Esot Vācijā, Openheimā nokļūt ir ļoti viegli, jo tā atrodas
Reinzemes-Pfalcas federālajā zemē starp tādiem centriem kā Mainca,
Frankfurte pie Mainas un Heidelberga. Turp iespējams doties arī ar
kuģīti pa Reinas upi.
Domāju, nekļūdīšos, apgalvojot, ka galvenais iemesls, kādēļ ceļotāji
apmeklē Openheimu, ir vēlme redzēt tās "dārgumus" — mēra upuru kaulus.
Senatnīgās mazpilsētiņas centrā atrodas viens no slavenākajiem gotikas
arhitektūras stilā celtajiem dievnamiem visā Vācijā — Sv.Katrīnas
baznīca. Savukārt tās pagalmā uzbūvēts Gebeinhaus. Apmeklētāji gan
šķūnī ielaisti netiek, tas ir norobežots ar restēm, taču, pieejot tām
klāt, var pasniegties pie slēdža, lai iedegtu gaismu un izpētītu, kas
iekšā.
Tur gluži kā malkas pagales akurātās rindās sakrauti XIV gadsimta mēra
upuru kauli! Blakus tikpat rūpīgi novietoti šo nelaimīgo galvaskausi.
Lūkojoties caur restēm, vispirms radās asociācija ar slavenā krievu
mākslinieka Vasilija Vereščagina gleznu Kara apoteoze, kurā uz kailas
zemes piramīdas veidā samesti galvaskausi, virs kuriem lidinās maitu
lijas. Jā, mēris patiesi bijis viena no cilvēces lielākajām traģēdijām.
Veselas pilsētas un reģioni, ko tas skāris, īsā laikā palikuši bez
nevienas dzīvas dvēseles. Tai skaitā arī romantiskā Openheima.
Zinot kaut nedaudz vēlīno viduslaiku vēsturi, nav grūti iztēloties, kā
tas varējis būt — vispirms mēra piemeklētajā vietā apsprāga žurkas,
kas, mušu aplenktas, mētājās šaurajās pilsētas ieliņās, un neviens
nesaprata, kāpēc tā. Bet pavisam neilgi pēc tam šausmīgās mokās strauji
sāka mirt cilvēki. Neaizmirsīsim, ka tolaik farmakoloģija un medicīna
bija vēl bērnu autiņos.
Tikai nedaudz izbrīna tas, ka mēra upuru kauli vispār varējuši
saglabāties līdz mūsu dienām, jo, cik lasīts grāmatās, no lipīgām
kaitēm mirušo cilvēku līķus, cik vien ātri iespējams, sadedzināja, lai
vismaz kaut kā ierobežotu sērgas izplatību.
Šo pilsētu un šķūni apmeklējām kopā ar kādu Latvijā labi pazīstamu
ārstu, tiesu medicīnas ekspertu, tāpēc nenoturējos un par šķūnī redzēto
sāku viņu iztaujāt. Telpā, kur atrodas mirušo kauli, tiek uzturēta
konstanta temperatūra, lai tie nesāktu bojāties, taču speciāli
apstrādāt šos kaulus, kā dara ar mūmijām, pēc viņa domām, nemaz nav
vajadzīgs.
Valpurģu nakts
Vakaru vēlējāmies pavadīt kādā jaukā kafejnīcā. Openheima izceļas ar
to, ka centrā var atrast daudz viduslaiku stila krodziņu, kur, līdzīgi
kā muzejā, apmeklētāju apskatei izliktas milzu vīna spiedes, preses un
mucas.
Krodziņos pirmām kārtām piedāvā vīnu un šampanieti. Tas arī loģiski, jo
Reinzemē-Pfalcā viens no svarīgākajiem ienākumu avotiem ir vīnogu
audzēšana un vīna gatavošana.
Iegriezāmies krodziņā Valpurģu nakts. Tur bez šampanieša, vīna, vīnogu
sulas un minerālūdens citi dzērieni vispār netiek piedāvāti. Tikpat
lieli ierobežojumi arī ēdienkartē — krodziņā varēja pasūtīt tikai
savdabīgas, šim reģionam raksturīgas uzkodas un neko citu. Izvēlējāmies
sāļos cepumiņus un vēl kādu uzkodu, kā nosaukums ēdienkartē bija
rakstīts senvācu valodā, tādēļ to pārtulkot latviski neriskēšu.
Sakults, samērā trekns siers jeb viendabīga siera masa, kas, biezākā
slānītī uzziesta uz grauzdiņa, lieliski piederas pie baltvīna.
Leģenda par rozi
Stāstot par šo pilsētu, būtu grēks nepieminēt vēl kādu pasaulē slavenu
lietu — Openheimas rozi, kas nav nekas cits kā viens no Sv.Katrīnas
baznīcas logiem dienvidu pusē. Patiesībā īpašas ievērības cienīgi ir
divi dievnama logi — 1937.gadā no jauna iestiklotais liliju logs un tā
saucamā Openheimas roze. Pēdējais nemainīgi ir saglabājies kopš XIV
gadsimta. Loga vidū atrodas pilsētas simbols ērglis. Ap to sarindoti
pilsētas rātskungu ģerboņi, sākot ar 1332./1333.gadu.
Neparasts ir Openheimas rozes tapšanas stāsts. Dažkārt pat ir grūti
saprast, kur beidzas patiesība un sākas leģenda. Pazīstams meistars,
rozi veidojot, iedvesmojies no mežrozītes, kas pēc Bībeles ir zīme
Dieva mīlestībai uz cilvēkiem. Ar milzīgu rūpību izveidojis uzmetumu,
taču to izgatavot licis kādam no mācekļiem. Tas savukārt uzmetumu
krietni izmainījis, tādējādi radot savu mākslas darbu. Ieraudzījuši
jaunā cilvēka veikumu, Openheimas iedzīvotāji atzinuši, ka māceklis
pārspējis meistaru. Savukārt mākslinieks mācekli sabāris, ka viņš darbu
sabojājis un lielās dusmās iesitis ar dūri puisim tā, ka viņš nokritis
no sastatnēm, guvis smagus ievainojumus un nomiris.
Meistaru notiesāja, piespriežot nāves sodu. Un tikai pēc daudziem
gadiem atklājās, ka slepkava bijis nevis mākslinieks, bet gan kāds cits
greizsirdīgs māceklis.
Viduslaiku elpa pakausī
Openheima vilina tos, kurus interesē vēsture un arhitektūra. Jā, arī medicīna
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.