Jāsatiek Omers, jāsatiek un jānoceļ no pleciem sarkanmelnā mugursoma, lai atpūšas. Viena gara pietura, un vilciens izlaiž netālu no tilta, tad autoosta. Maršruts pareizs, ceļa zīmēm var uzticēties. Lai nokļūtu pie īstā namiņa, vajadzīga zināma prāta piepūle, jo ivrits vēl nav apgūts. Sekojot norādēm, roka tiek cauri vārtu režģim un atrod trauciņā vārtu atslēgu. Uzvara. Nākamās atslēgas meklēšana nav vajadzīga, jo saimnieks jau vāra rīta možuma tēju un silta maizes šķēle iegulst prasīgajā rokā.
Telaviva - krāmu tirdziņa, vecās pilsētas Jafas, viesnīcu, debesskrāpju, vecu graustu un Vidusjūras mudžeklis. Franču meitenes mazajās ieliņās, vaniļas saldējums, kaķis, divi, trīs, četri... Saule cītīgi strādā, arī tirgotāji slavē preci un vilina ar mazo pirkstiņu. Jaunieši armijas formastērpos, it kā nevērīgi pārmests automāts. Omers saka, ka pie automāta tā pierod, ka tas kļūst pats par sevi saprotams, pat uz tualeti ņem līdzi. Ja nemana kādu militāristu pārīti, liekas, kaut kā pietrūkst. Kā Latvijā lietus Jāņos.
Zēni un meitenes, smaidīgi, citi ar kipām galvā, citi ar mugursomu plecos. Par to, ko vilkt uz randiņu, nav jāsatraucas, jo formastērps vienmēr būs mugurā - vismaz trīs gadus puišiem un divus gadus meitenēm, kas uzreiz pēc skolas sola nonākuši obligātajā militārajā dienestā. Tāda ir Izraēlas ikdiena. Patrulē un pārbauda arī ieeju un izeju tirdziņos, uzrādi nu, kas tev tai somā! Un staigā mierīgs, pakaulējies ar kādu arābu par plato bikšu skaistuma izteiksmi šekeļos. Atrisini mazo ieliņu labirintu, ielūkojies kādā mākslas cienītāju galerijā, apzini kultūras mantojumu. Nopērc krelles mammai vai austrumu noslēpumus brālim. Uzsmaidi mazam ebreju bērniņam, nogaršo humosu, nofotografē, kā Omeram apgriež matus koka krēslā mazas ieliņas vidū. Un neaizmirsti noglaudīt veco, melno kaimiņienes suni. Ar interesi vēro aktīvistu dejas uz mašīnas jumta saulainos mūzikas ritmos. Un kā man patīk tā rociņa uz sarkanā fona, kas te ir ceļa zīmes "stop!" vietā. Vēl man pastāsta, ka izraēliešu vīrieši esot kā kaktusi - durstīgi, bet iekšā saldi! Vakarā pirmo reizi mūžā pamēģinu jogu, bet labāk man patīk sēdēt dīvāniņā augšā uz jumta un klausīties balsīs, kas skan no mošejas. Un skatīties vecu izraēliešu filmu Čārlijs un puse ar komiskām sadzīves ainiņām.
OTRĀ DIENA
Starp reliģijām un austrumu tuneļiem atklāj sev Jeruzalemi. Bērnu spiedzieni, jauns tilts, remontu dūmaka, lūgšanā aizmirsušās lūpas. Daudz vairāk reliģiozitātes, dažādu pakāpju un godības, kipas, matu sprogas, garas bārdas, melns ietērps, tzitzis (bārkstis pie biksēm, lai pieminētu baušļus). Ivrita, arābu, angļu un krievu valodas Bābele. Pilsētas mūri slēpj četrus kvartālus - pa vienam musulmaņiem, armēņiem, kristiešiem un ebrejiem. Iespaidīgi un savdabīgi. Tad tāda ir tā senā pilsēta. Pa vieniem vārtiem ieslīd sievietes lakatos, pa citiem izplatās vīraka smarža. Arābiem arābu preces ir pašas labākās un, protams, par vislabāko cenu. Kāds arābs nesteidzīgi sūc ūdenspīpi. Garšvielu aromāts reibina, šaurās ieliņas vilina, baznīcu un mošeju karuselis griežas.
Jeruzaleme celta smilškrāsas akmenī, jo valstī ir likums, ka
visai celtniecībai jānotiek no viena akmens. Medainas saules
apspīdēta, ceļinieku soļu norūdīta. Raudu mūra poras uzsūc cilvēku
likteņus, sīki aprakstītas lapiņas ieguļ varenajos akmens mūros.
Balsu sanēšana, klusuma nopūta, pāršķirtas grāmatas lapas, roka uz
mūra, atmuguriski sperts solis aiz soļa. Sievietes pa labi, vīrieši
pa kreisi. Te ir daudz noslēpumu, vēlmju, ticības un brīnumu.
Vairāk nekā viena pasaule. Vienu brīdi viss sastingst, laukumā
pirms ieejas pie Raudu mūra atrasts aizdomīgs sainis. Nekavējoties
notiek mobilizācija, laukums atbrīvots, sapieris vietā. Fotokameras
zibsnī, sapieris darbojas, ātri un nesāpīgi viss ir beidzies.
Atskan muedzina kliedzieni no mošejas minareta, un līdz ar tumsu
sarosās naktsdzīve. Šidosa un viņa draugu pavadībā tiek iepazīts
mazo ieliņu disko gaismu un dažādas mūzikas arsenāls. Liors nesen
atgriezies no ilgākas dzīvošanās pa Āfriku, un viņam pasaule
griežas pavisam citos mūzikas ritmos. Piedzīvojot vienu šādu
grāmatas lappusi, gribas vēl un vēl. Džošua vēl armijā, bet acīs
uguntiņa, un pats atvērts un smaidīgs. Runājies un arī vēl sapņos
ceļo, un paliec brīvs.
TREŠĀ DIENA
Izraēla un palestīniešu teritorijas. Dažas salas palmu tuksnesī. Ideālas dzīves formas nav, deja ir krāsaina un dažādās toņkārtās. Bētleme ir arābu pilsēta, ebrejus te neielaiž. Krāsains tirgus, laipni skatieni, garāmgājējs ar mazu meitenīti parāda ceļu uz Bētlemes zvaigzni. Viesojas Itālijas prezidents, bērni māj ar karodziņiem, vīri melnā mijas ar vīriem ar automātiem. Ir arī speciāla tūristu policija. Meitenes ar lakatiem ap galvu, pusmēness, krusts, melna kafija, gatavībā pavērsts automāts, vecāks kungs ar rūtotu galvassegu.
Ilgi gaidīts autobuss, jo viss bloķēts augstā ciemiņa dēļ,
studentu sarunas ar vietējo puisi. Atpakaļceļš caur kontrolposteni,
visi izbirst ar dokumentiem rokās, pa vienam kāpiens atpakaļ
autobusa mīkstajā sēdeklī. Ne visi iztur šo pārbaudi, autobuss
attālinās, palicēju skaits sarūk ar katru ceļa līkumu. Atkal esi
naksnīgajās Jeruzalemes ieliņās, satinies lakatā, skaties
zvaigznēs. Pagaršo siltu maizi, pamērcētu garšvielu maģiskajā
pulverī, aprunājies ar armēņu veikaliņa saimniekiem, iedzer no
kaimiņos esošā krūma lapām taisīto tēju ar kanēļa standziņu.
CETURTĀ DIENA
Agrs rīts, nolijis, spirgts gaiss, kas smaržo pēc izaicinājuma. Piektdiena, tātad sabats - nopietna diena tiem, kuri ievēro, ko drīkst un ko nedrīkst. Stāvam uz ceļa un stopējam, vienā pusē automāti, otrā arī. Uz ceļa patrulē izraēliešu armijas puisis un meitene. Puisis grib nofotografēties, bet pārāk kautrīgs, top smaidīga bilde ar meiteni no Latvijas un meiteni no Izraēlas. Blakus neliela savstarpēji nesaistītu armijas puišu kompānija. Arī stopē uz mājām, bet armijas formastērpā stopēt aizliegts. Roku neviens neceļ, bet auto stājas tāpat, tad visi sabirst bariņā apkārt, un, kam pa ceļam, laimīgs sēžas iekšā ar automātu pa priekšu. Lai iemēģinātu roku ivritā, top uzraksts ar galamērķi, kas drīzumā pēc vietējo ieteikuma tiek nomainīts pret kādu tuvāku pilsētas nosaukumu, kuru uzraksta nu jau blakusstāvošais armijas puisis. Tā daudz ātrāk iet uz priekšu, un drīz vien jau traucamies tuksnesī. Tuksnesis pats par sevi ir pasaka, mainīgs un bezgalīgs. Beduīni te bauda mieru un dzīvo sev vien zināmā pasaulē.
Putekļu mākonis, un te nu tā ir - tuksneša vidū un pasaules zemākajā vietā iegūlusī jūra, kurā nav dzīvības, - Nāves jūra. Sāļš, pat ļoti sāļš ūdens, kurā grimdams nenogrimsi, krievu publikas kolorīts ar Mašu sarkanā un Dašu zilā peldkostīmā. Kur vien veras acis, moriem līdzīgi cilvēki maskējušies ar Nāves jūras labumiem, atbalstam tiek izmantots plastmasas krēsls. "Davai, davai, ne plivi tak daļeko, komu govorju*," modrā uzrauga trenētais meldiņš ritmiski skan kā pulkstenis. Kāds ir pamanījies uzcelt telti. Fonā gandrīz obligātais viesnīcas cietoksnis un McDonald"s ēstuve.
Kalni ir sirreāli, palmas ir zaļas, jūra ir zila, un vējš
spēlējas ar tevi. Pāri pretī paliek Jordānija, bet īkšķis jau
pacelts pretī ceļam uz dienvidiem. Te ir apbrīnojams klusums un
bezgalības elpa. Uz ceļa zīme ar jautājuma zīmi. Nereāls skats uz
to, kas aiz horizonta līnijas. Piestāj auto, un mēs atkal esam
ceļā. Dienu nomaina nakts, garām pazib balti sāls kalni, šoferītis
tikmēr slavē savu dzimto pilsētu Eilatu, kura ir pati, pati labākā.
Jeruzalemes Šidoss ir sarunājis naktsmājas pie drauga, kurš pats
nemaz nebūs pilsētā, bet jumta dzīvoklītis ir mūsu rīcībā.
Fantastika! Kaimiņš pa durvju spraugu iedod atslēgu, jo rejošais
draugs ir dikti nemierīgs. Naktī Eilata staro, Sarkanā jūra
atpūšas, pārīši un ģimenes ar bērniem pieskandina promenādi, arī
krievu romanci te var dzirdēt. Sēžot uz akmens jūras krastā, tālumā
vienā pusē var manīt Jordāniju, otrā pusē Ēģipti un sajusties kā
austrumu pasakā.
PIEKTĀ DIENA
Svaigs skats uz Sarkano jūru no rīta, ūdens iemītnieku paradīze, saskaitu trīs zaļus papagaiļus palmā. Tad izejam uz ceļa, un piedzīvojums turpinās. No pašas dienvidu malas jātiek augšā līdz ziemeļiem, mūsu rīcībā ir viena diena cauri visai Izraēlai, satumst jau ap pieciem pēcpusdienā, bet neviltots smaids un dzirksts acīs uzrunā un sarunā. Auto traucas tuksnesī, sarunas nerimst, dažas ātruma bildes caur stikla ekrānu. Vientuļš benzīntanks, ūdens un ziepes, skats televizora kustīgajās bildēs, pārtraukums beidzies. Kārtas numurs divi, no Krievijas nācis, šeit palicis, armijā dienējis, vēl pāris gadu bijis dienesta programmētājs. Tagad sieva un bērns, un ceļot ar vairs negribas.
Pāri ceļam pārveļas tuksneša lielā vēja bumba no zāles kušķiem
un putekļiem. Vēl pāris auto, pat braukšanas instruktors, un ebreju
ģimene iestūrē Haifā. Pēc mirkļa ir klāt Šmuels. Brauksim ar auto,
jo vietējiem ārā ir tā pavēsāk, ziema taču, plus padsmit grādu
vakarpusē. Pēc piecām minūtēm jau tēja rokā, un top vakariņu galds,
vakara vadītājs mazs un ņaudošs, Kabuks vārdā. Blakusistabā dzīvo
meitene no Ukrainas, šprotes ir pirmā asociācija ar Latviju.
Šmuelam ir divdesmit trīs, armija, Libānas karš, vairāku biedru
vairs nav, nesen tikai atpakaļ no vairāk nekā gadu ilga ceļojuma pa
Indiju, Dienvidameriku. Virs gultas indiāņu talismans - sapņu
ķērājs, sliktos sapņus dzen prom, bet labos ķer un dod mierīgu
gulēšanu. Arlabunakti!
SESTĀ DIENA
Pirksts ir mērkts Vidusjūrā, Nāves jūrā, Sarkanajā jūrā, šodien priekšā Galilejas jūra (Tiberija ezers). Tāda maza valstiņa, un tik daudz jūru! Tiekam cauri suvenīru bodītēm, un jūra klāt. Te nu visi tie brīnumi notikās. Te arī radās pirmais kibucs - lauku iedzīvotāju komūnas tips Izraēlā, analogs PSRS kolhozam. Saule gozējas, apkārt daudz akmeņu, vietējo ēdienu aromāts, svaigi spiestas sulas un nesteidzīgi cilvēki. Pakaļ autobusam te pat suns neskrien.
No Tiberijas ceļš ved uz lielāko arābu pilsētu Izraēlā - Nācareti. Gandrīz pabraucam garām, tomēr ar tumsu esam klāt. Savāds, bet patīkams miers - netipiski arābu pilsētām. Kultūras mantojums, svētas vietas, līkumainas ielas, aizkavējusies tūristu grupa, vīnogas un bumbieri no vietējā onkuļa. Lielais kāpiens augšup, fantastisks skats uz tumsā iedegto pilsētu. Dažas spožas zvaigznes ieķērušās mēness līkumā. Pie Šmuela izraēliešu filmas, sarunas, daudz tējas un salds miegs.
SEPTĪTĀ DIENA
Pirmais decembris un pēdējā diena Izraēlā. Izbaudi Haifu, noskatoties uz Bahaiju tempļa dārzu no augstākā un tad no zemākā punkta. Pa vidu pastaigāt netiksi, ja vien neesi aktīvs tūristu grupu piekritējs. Vienu tevi te nelaidīs, arī līdzpaņemto bumbieri te neēdīsi un jaku aizpogāsi līdz kaklam. Bet pašā templī klusums un basu kāju dipoņa. Par astoto pasaules brīnumu dēvētais Bahaiju templis un dārzi ir skaists un grandiozs. Tas - no vienotas pasaules reliģijas sludinātājiem bahaijiešiem.
Autobuss tālāk ved uz senu pilsētu Vidusjūras krastā - Ako. Agri rīti, negulētas naktis, salds miegs, un tu pamosties galīgi ne tur, kur esi domājis. Jautājumi un atbildes, un virziens skaidrs, neviens gan neiesaka šo ceļa gabalu mērot kājām, tomēr tikai pēc krietna gājiena arī mēs tam noticam. Par zaķi ir nobraukts gandrīz uz pusi lielāks ceļa gabals, nekā domāts. Pēc skaistas vizināšanās ar autobusu, acis turot plati vaļā, Ako ir klāt. Nocietinājumi, torņi, šauras ieliņas pazūd līkumos, skraida bērni, vīri nesteidzīgi dzer tēju. Izpēti senu pazemes tuneli, apsēdies jūras krastā, grauz riekstus, mati dejo vējā. Ceļā satiec bērnus ar skolas somām, dzīvs skatiens kamerā, un visi aplīp tev apkārt, un smiekli aizskan vējā.
Ceļa meklējumos atpakaļ uz Haifu satiec šoferīti no Maskavas, kam Ako regulārs bizness un arī Latvijā ciemojies vairākkārt. Piecās minūtēs tuvējā policijas mājā nomaksā sodu par ātruma pārkāpšanu, bet pēc tam aizved līdz galvenajam ceļam, nostopē mikriņu, samaksā ceļa izdevumus un novēl laimīgu nokļūšanu Haifā. Lāga dvēsele un vienkārši labs cilvēks.
Vakars klāt, pēdējais brauciens atpakaļ uz Telavivu, zvans draugam, un tevi sagaida karsta tēja un kūpoša zupas bļoda. Satinies Indijas siltajās segās, sēdi ar tēju rokā uz mājas jumta un stāsti Omeram par piedzīvoto vienā nedēļā Izraēlā. Omers saka, ja Izraēlā satiekas divi nepazīstami vīrieši, saruna vienmēr būs vai nu par futbolu, vai par to, kurā vietā gatavo vislabāko humosu. Tad tevi nogādā stacijā, un pēdējais vilciens aizvizina uz lidostu. Pulkstenis ir viens naktī, izritini Izraēlā iegādāto ceļabiedra paklājiņu, ietinies guļammaisā un līdz četriem rītā sapņo sapņus.
Trīs stundas pirms reisa izej drošības pārbaudes, tava soma un tu pats to darīji arī autoostā un dzelzceļa stacijā. Lidostā viss nopietnāk, tu atbildi uz jautājumiem, bet soma tiek izģērbta līdz pēdējam. Dabū sarkanu aproci Israel Airports Authority. Ja tev somā līdzi dators, attaisi un ieslēdz arī to. Ja par daudz skaistuma esi saņēmies no Nāves jūras, dabūsi mantu likt atsevišķā kartona kastē. Kāds krievu pārītis gados te vakar atstājis somu - tā jau nodota bagāžā, bet pašiem vietas lidmašīnā neesot bijis. Soma kopš vakardienas nav redzēta, īpašas pazīmes - uzraksts "Puma" un gaišmataina meitene, vārdā Ļuba, kura apsolījusies tikt ar somu galā. Kad eju cauri drošības kontroles punktam, darbinieks uzmet man skatienu un ar smaidu nosaka: "Svetlije volosa**… Ļuba?"
* Nu, nu, nepeldi tik tālu, kam es saku! (krievu val.)
** Gaiši mati (krievu val.).