Katrs var saslimt
Atšķirībā no sirds un asinsvadu saslimšanām garīgās nav viegli
nosakāmas. Tomēr tas nenozīmē, ka tādu nav, gluži otrādi - ar tām
sirgst ļoti daudz cilvēku. Jautājums vienīgi, vai šie cilvēki
apzinās, ka viņi izslimo kādu garīgu kaiti, norāda asociētais
profesors, Rīgas Stradiņa universitātes psihiatrijas katedras
vadītājs Elmārs Rancāns. "Garīgās slimības nav jūtamas, viegli
taustāmas, taču tās rada ļoti būtiskas personiskās ciešanas
pacientiem un viņu tuviniekiem, valstij un sabiedrībai -
ekonomiskus zaudējumus," saka E.Rancāns. Uz to norāda arī ES
veselības aizsardzības politikas veidotāji, atzīmējot, ka garīgās
slimības ir viens no trim galvenajiem darbā neierašanās iemesliem
un galvenais priekšlaicīgas pensionēšanās vai invaliditātes pensiju
iemesls.
Bet kā tad cilvēks nonāk līdz šai garīgajai saslimšanai? "Ir bioloģiskie faktori, gēni, tomēr svarīgu lomu spēlē arī psihosociālie apstākļi - kultūra un sociālā vide," saka E.Rancāns, uzsvērdams, ka gan viņam, gan jebkuram citam pastāv iespēja ar kādu no šīm slimībām saslimt. "Katrā no mums ir nosliece uz slimību," viņš uzsver, piebilzdams, ka pārdzīvojumi, stress, vientulība, naudas trūkums var veicināt saslimšanu.
Jāmācās runāt
Tomēr ne vienmēr ir tik vienkārši noteikt, ka cilvēkam ir garīga
saslimšana. Cilvēki izvairās par to runāt. Kāpēc tā? "Sabiedrība
vienkārši grib tikai veselos, darbspējīgos, likumpaklausīgos. Vai
sabiedrībai ir vajadzīgi veci cilvēki? Slimi? Nē!" paskaidro
E.Rancāns, kurš tomēr aicina cilvēkus sākt runāt par savām
problēmām un vērsties pie speciālistiem.
Uz to mudina arī psihoterapeite Gunta Jakovela, norādīdama, ka to vajadzētu iegaumēt arī vecākiem, ja viņi pamana kādas izmaiņas bērnu uzvedībā. "Nez kāpēc cilvēkiem šķiet, ka viņiem ar visu jātiek galā pašiem," saka G.Jakovela. Pēc viņas teiktā, speciālista vizītes atlikšana ir aizsargreakcija. "Kad runa ir par garīgām saslimšanām, mūsos ir bailes, ka tikai ārsts nepasaka kaut ko sliktu, ka nepasaka, ka es esmu vainīgs, ka bērns neattīstās tā, kā vajadzētu," visbiežākās atrunas min G.Jakovela. Un tādos gadījumos vieglāk vienmēr ir aprunāties ar draugiem, kas mierina, ka viss jau būs kārtībā.
Tomēr, lai kā arī vecākiem negribētos atzīt, vaina visbiežāk arī slēpjas tieši ģimenē. Gan citviet pasaulē, gan Latvijā speciālisti ir novērojuši, ka arvien biežāks slimību veicinošais faktors ir vecāku aizņemtība, pārstrādāšanās, klātbūtnes trūkums, mīlestības neizrādīšana. Īpaši svarīgas šīs lietas ir bērnībā, kad arī izšķiras tas, cik cilvēks būs harmonisks, kā spēs uzveikt krīzes, pieņemt lēmumus. G.Jakovela atceras, ka pirms pāris gadiem teju katra meitene, kas iestājusies slimnīcā ar anoreksiju, teicusi, ka viņas māte ir Īrijā. Proti, bērns atstāts viens vai arī pie tantēm un vecmāmiņām.
Latvijā pēdējos gados gan ir vērojama tendence, ka bērnus ar garīgām slimībām iekļauj vienā bērnudārza grupiņā vai vienā klasē ar pārējiem bērniem, pret ko visbiežāk protestē tie vecāki, kuri savus bērnus uzskata par pilnīgi veseliem. "Viņi to negrib, tomēr interesanti ir tas, ka pašiem bērniem tā nav problēma. Viņi pajautā, kāpēc otram bērnam krīt ēdiens no mutes ārā, un palīdz, ja ir vajadzīgs. Tā viņi pierod, ka sabiedrībā ir atšķirīgi cilvēki," uzsver G.Jakovela, uzsvērdama, ka no bērniem ar garīgām saslimšanām nav jābaidās - viņi var būt niķīgāki, dažkārt vienkārši sāk kliegt, noslēgties, taču pēc būtības viņi ir tādi paši bērni kā pārējiem. Un tā arī pret viņiem vajadzētu izturēties.
***
psihiskie traucējumi
Garīgi un uzvedības traucējumi, kas radušies psihoaktīvu vielu
lietošanas rezultātā
Šizofrēnija, šizotipiski traucējumi un murgi
Garastāvokļa traucējumi
Neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi
Uzvedības sindromi, kas saistīti ar fizioloģiskiem traucējumiem un fiziskiem faktoriem
Personības un uzvedības traucējumi pieaugušajiem
Garīgā atpalicība
Psiholoģiskās attīstības traucējumi
Uzvedības un emocionālie traucējumi, kas parasti sākas bērnībā vai pusaudža vecumā