz itin nekas no tā netiek plašumiem turpat blakus — tā te jau miljoniem gadu senā pagātnē izveidojies tuksnesis.
Pašā Svakopmundā varētu nomirt no garlaicības — vāciskā kārtībā tiek ievērots gan pusdienu laiks, kad visas durvis ir ciet, gan ļoti agra došanās pie miera, kad durvis atkal jau ciet. Par laimi, tuvumā ir dažādas aktīvās atpūtas iespējas. Var doties iekarot kāpas: traukties ar kvadricikliem vai sērfot lejup pa smiltīm ar dēli. Var doties ūdeņos.
IZDZĪVOŠANAS LIKUMI
Mūs jau pulksten septiņos no rīta pie viesnīcas durvīm sagaida Leons, četrdesmitgadnieks ar saules balinātiem matiem, vēja aprautu seju un līdz pusei nolūzušu priekšzobu. Viņš mūs vedīs nedaudz uz dienvidiem, kur paša spēkiem vajadzēs izairēties no rāma līča, pilna ar flamingiem, lai kajakā apskatītu vietējās roņu kolonijas dzīvi.
Kādā ceļvedī pirms tam izlasu, ka šī ir viena no smirdīgākajām vietām pasaulē. Tuvojoties netīkamu smārdu, protams, jūt, bet nav tik traki. Pūst roņu maltītes zivju pārpalikumi.
Bet tas aizmirstas, kad sāc airēt un tiec līdz dzīvniekiem pārdesmit metru attālumā. Cik te viņu ir? Simtiem, drīzāk tūkstošiem. Okeāna krasta baltās smiltis sedz treknu miesu ņudzeklis. Viņu balsis skan kā aizsmakušu suņu koris.
Pavisam tuvu ūdenī bezpalīdzīgi kūņājas un žēli pīkst mazulis, kas pasaulē nācis tikai pirms pāris nedēļām. Šādā vecumā ronēni peldēt vēl neprot, taču saltajā ūdenī iemaldās bieži. Vakar Leons divus tādus izvedis krastā. Šodien viņš pieairējas pie bezspēcīgās radībiņas un paspiež tās galvu zem ūdens. "Lai nemokās," paskaidro vīrietis. "Šis tik un tā vairs neatkopsies."
Te valda skarbi dabas likumi. Arī krastā var saskatīt vairākus nekustīgus roņu mazuļu ķermeņus, kurus knābā kaijas. Visticamāk, tos nospieduši lielie kāda kautiņa laikā. Ja bērns pagadās pa vidu, pats vainīgs. Ja ielien ūdenī un noslīkst, arī pats vainīgs. Mātes palīgā nesteidzas.
Bet tagad par patīkamo. Leons nosvilpjas, un tūlīt pat saausījušies viļņos metas vairāk nekā desmit tusņu. Iramies tālāk, bet roņi seko un sāk blakus mest dzīvespriecīgus salto ar apbrīnojamu graciozitāti. Cenšas pakampt airus. Spēlējas. "Turiet cieši! Citādi atpakaļ vairs nedabūsiet!" piekodina Leons.
Roņi pieraduši pie regulārajiem viesiem, tomēr vēl tuvākā draudzībā ar cilvēkiem neielaižas. Tā viņi seko minūtes piecpadsmit. Tad viņiem apnīk, mums gan vēl ne, jo tiešām ir jautri. Nedaudz tālāk okeānā pamanām delfīnu pāra spuras, bet tie ar mums šodien draudzēties negrib. Citās dienās esot viesmīlīgāki, stāsta Leons.
Tas nekas — šis tik un tā ir viens no lieliskākajiem piedzīvojumiem ceļojuma laikā.
VIETA, KUR APSTĀJAS UPE
Kad izgriežamies no Svakopmundas, lai stūrētu vēl 350 kilometru uz dienvidiem, tā īsti saprotam, ka Namībija tik tiešām ir plaša. 13 reižu lielāka par Latviju, bet iedzīvotāju gan nedaudz mazāk. Uz platā grantsceļa var sastapt labi ja divus pretimbraucējus stundā. Biežāk gadās strausi. Vēl ir divi skaisti upju kanjoni, tikai bez upēm.
Metam loku gar Namiba tuksneša sānu, lai sasniegtu vienu no skaistākajiem šīs smilšu valstības nostūriem — Sosusvleju. Kāda Latvijas tūrisma firma savā mājaslapā reklamē, ka tās klienti tur varēs iepazīt pasaulē vecāko desertu. Nu labi, sajuka draugiem angļu "desert" jeb "tuksnesis" ar saldo ēdienu. Kam negadās.
Vismaz Namiba recepte ir daudzmaz skaidra. Kad pirms 150 miljoniem gadu uz mūsu planētas sašķēlās tolaik vienīgais superkontinents Pangeja, te izveidojās viena no plaisām. Ardievas pamāja topošā Dienvidamerika un aizslīdēja uz austrumiem, ļaujot pie jaunā Āfrikas krasta iegriezties aukstajai okeāna straumei no Antarktīdas.
Klimata pārmaiņas veicināja arī tuksnešu pārbīdi — pie Āfrikas dienvidaustrumu krasta pamazām izveidojās milzīgs smilšu okeāns. Gandrīz 2000 km garumā un vidēji 100 km platumā.
Ar šo "veco desertu" jātiek galā jau agrās brokastīs, tikko lec saule. Pirmajos staros koši oranži atstarojas smilšu graudiņos korodējusies dzelzs. Gluži hipnotiskas ēnas met plastiskās smilšu viļņu muguras. Augstums ir iespaidīgs.
Gada laikā kāpas pārvietojas tikai par nepilniem desmit metriem. Turklāt tās precīzi sakārtojušās paralēli, ļaujot kādam prātvēderam nākt klajā ar ideju tās sanumurēt. Tagad tūristi visbiežāk piestāj pie 45.kāpas un cenšas tikt tās mugurā. Augšup jākāpj minūtes divdesmit, lejā var noskriet trijās. Cik tā augsta, īstas skaidrības man nav. Vietēji putrojas: min gan 80, gan 170 metrus.
Lai arī skaitļiem šeit nav lielas nozīmes. Galvenais ir kāpas varenais skaistums. Aiz manis augšup čāpo grupiņa vācu pensionāru, kas izvēlušies no liela autobusa. Svīst un pūš, bet turas malači.
Arī tālāk maršruts visiem vienāds — asfaltēts ceļš pa šauru līdzenumu ielokās vēl dziļāk starp kāpām un sasniedz dīvainu laukumu. Oranžo kāpu ielenkumā tveicē virmo (tas nekas, ka tikai deviņi no rīta) saplaisājušu mālu klajums ar spītīgu koku skeletiem. Šīs akācijas no ūdens trūkuma nomirušas jau pasen, taču arī satrunēt nespēj tā paša mitruma deficīta dēļ.
Grūti noticēt, ka reizi pa reizei šo vietu sasniedz upe. Mūsu pavadonis Dāvids atceras ļoti precīzi: upe jeb pareizāk — dubļaina straume pēdējoreiz te redzēta 1997., 2002. un 2005.gadā. Tajās ziemās lija. Nedaudz.
Tālāk par šo klajumu ūdeņi netika. Tagad ir sauss, un grupiņa dienvidafrikāņu meiteņu metas uz vēdera, lai ar fotoaparātu medītu dīvainas panorāmas. Te ir ērmoti. Ērmoti skaisti.
***
Ja gribi līdzīgi. Namībija
Ceļojumu paketes Latvijā tirgo vairākas tūrisma aģentūras: astoņu dienu programmas cena no Ls 1220, 11 dienas — Ls 1550
Rezervējot pašam, vidējās izmaksas astoņām dienām vienai personai sanāca Ls 1120:
Air Namibia no Getvikas līdz Vindhukai un atpakaļ — Ls 420
Toyota Corolla noma astoņām dienām — Ls 151
Naktsmājas un self-drive jeb "stūrē pats" maršruta izstrāde ir vienīgā lieta, kur izvēlējos tūrisma aģenta pakalpojumus (tieša naktsmāju rezervācija ir ierobežota). Palīdzēja internetā atrasta dienvidafrikāņu tūrisma firma Uyaphi.com — Ls 477
Air Namibia ir vienīgā aviosabiedrība, kurai ir tiešie reisi no Eiropas uz Vindhuku: no Londonas divas reizes nedēļā, no Frankfurtes — četras. Airnamibia.com
Ieteikumi. Plānojot ceļojumu, vērts izsvītrot Vindhuku — klusa, garlaicīga un eiropeiska galvaspilsēta ar 300 000 iedzīvotāju. Lidmašīnas no Eiropas ielido no rīta, tāpēc tūlīt pat var doties tālāk.
Nav lielas jēgas īrēt pilnpiedziņas apvidus auto: pirmkārt, tie ir divreiz dārgāki, otrkārt, galvenie ceļi ir labi — asfaltēti vai grantsceļi, treškārt, nogriezties nomaļās vietās nemaz nav atļauts — tam nepieciešamas atļaujas
Namībijas vīzu tūrisma firmas piedāvā nokārtot par Ls 100. Patiesībā tā maksā 400 zviedru kronu jeb Ls 28 plus maksa par ierakstītu vēstuli uz vēstniecību Stokholmā