Skats pa logu ir fantastiski skaists, jo lidojam ne pārāk augstu virs džungļiem, starp kuriem kā lente izlokās upe. Un tad pie apvāršņa parādās pirmie tepuji jeb galda kalni. Tie ir unikāli dabas veidojumi, kas radušies miljoniem gadu laikā, ūdens un vēja erozijas rezultātā noārdoties apkārtējiem trauslākajiem zemes slāņiem. Tagad šie vientuļie klinšu milži ar vertikālajām sienām un plakanajām virsmām paceļas ap tūkstoš metru virs džungļiem un savannas.
Pēc stundas lidojuma veiksmīgi piezemējamies Kanaimas lidlaukā. Viens līdzens zemes skrejceļš un neliela ēka dispečeram, kas apvienota ar suvenīru tirgotavu. Pats ciemats arī ir neliels, tajā mīt ap 150 indiāņu ģimeņu, bet ir pāris viesnīcu un veikaliņu.
Tālāk mūs ved ar džipu uz pirmo nometni. Laikam esam izsalkuši, jo vienkāršais ēdiens garšo itin labi, bet vispār Venecuēla noteikti nav tā zeme, kas man palikusi atmiņā ar garšīgiem ēdieniem. Tropu augļus baudījām visu ceļojuma laiku, bet to cenas sacentās ar Rīgas lielveikaliem. Vienīgais produkts, kas tiešām priecēja ar savu cenu un kvalitāti, bija rums.
Apskatām ciemu, pirmo nakti guļam nojumē, kurai ir grīda un uz stabiem balstīts palmu jumts. Stabos iekārti guļamtīkli, kuros jāmāk pareizi gulēt, lai no rīta nepamostos galīgi līks un neizgulējies.
Nākamajā dienā seko garš brauciens ar motorlaivu pa Karoni upi. Teorētiski bijām izvēlējušies ceļojumu tā dēvētajā sausajā periodā, bet sagadījās, ka vairāk vai mazāk lija gandrīz katru dienu. Arī šodien ir apmācies un nedaudz smidzina. Upē augsts ūdens līmenis un stipra straume. Laiva lielā ātrumā traucas tai pretim, ik pa brīdim atsvaidzinot ar aukstām ūdens šaltīm. Nejūtos kā tropu zemē, to atgādina tikai džungļi abos krastos.
Vēl viena nakts nometnē guļamtīklā, tad puse dienas līdz pēdējai nometnei Aujantepuī kalna pakājē. Ūdenskritums patiesībā jau nav nemaz tik tuvu, bet ir tik varens, ka tālumā redzama tā augšējā daļa un dzirdama klusināta ūdens dārdoņa.
Visā savā 979 m varenībā Anhela ūdenskritums vērojams no Aleksandra Laimes skatpunkta. Lai tur nokļūtu, stundu jākāpj augšup pa džungļu taku. Sāk līt. Ūdens gandrīz 700 m gāžas brīvajā kritienā, tad pēc atsitiena vēl 300 m. Skats ir neaprakstāms. Iedomājos, ka tieši tāpat tas izskatījās pirms 70 gadiem, kad to ieraudzīja kanādiešu lidotājs Džimijs Eindžels (viņa vārdā ūdenskritums nokristīts) un arī latvietis Aleksandrs Laime, kas atklāja tieši šo skata laukumu.
Pārņem lepnums, kad iedomājos: pasaulē augstākais ūdenskritums - tā ir Rio Gauja. Bez Gaujas ūdenskritumus veido arī Daugava un Ogre - tā upes nokristījis un oficiāli piereģistrējis Laime. Viņš ir arī tas, kurš šo unikālo dabas nostūri atklājis tūristiem, jo ar indiāņu palīdzību ierīkojis lidlauku Kanaimā un uzbūvējis pirmās būdas. Pats Aleksandrs Laime šeit nodzīvojis līdz mūža beigām. Miris 2002.gadā, apglabāts Kanaimas lidostas tuvumā. Domāju, ka šo cilvēku var uzskatīt par vienu no ievērojamākajiem latviešiem.
Kanaimā atgriežamies nākamajā dienā. Tagad braucam pa straumi, un mūsu laiva burtiski lido pāri daudzajām krācēm. Izskatāmies kā izpeldējušies. Bet gidam ar to vēl ir par maz, mums sagatavots pārsteigums - gājiens cauri Sapo ūdenskritumam. Rokās sadevušies, lēnām virzāmies pa šauru, slidenu taciņu. Vienā pusē akmens, otrā - ūdens siena. Skaļi dārd ūdens, ik pa brīdim apliedams ar aukstām šaltīm, un tas traucē saskatīt vietu, kur likt kāju. Viens neveiksmīgs solis vai klupiens, un ceļojums būtu beidzies... Tikpat ekstrēms ir gājiens atpakaļ.
Nākamajā rītā izlidojam uz Santaelenu.
ZUDUŠĀS PASAULES MEKLĒJUMI
Arturam Konanam-Doilam ir grāmata Zudusī pasaule, kurā aizvēsturiskie dinozauri uz kāda no Dienvidamerikas galda kalniem dzīvo arī mūsdienās. Tepuja virsmu no pārējās pasaules nošķir kilometru augstas vertikālas klinšu sienas, tā padarot to gandrīz pilnīgi izolētu. Stāsti par dinozauriem, protams, ir aizraujoši, bet tikpat vilinoša liekas pati kāpšana.
Visaugstākais (2800 m) un tūristu iecienītākais ir Roraimas tepujs. Starta vieta ir Santaelenas pilsētiņa, kas atrodas pie robežas ar Brazīliju. Neizteiksmīga un noplukusi kā vairums Venecuēlas mazpilsētu, bet izceļas ar to, ka katrā kvartālā atrodas vismaz viens zelta un dimantu uzpirkšanas punkts. Šis apvidus kopš seniem laikiem slavens ar dārgakmeņu un dārgmetāla atradnēm. Ar to savā laikā itin veiksmīgi pelnījis arī Laime. Dīvaini, bet iegādāties zeltlietas Venecuēlā nav nemaz tik viegli.
Otra lieta, ko atklājam Santaelenā, ir zemās degvielas cenas. 2,5 santīmi par litru, un līdz ar to milzīgās rindas degvielas uzpildes stacijā pie robežas. To veido gan brazīlieši, gan vietējie spekulanti.
Kāpšana Roraimā plānota sešām dienām: trīs augšup, viena uz galda un divas lejup. Mazā ciemā paēdam pusdienas, saņemam teltis un guļammaisus, un kāpšana var sākties. Pirmo reizi kāpju kalnā ar mugursomu un secinu, ka tas tomēr ir stipri apgrūtinoši, bet nesēja pakalpojumi maksā 20 ASV dolāru dienā. Pirmajā dienā veicam 14 km, otrajā - 10, trešajā - aptuveni piecus. Tos gan grūti salīdzināt, jo sākumā taka ir salīdzinoši horizontāla. Otrā dienā tā jau diezgan stāvi ved augšup, ir ļoti karsts, bet tos, kas izmetas šortos un krekliņos, nežēlīgi vajā puripuri mušiņas. Pēc izskata tās atgādina mūsu nevainīgās augļu mušiņas, bet patiesībā ir īsti vampīri. Koduma vietā veidojas neliels niezošs asinsizplūdums, bet, ja kāds ar vājāku raksturu neizturēs un pakasīs, tad šī vieta drīz vien sāks atgādināt ko līdzīgu augonim.
Cīnoties ar mazajām mušiņām, pat aizmirstas stāsti par šeit sastopamajām pasaulē indīgākajām čūskām - koraļļčūskām, pēc kuras kodiena cilvēks dzīvo nepilnu pusstundu. Par čūskām atceros tikai tad, kad kūlas dedzināšanas vietā (kaut kas kopīgs ar Latviju) blakus takai ieraugu beigtu apdegušu čūsku. Gids, kurš nāk aiz mums, paskaidro, ka tā esot klaburčūska. Vēl šajā kāpienā saskaros ar tādiem interesantiem Venecuēlas faunas pārstāvjiem kā kolibri, kas lidinās ap ziedošiem krūmiem un ar saviem snuķveidīgajiem knābīšiem sūc nektāru, un skudrlāci. To man parāda indiāņu gids.
Flora ir daudz bagātīgāka un mainās pa stundām. Krūmāji, papardes, dažādi lakstaugi, kokpapardes, orhidejas un bromēlijas. Divreiz nākas šķērsot upi, lecot pa akmeņiem.
Trešajā dienā kāpiens ir ļoti stāvs: sākumā pa mālainu, slidenu taciņu, tad pa akmeņiem, cauri nelieliem ūdenskritumiem. Sākas lietus, un ātri vien esmu slapja. Drīz esam augšā, bet, kamēr sameklējam brīvu nometnes vietu iedobē zem klints pārkares, esmu jau pamatīgi nosalusi, jo 2800 m augstumā ir diezgan vēss. Šo pusdienu un visu nākamo, kamēr esam augšā, gandrīz nepārtraukti līst. Apģērbu izžāvēt nav iespējams, no telts nākamajā rītā smeļam ārā ūdeni.
Tā nu mēs pavadām laiku teltīs, kas saspiestas uz 2 x 7 metru liela zemes laukumiņa zem klints kores. Tik tuvu, ka varam sarunāties, pat neizejot no telts.
Mani no rīta pamodina saruna blakus teltī:
- Ārā galīgi neko nevar redzēt!
- Kā neko? Vai tad miglas arī nav?!
Sāku skaļi smieties un saku, ka klasiskāku pesimista un optimista dialogu nekad neesmu dzirdējusi, un citi man pievienojas.
Kad liekas, ka lietus uz brīdi mitējies, veikli ģērbjamies, paķeram kameras un dodamies pārgājienā pa tepuja virsmu. Skatos uz fantastiskajiem veidojumiem un domāju, ko ūdens, vējš un laiks spēj izdarīt ar viscietākajiem akmeņiem. Daba ir vislielākā māksliniece, par to liecina visneiedomājamāko formu akmens skulptūras. Nepiekrītu, ka konkrētu zemi vislabāk raksturo tās iedzīvotāji. Cilvēki atšķiras tikai ar pārdesmit dažādām rakstura īpašībām, pavisam nedaudzām ādas nokrāsām, bet kaislības - visiem vienas un tās pašas. Toties tas, ko mēs redzam šeit, nav sastopams nekur citur pasaulē, tā ir unikāla vieta, šī "zudusī pasaule". Te tiešām pietrūkst tikai dinozauru.
Drīz atkal sāk līt. Atkal esam slapji, man salst, tāpēc neizmantoju iespēju izpeldēties dabas veidotajā džakuzi - auksta ūdens baseinā, caur kuru plūst kalnu upe. Tā vietā izstaigāju kristālu veidojumu ieleju. Iztēlojos, kā tā mirdzētu saulē, un ejam atpakaļ uz nometni. Daži gan vēl izlemj doties uz augstāko Roraimas tepuja punktu (2810 m) un uz vietu, kur vienā punktā satiekas trīs valstis: Venecuēla, Brazīlija un Gajāna.
Nākamajā rītā sākam kāpt lejā. No ilgstošajām lietavām taka atgādina strautiņu. Visi sapņo par gultu, sausu apģērbu un apaviem, un vismazāk vēlamies atkal nakšņot slapjā teltī, tāpēc nobalsojam par mēģinājumu vienā, nevis divās dienās sasniegt ciematu. Gids saka: būs grūti, bet tas ir iespējams. Pēc gandrīz 12 stundu gājiena lejup esam veikuši 30 km un līdz ar tumsu sasniedzam ciematu, kur mūs gaida apvidus auto.
ORINOKO DELTA
Nākamo dienu pavadām autobusā, braucot uz Sanfeliksu. Mūsu galamērķis ir Tukupita - lielākā pilsēta Orinoko upes deltā. No turienes iespējams doties jaunā ceļojumā ar laivām. Vēlu vakarā autobuss piestāj Sanfeliksas autoostā, un noskaidrojas, ka autobusa uz Tukupitu šovakar vairs nav. Mēģinām sarunāt taksometru, bet, tā kā jāceļas pāri upei ar prāmi un tad vēl jābrauc gandrīz 200 kilometru, lēti tas nav. Toties mums gadās kolosāls taksometrs - milzīgs, vismaz 30 gadu vecs Chevrolet un ap 200 kg smags šoferītis. Ir maldīgi iedomāties, ka šāda kombinācija varētu būt lempīga! Tumsā auto traucas milzīgā ātrumā, lēkādams bedrēs un līgodamies pagriezienos.
Runājot par Venecuēlas autoparku, kaut ko tik unikālu nav nācies redzēt nevienā citā zemē. Varētu likties, ka visā valstī svin antīko automobiļu svētkus, ja vien tie nebūtu pavisam noplukuši, izrūsējuši un graboši. Ir pilnīgi skaidrs, ka nekādas tehniskās apskates nav obligātas, un, ja atceramies, ka degviela maksā pāris santīmu litrā, tad kāpēc gan nebraukt ar visu, kas vien ripo?
Arī Tukupita ir noplukusi un neglīta pilsēta. Tūrisma kantoris, ko esam izvēlējušies, nākamajā rītā ir slēgts. Viļamies arī darba laika plāksnītē pie interneta kafejnīcas durvīm. Bankā valūtu nemaina vispār, to dara tikai šaubīga izskata tipi pavārtēs un atsevišķās bodītēs. Bankomāti kredītkartes ignorē. Kā par brīnumu, viens bankomāts atzīst manu debetkarti, bet tajā kontā daudz naudas nav. Atkal sāk līt. Mūsu rindās sākas šķelšanās. Puse pieņem lēmumu tūlīt lidot uz Losrokesas arhipelāgu Karību jūrā, bet mēs četratā spītīgi turpinām riņķot ap tūrisma firmas kantori.
Sākumā pārsteidz pieprasītā cena par divām dienām Orinoko deltā - 150 dolāru no cilvēka. Taču vēlāk tās izrādās ļoti saturīgas un iespaidiem bagātas. Turklāt nakšņojam oriģinālos bungalo, ēdam restorānā, ir pieejams internets un auksts alus. Un tas viss izveidots uz pāļiem upes krastā džungļos. Par to, ka tomēr atrodamies īstos džungļos, visvairāk atgādināja dīvainās skaņas naktī: čaboņa, plunkšķi, dzīvo radību brēcieni.
Mūs sagaida vairāki gari izbraukumi ar laivu. Vienreiz ar indiāņu kanoe, kas bīstami sasveras pie niecīgākās kustības. Toties slīd bez skaņas, tāpēc redzam daudz vairāk putnu, nekā braucot ar motorlaivu. Pirmoreiz ieraugu sliņķi. Tas karājas kokā, flegmatiski kasās un pilnībā attaisno savu nosaukumu, jo ir par slinku, lai bēgtu.
Man vislabāk patīk tālais brauciens, kurā gids mums parāda eksotiskus ziedus, kakao augļus, papagaiļus, čūsku, milzu zirnekli (vienai no mums tas gandrīz izraisa infarktu) un citas džungļu radības un augus. Visvairāk mani pārsteidz upes jeb saldūdens delfīni, kas rotaļājas ap laivu, tomēr ir bailīgi.
- Kā tev tas izdevās? - atskan vairāki jautājumi vienlaikus, kad no ūdens izvelku smago makšķeri un tās galā spirinās visai prāva asinskārā piraija. Esam makšķerējuši jau gandrīz stundu, bet līdz šim tikai vienam gidam izdevies noķert pāris zivtiņu.
Orinoko krasta ainavā neiztrūkstošas ir uz pāļiem ūdens malā būvētās indiāņu būdas. Bez sienām, tikai balsti, grīda un jumts. Zem tā guļamtīkli un daži trauki. Indiāņu apģērbs atgādina humpalu izcelsmi, mazākie bērni skraida apkārt kaili. Ne mazāk par pieciem. Lielākās būdās atrodas skola un slimnīca. Grūti iedomāties, ka mūsu tehnikas laikmetā var dzīvot arī tā. Un atkal, tāpat kā savulaik masaju ciematā Āfrikā, man ir grūti noticēt, ka viņi ir laimīgi. Vai varbūt jūtos nedaudz aizskarta, jo mēs par indiāņiem izrādām daudz lielāku interesi nekā viņi par mums.
PARADĪZES GŪSTĀ
Un tad seko vesela sērija nepatīkamu pārsteigumu. Salšana visu nakti luksusa klases autobusā ceļā no Tukupitas uz galvaspilsētu Karakasu. Kad no rīta beidzot tiekam ārā, gribam tūlīt pat ar taksometru doties uz lidostu. Mūsu nākamais ceļojuma mērķis ir ideālās pludmales Karību jūrā. Pēc kartes esam noskaidrojuši, ka līdz lidostai ir 25 km, un, kad taksometra šoferis paprasa 60 dolāru, veltām viņam dažus nelaipnus vārdus latviski un dodamies pie nākamā.
Nolemjam, ka visi autoostas taksometru šoferi sazvērējušies un viņus pat neinteresē nauda. Nolemjam, ka būsim par viņiem viltīgāki, un stiepjam savas smagās somas pa ielu prom. Nākamajā kvartālā sākam balsot garāmbraucošos taksometrus. Vairākums, izdzirdot vārdu "lidosta", tūlīt pat aizbrauc. Pēc kāda laika viens šoferis tomēr piekrīt mūs aizvest par tiem pašiem 60 dolāriem un paskaidro, ka būšot jābrauc kādas četras stundas. Izrādās, ir sabrucis kāds tilts un jāmet līkums pa kalniem.
Savu izvēli uzticam Lonely Planet, kas norāda, ka viskrāšņākās pludmales ar visbaltākajām smiltīm, visbagātākā zemūdens pasaule un romantiskākā vide ir Losrokesas salās, kas atrodas 160 km no kontinenta. Šī vieta salīdzināta ar paradīzi zemes virsū, un arī cena tam atbilstoša - nākamās trīs dienas kopā ar lidmašīnas biļetēm izmaksā 300 dolāru. Uz lielākās salas ierīkots lidlauks mazajām lidmašīnām, tam blakus zvejnieku ciemats ar mazām, sakoptām mājiņām. Lielākā daļa no tām izrādās pansijas. Pārtika dārga, jo uz vietas neko neaudzē un neiegūst, izņemot zivis.
Pirmajā vakarā izstaigājam ciematu, priecājamies par daudzajām laivām krastmalā un pikējošiem pelikāniem uz saulrieta fona.
Nākamajā rītā noīrējam motorlaivu, vienkāršās niršanas inventāru, saulessargus un dodamies izbraukumā uz visu dienu. Niršanai esam izvēlējušies vistālāko salu arhipelāgā, tāpēc ka tur esot visskaistāk. Kāda vilšanās! Ieteikumus laikam rakstījis cilvēks, kurš neko patiesi skaistu nav redzējis. Pēc ilga brauciena mūs izlaiž krastā uz kādas nelielas salas ar ideāli baltu pludmali. Nav ne ēku, ne koku, tikai krūmāji un daudz gliemežvāku. Uzstādām saulessargus, jo tropu saule karsē nežēlīgi. Drīz saceļas vējš un salauž trīs saulessargus. Viss beidzas ar trim saulē apdegušiem cilvēkiem, tajā skaitā mani, kam nākamā diena jāpavada neomulīgajā pansijas istabiņā bez loga. Vienīgo līdzpaņemto grāmatu lasām pēc grafika. Bet priekšā vēl viena diena.
Pāris stundu izturam saulē apģērbā ar garām piedurknēm un biksēm, lai uzkāptu nelielajos pauguros un bākas tornī. Gribas ātrāk lidot prom, un, kad beidzot jādodas uz lidmašīnu, esmu tikpat priecīga, kā ierodoties šajā iekonservētajā paradīzē. Lai neapvainojas citādi domājošie jeb baudītāji, bet es esmu meklētāja un darītāja.