ūūū. Kā ļoti laba ķirurga ģimenes locekle atkārtošu viņa vārdus: ar vismazāko vainu ej pie vislabākā daktera. Vienmēr to esmu darījusi un vienmēr bijusi ļoti apmierināta. Tagad diez vai būs iespēja maksāt, bet tas ir to vērts! Mans aicinājums - neslimosim, vismaz pašlaik!
D. Pati esmu ārste un varu saprast pacientus. Ja jāsaka godīgi, pašai bail Latvijā slimot. Ir vietas un cilvēki, ar kuriem es nekad negribētu sastapties kā paciente. Taču medicīna pie mums ir ļoti dažāda. Daudzās sfērās var saņemt labu Eiropas līmeņa aprūpi. Par aploksnēm varu pateikt pilnīgi godīgi - nekad nevienu neesmu prasījusi un neprasīšu, mūsu centrā tas nav pieņemts (bet ir zināms, ka daži to dara). Taču ļoti bieži jūs, pacienti, paši diezgan agresīvi uzspiežat ārstam savas aploksnes. Es vienmēr atsakos trīs reizes un mēģinu pacientu pārliecināt, ka nevajag. Taču dažas reizes esmu to paņēmusi, jo pacients pats neliekas mierā. Puķes, kafiju un konfektes ir nācies ļoti bieži saņemt. No šādām dāvanām neatsakos, taču tās manu attieksmi nemaina. Brīžam pacientu ir tik daudz, ka pat nezinu, no kura esmu saņēmusi puķes, no kura konfektes. Es savu darbu strādāju, jo man tiešām patīk. Darba ir daudz, un ārsts ir pārguris. Mana alga nemainās no apskatīto pacientu daudzuma, ne jau tādēļ tās virsstundas. Jā, mīļie pacienti, jums jāsamierinās ar pārgurušu un neizgulējušos ārstu vai nekādu ārstu - tā ir Latvijas politika. Paši neesiet bezkaunīgi, esiet jauki un saprotoši, un tāds būs arī jūsu ārsts.
Feldšerīte. Tik augstus prasību kanonus kā medicīnā vajadzētu ieviest katrā profesijā. Kaut kā savādi sanāk - pārdevēji drīkst būt nelaipni, grāmatveži neprecīzi, ierēdņi korumpēti, deputāti neatrasties savās darba vietās, bet mediķiem nav tiesību būt cilvēkiem! Mediķiem jāstrādā smagi ne tikai fiziski, bet arī garīgi, un sabiedrība to uzskata par normālu lietu, jo ir taču Hipokrata zvērests, kuru tie bļāvēji 100% nav izlasījuši!