Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Zambija un Malāvija latvietes acīm

Kāpēc vietējās sievas par labu cenu nepārdod zivis kaimiņam, bet labprāt tipina 15 kilometrus līdz tuvākajam tirgum, kur nopelna mazāk? - kāds vācietis to beidzot sapratis, jo Zambijā dzīvo jau 35 gadus. Bet kā ierēdņi Malāvijā spēj kustēties īpaši lēni, nedabūjot krampjus, - tā aizvien ir mīkla

Ak, kas par baudu! Beidzot esam pie ūdeņiem! Lai gan dzīve Zambijā man tiešām ļoti patīk, spēcīgi izjūtu to, ka nedzīvojam tuvu jūrai - Zambija ir aptuveni pa vidu starp Atlantijas un Indijas okeānu. Brauc, uz kuru pusi gribi, bet ātrāk kā pāris dienās līdz tiem nenokļūsi. Atvaļinājumu starplaikos nākas izlīdzēties ar surogātiem. Šoreiz Karibas ezers - lielākā Zambijas mākslīgā ūdenskrātuve, kas uzbūvēta, lai nodrošinātu lētu elektroenerģiju Zambijai un Zimbabvei.

Ezers patiešām ir liels. Būvējot pilis piekrastes tumši sarkanajās smiltīs vai laiskojoties tuvējo palmu ēnā, skats uz ezeru pat nedaudz atgādina jūras malu, jo otru krastu nevar saskatīt! Tā nu baudu saulrietu un pļāpāju ar bavārieti - viesnīcas saimnieku un īpašnieku, kurš Zambijā dzīvo jau 35 gadus.

Viņš te nokļuva, jaunības ideālu spārnots, vēlēdamies palīdzēt jaundzimušās valsts attīstībai. Zambija tikai 1964.gadā atguva neatkarību. Septiņdesmitajos gados bavārietis ar savu krogu muzicēšanu pamazām iekaroja Zambijas balto sabiedrību, kurā aizvien eksistēja ļoti noslēgts britu koloniālo laiku modelis - ar klubiem un biedrībām, kurās var iekļūt tikai ar rekomendācijām.

Ezera krastā pļāpājam, ka Zambijai būs nepieciešami vēl 20 gadi, lai ekonomika sāktu normalizēties. Savulaik ar bagātajām vara atradnēm tā bija viena no turīgākajām Āfrikas valstīm, bet pēc neatkarības atgūšanas tās ekonomika sāka grimt. Pļāpājam arī par ikdienas tirgus ekonomiku.

MĪKLA AR ZIVĪM

"Es te savulaik gribēju savai viesnīcas virtuvei iepirkt Karibas karpas. Tu esi ēdusi slavenās Karibas karpas?" Saņēmis apstiprinošu atbildi, bavārietis turpina stāstu. "Man kaimiņos viens itin nopietns zvejnieks dzīvo: viņam ir liela laiva, daudz sievu un vēl vairāk mīļāko. Bet viņš man atteica, paskaidrojot, ka ar zivīm viņš maksā savām sievām un sievietēm. Ieteica, lai es pats ar tām sievām runājot. Tad nu es mēģināju ar tiem sievišķiem vienoties - lai viņas man katru rītu noteiktā laikā piegādā noteiktu skaitu zivju. Bet man par lielu pārsteigumu viņas visas par zivīm te, blakus pašu mājām, prasīja augstāku cenu nekā tirgū Siavongā." Siavonga ir vietējais rajona centrs aptuveni 15 km attālumā. "Viņas nevis pārdod zivis man, bet visas strīpiņā rīta agrumā ar savām piecām zivīm uz galvas tipina uz Siavongu!

Tad nu es sāku domāt - nu gali nekādi neiet kopā! Kā tas var būt? Vai es viņām tik ļoti nepatīku? Bet Siavongā taču viņas man tās zivis pārdod! Pat par zemāku cenu, kādu viņas prasīja pie savām mājām! Sāku skatīties - kas ar tiem sievišķiem notiek? Kāpēc viņas man te tās zivis nepārdod, bet Siavongā pārdod?

Redzi, Baiba, ceļš līdz Siavongai ir tāls, paiet vairākas stundas, līdz tur nokļūst ar to zivju bļodu uz galvas. Un padomā par to zivju nesēju - kad viņa pēdējo reizi ar vīru mīlējās, kuram bez viņas ir vēl daudzas citas sievas un mīļākās? Labākajā gadījumā pirms pāris nedēļām, bet ticamāk - pirms pāris mēnešiem vai gadiem. Un ceļš līdz Siavongai ir tāls… Pa ceļam jau var satikt visādus ļaudis, arī itin brašus un izskatīgus puišus. Ceļš līdz Siavongai ir tāls…

Arī tad, ja sievietei neko tādu negribas, tad šā vai tā viņai taču gribas nedaudz izvēdināt galvu - ar citām sievām patarkšķēt, citas sievas aprunāt, ļaudis aplūkot. Turklāt, ar savām piecām zivīm tirgū dienu nosēžot, daudz jauna var uzzināt un visu nedēļas runājamo izrunāt. Un vispār vai tad var salīdzināt kukurūzas lauka kaplēšanu vai govju ganīšanu ar Siavongu! Jo tad, ja sieva neiet uz tirgu, sievai ir jāstrādā, smagi jāstrādā. Tādēļ arī man neviens tās zivis te negrib pārdot. Tādēļ gan es, gan tās sievas katru dienu dodamies uz Siavongu."

Šo stāstu noklausoties, kā ar āmuru pa galvu dabūju! Te tev nu bija "tirgus ekonomika", "produktivitātes paaugstināšanas loma ģimenes ienākumu palielināšanā" un tamlīdzīgas pārgudras frāzes, ko, starptautisko naudas donoru aprindās grozoties, var dzirdēt ik dienu. Kā teica mana vecmāmiņa: "Mūžu dzīvo, mūžu mācies!"

LĀCĪTIS AR PACELTU GALVU

Braukādama pa Zambijas kaimiņvalstīm, nu jau sāku pierast, ka bieži vien jūtos gluži kā pirms gadiem 10-15, kad katrs ārzemju ceļojums prasīja milzu pūliņus un nervus, gan vīzu gādājot, gan robežu šķērsojot un pierādot, ka man patiesībā ir vislabākie nodomi, ka Latvija tiešām ir reāla valsts un ka Latvijas Republikas pase nav nekāds pašas roku darinājums.

Pirms brauciena uz Malāviju jau laikus aizstaigāju līdz vēstniecībai, lai precizētu prasības. Nekā daudz jau nebija ko precizēt - tik to vien uzzināju, ka vīzu man nevarot izsniegt, tikai vēstulīti, kas man jāparāda uz robežas, un vīzu tur arī dabūšot. Kāda iekšējā balss gan izmisīgi čukstēja, ka neizklausās pārāk labi, bet to apslāpēja itin izpalīdzīgā vēstniecības darbinieka solījumi un manis pašas atziņa, ka cilvēkiem vajag uzticēties. Turklāt nekādas citas izvēles iespējas nebija, bet braukt uz Malāviju man ļoti gribējās.

Pirmkārt, tāpēc, lai varētu atbildēt uz jautājumu, vai mūsu puišeļi spēj nosēdēt mašīnā pietiekami ilgu laiku, jo gatavojāmies braukt arī uz Mozambikas ziemeļu piekrasti, kas ir stipri garāks ceļa gabals. Otrkārt, man tiešām ļoti gribējās redzēt Malāvijas ezeru. Citādi tas būtu neprāts - jau trīs gadus dzīvot Zambijā un neaizbraukt tūkstoš kilometru līdz vienam no slavenajiem Āfrikas lielajiem ezeriem, kurā bez visiem citiem priekiem un izklaidēm var arī nirt, nebaidoties no krokodiliem, un vērot zivju daudzveidību. Un, treškārt, mani nemaz nevilināja alternatīva - palikt mājās ar diviem enerģiskiem, garlaicības māktiem puišeļiem, kuriem tajā laikā bija skolas brīvdienas.

Nodrošinājušies ar pāris apmešanās vietu adresēm, telti, dzeramā ūdens kastēm, rezerves riepām, kartēm, aprakstiem, našķiem, bērnu grāmatiņām, lielu kaudzi mūzikas CD, ne pārāk agrā sestdienas rītā devāmies ceļā. Ak, jā, pats būtiskākais - mūsu bagāžā bija arī vēstule no Malāvijas vēstniecības. Tās saturs un stils vien bija ko vērts! Nu, aptuveni: "Augsti godātajam imigrācijas pārvaldes darbiniekam. Ar šo vēstuli man ir tas gods Jūs iepazīstināt ar cienījamo B.Gailes kungu, kurš dzīvo tur un tur Lusakā un dodas uz Malāviju. Sakarā ar to, ka Malāvijas vēstniecībā Lusakā beigušās vīzu ielīmes, lūdzu Jūs izrādīt visaugstāko pretimnākšanu B.Gailes kungam un izsniegt viņam vīzu. Paraksts - vēstnieks Zambijā." Nuja, viņiem šķiet, ja kāds brauc no Zambijas uz Malāviju, tad tas noteikti ir vīrietis. Un tas, ka beigušās vīzu ielīmes, ir ļoti tipiski vismaz šajā Āfrikas daļā.

Pret vakaru bijām veiksmīgi nokļuvuši līdz Čipatai - itin lielai Zambijas pierobežas pilsētai, kurā naktsmītņu ir daudz. Gerjans, mans vīrs, prātīgs būdams, benzīntankā uzdeva taktiski vispareizāko jautājumu: "Kur te ir pati labākā viesnīca ar vislabāko restorānu?" (Nevis - vai varat ieteikt kādu labu viesnīcu -, tā būtu jautājusi es.) Noskaidrojuši ceļu, īsi pirms tumsas nokļuvām līdz viesnīcai. Protams, jāņem pats dārgākais variants - luksuss! Šerpi jau skan, bet Gerjans par to luksusu tā kā nedaudz rauca degunu (nu pavisam nedaudz). Man gan likās viss itin labi, ja neņem vērā to, ka karstais ūdens no krāna bija jāmāna ārā ar mānīšanu (toties pašiem sava vanna un tualete!), ka odu tīklu virs gultām pretēji solītajam nebija (tam jau es biju sagatavojusies un tādēļ līdzi paņēmu gan aerosolus, ar ko istabu izpūst, gan ziedes, ar ko pašiem ieziesties).

Nakts pagāja bez pārsteigumiem, un, paēduši brokastis, devāmies ceļā uz robežu. Vecākajam dēlam Renam no skolas bija līdzi iedots lācītis Bārnebijs, kuru pārmaiņus visi viņa klases bērni ņem līdzi ārzemju braucienos. Bārnebijam līdzi bija arī soma ar rezerves drēbēm, pidžamu, matu suku un, pats galvenais, - pasi. Iepazīstoties ar pasi, secināju, ka vecāki to visu uzņēmuši itin sirsnīgi - paši zīmējuši robežkontroles zīmodziņus. Laikus sapratusi, ka esmu tam par slinku, ieteicu Renam, lai tik ņem Bārnebiju ar visu pasi līdzi arī uz pasu kontrolēm, un gan jau onkuļi nepažēlos īstus zīmodziņus. Pazīstot vietējo itin mierīgo un ne sevišķi formālo attieksmi pret dzīvi, kā arī mīlestību pret bērniem, man bija pilnīgi skaidrs, ka šim plānam ir jāizdodas. Tā arī bija. Bārnebijs gāja pār robežām paceltu galvu, un viņa pase neradīja ierēdņos nekādas aizdomas, īgnumu vai kavēšanās - vien smaidus un smieklus.

Ak, kaut es arī varētu būt tāds Bārnebijs! Jo Latvijas pase nevienā ierēdnī smaidu neizraisa. Vien apjukumu, izbrīnu un neizpratni. Arī itin stilīgā Malāvijas vēstnieka vēstulīte nemaz nelīdzēja. Lai gan man atļāva iebraukt Malāvijā, tomēr tik ļoti nepieciešamo zīmodziņu pasē neiespieda, tik vien kā iedeva vēl vienu vēstuli, kura man jānodod imigrācijas dienestam Lilongvē. Tur arī jānokārto vīza. Bet ak vai! Lilongve ir tikai nepilnas stundas brauciena attālumā no robežas. Un ir taču svētdiena! Tas nozīmēja, ka visa diena būs jāpavada Lilongvē, lai pirmdienā dotos iekarot imigrācijas dienestu.

PRIEKŠNIEKS, IERĒDNIS UN MUŠAS

Pirmdiena sākās daudzsološi: pēc itin uzstājīgas grūstīšanās pie ieejas tiku ēkā un noskaidroju vajadzīgā kabineta numuru - seši. Tur jau priekšā sēdēja bariņš dažādu krāsu bēdubrāļu. Itin ātri dabūju vajadzīgo veidlapu (kas par patīkamu pārsteigumu!) un sāku to aizpildīt. To darīju, sēžot pie ierēdņa galda, un man bija iespēja noklausīties itin interesantu sarunu starp ierēdni un viņa draugu.

I. Nu, kā tad iet?

D. Jā, paldies, paldies, viss labi.

I. Un kā ģimenei?

D. Jā, paldies, paldies, viss kārtībā. Un kā tad tev pašam?

I. Jā, paldies, paldies, viss labi.

D. Un kā ģimenei?

I. Jā, paldies, paldies, viss kārtībā.

D. Un kā citādi?

I. Hmm, hmm (smaga nopūta). Zini, traki man sanāca ar to X kundzi. Nu, tu taču viņu vēl atceries? Redzi, pirms kāda mēneša viņa man iedeva pasi, lai pagarinātu uzturēšanās atļauju. Bet es to pasi pazaudēju! Nekādi nevaru atrast! Un vakar viņai mamma Zambijā nomira. Viņa grib braukt uz bērēm un prasa man pasi. Es taču viņai nevaru teikt, ka to pasi pazaudēju, vai ne? Tādēļ saku - bet jūsu atļauja vēl nav nokārtota. Viņa saka, lai tad dodot pasi bez atļaujas. Tad es viņai iestāstīju, ka viņu kā zambieti ielaidīs Zambijā un atpakaļ Malāvijā arī bez pases, iedevu vēl arī vēstuli no imigrācijas dienesta. Par laimi, viņa aizbrauca. Bet es to pasi nu nekādi nevaru atrast. Tiešām nesaprotu, kur tā iekritusi. Bet tu saproti, ka es taču to tā nevaru teikt, vai ne? Cilvēks taču sāks ļoti uztraukties. (Atkal smaga nopūta.) Gan jau atradīsies...

Ar to šī saruna beidzās, un ierēdnis pievērsās manai veidlapai.

- Jā, paldies, kundze, nu viss ir kārtībā.

- Un kad es varu nākt pakaļ vīzai?

- Kaut kad šodien noteikti. Mans priekšnieks vēl nav atnācis, bet pie viņa ir seifa atslēgas. Zīmogi ir seifā. Bet jūs varat iet pastaigāties un nākt atpakaļ kaut kad vēlāk.

- Un kad priekšnieks atnāks?

- Nu, drīz viņam jābūt. Viņam vakar bija ļoti grūta diena, tāpēc šodien kārtīgi jāizguļas. Bet šoferis jau izbrauca, tā ka drīz jābūt!

Šie paskaidrojumi mani neiedrošināja, paliku sēžot un gaidot, un šādu pašu dialogu noklausījos vairākas reizes dažādās variācijās ar citiem nelaimīgajiem. Daudzi jautāja - bet vai mana pase nevar nejauši pazust? Vienmēr sekoja viena un tā pati atbilde - nē, nē, ko jūs! Kur tad man te pase var pazust, paši redzat, visi papīri kārtīgi sakārtoti. Nebaidieties, nebaidieties!

Nepagāja pat pusstunda, kad ieradās priekšnieks. Stalts, bargu seju, skaļu balsi, visi ierēdnīši rindiņā stāv un klanās, papīrus dodami. Itin drīz noskaidroju no ierēdņa, ka vajadzīgie zīmogi ir saspiesti, paraksti dabūti, tagad man tikai jāsamaksā par vīzu. Saņēmu rēķinu, ar kuru jāiet uz kasi. Durvis, protams, aizslēgtas. Ieraudzīdami manu izmisušo seju, garām staigājošie ierēdņi izrādīja itin mīļu iejūtību, noklausījās manu bēdu stāstu un solīja, ka kasieris ļoti drīz atnākšot. Daži gan bija pārliecināti, ka viņš aizgājis uz banku un tik drīz vis nebūšot. Laikam ritot, versija par banku kļuva arvien ticamāka.

Beidzot vienam no ierēdņiem ienāca prātā ģeniāla ideja - man jāiet atpakaļ uz sesto kabinetu un jāsarunā ar to ierēdni, ka es varētu samaksāt viņam. Nogaidīju, kad ierēdnis būs brīvs, piegāju un skaļā balsī paskaidroju situāciju (kasiera nav un tik drīz nebūs) un pajautāju, vai būtu iespējams samaksāt kādam citam. Ierēdnis jau vēra vaļā muti, lai, kā man šķita, ieteiktu atstāt naudu viņam, kad... Nu, tajā brīdī varēju pilnībā just uz savas ādas, kā Malāvijā cīnās ar korupciju. Pār sestajā kabinetā murdošo pūli pacēlās priekšnieka stāvs un balss - ko es te iedomājos! Ar kājstarpē iespiestu asti, valdot dusmas, izmisumu par zaudēto laiku, nelaimīgus šņukstus un asaras, soļoju vien atpakaļ pie kasiera durvīm.

Īsi pirms pusdienlaika cilvēku skaits tur ļoti strauji sāka palielināties, no kā es secināju, ka laimes stunda vairs nav tālu. Jā. Tur nu viņš nāca! Par laimi, viss personāls mani jau pazina (laikam tik bieži negadās redzēt nelaimīgas baltās sievietes), un rindā tiku pirmā. Un maksāt varēju pirmā. Taču arī tas te nenotiek ātri un vienkārši.

Vispirms jāsameklē pareizā grāmatiņa. Tad jāpačalo ar kolēģi. Tad jāsameklē pildspalva. Tad jāpadzer kola. Tad jāsameklē cita pildspalva (jo tā pirmā neraksta). Tad jāsameklē koppapīrs. Tad jāpačalo pa telefonu. Tad jāsāk rakstīt. Un, ja vārds ir tik sarežģīts kā man, tad tas nav tik ātri izdarāms - vispirms jāpajautā pēc kārtas visiem apkārtējiem kolēģiem, vai viņi prot salasīt, kas tajā rēķinā īsti rakstīts. Kad tas nelīdz, jāpajautā pašam vaininiekam (tas ir - man). Kad noprotu, ka viņam mans spelling - bī, ei, ai, bī, ei, džī, ei, ai, el, ī - nekādu skaidrību neievieš, meklēju citu papīru, uz kura es savu vārdu varu vēlreiz uzrakstīt. Tad viss šis stāsts jāatkārto vēlreiz - ar manu pilsonību. Un tad tas viss ir jāraksta vēl vienā grāmatā, kura pirms tam vēl jāatrod. Tad ir jāskaita nauda, kas ir jāpārskaita kolēģei, un tad vēl ir jāizraksta rēķins. Protams, visas šīs darbības tiek veiktas izcili lēnām kustībām (skatoties šejieniešu kustībās, ejot un darbus darot, bieži vien sev jautāju, kā vispār viens cilvēks spēj tik lēnām kustēties, man šāds kustību ātrums izraisītu krampjus jau pēc piecām minūtēm).

Pagājusi pusstunda, un ar kvīti laimīga dodos uz sesto kabinetu, gluži vai lidodama cerību spārnos, ka beidzot tomēr varēsim braukt uz ezeru.

- Lūdzu, te būs kvīts!

- Jā, paldies, viss tiešām kārtībā. Bet es jums to vīzu tagad nevaru ielikt, jo priekšnieks izgāja. Viņam ļoti svarīga sanāksme. Labāk būs, ja jūs man atstāsiet pasi. Kad priekšnieks atnāks, es pats ar viņu visu nokārtošu. Nemaz nav nepieciešams, ka jūs te visu dienu sēžat.

- Bet vai mana pase nevar te nejauši pazust?

- Nē, nē, ko jūs! Kur tad man te pase var pazust! Pati redzat, visi papīri kārtīgi sakārtoti. Nebaidieties, nebaidieties!...

Tā kā tuvojās pusdienlaiks un telpas gatavojās slēgt, drebošu sirdi atstāju pasi un devos svaigā gaisā, lai atrastu vīru un pēc piedzīvoto pazemojumu un pārdzīvojumu sirsnīgas izraudāšanas uz viņa pleca dotos paēst pusdienas.

Pusdienas paēdām, arī uz zvēru dārzu aizgājām. Tik saprātīga biju, lai saprastu, ka nav nekādas jēgas tūdaļ pat pēc pusdienlaika skriet atpakaļ - neviens sevi cienošs priekšnieks taču uz darbu nenāks laikā!

Tā arī bija. Arī stundu pēc pusdienlaika viņa vēl nebija, un kopā ar citiem tikpat izmisušiem ārzemniekiem varējām vērot mušu lidošanas īpatnības slēgtā telpā. Vēl pēc kādas pusstundas priekšnieks atnāca, sākās vispārēja tautas un ierēdņu kustība, un vēl pēc pusstundas un papīru kaudzes aizpildīšanas un parakstīšanas varēju skriet pie ģimenes, lai izmantotu pēdējās pievakares gaišās stundas un beidzot tomēr brauktu uz ezeru.

VILTĪGĀ APAUGĻOŠANA

Pirmo nakti pie ezera pavadījām naktsmājās pie ļoti kolorīta britu pāra. Lai gan elektrības nebija, to aizstāja saimnieku sirsnība, izpalīdzība un omulīga pļāpāšana petrolejas lampu gaismā. Padzirdējis, ka esmu no Latvijas, viņš tūdaļ pat jautāja - vai tā ir tā Baltijas valsts, kurā sieviete prezidente? Saņēmis apstiprinājumu, viņš mani uzlūkoja ar patiesas cieņas pilnām acīm - tik lielu iespaidu V.V.F. darbošanās ārpolitikā uz viņu atstājusi.

Neizbēgami nonācām pie tēmas - nabadzība Āfrikā, un ko ar to darīt. Protams, nekādus secinājumus tā arī neizdarījām. Vien tas, ka bērni skolā jāsūta - tad varbūt arī kaut kas pēc daudziem gadiem mainīsies.

Viss turpmākais jau bija, kā tam jābūt, - ar peldēm ezerā, laiviņu īri, pastaigām. Pat pamanījos vienreiz ienirt, un tā bija patiesa bauda. Malāvijas ezerā dzīvo ap 1000 zivju sugu. Nav ne jausmas, kā tās sauc latviski. Viena no zivju grupām angliski tiek dēvēta par mouth breeders, jo mamma tūlīt pēc ikru iznēršanas tos paņem mutē. Tēviņam uz ķermeņa ir krāsojums, kas atgādina ikrus, tādēļ mātīte izmisīgi mēģina to noskrubināt. Tikmēr sāk izdalīties sēkla, tā nokļūst mātītes mutē, kur apaugļo īstos ikrus.

Pēc kāda laika no ikriem izšķiļas mazuļi, un māte tos izlaiž plašajā ezerā. Ar to šis stāsts vēl nebeidzas. Dažu sugu mātes turpina sargāt bērnus arī pēc to "piedzimšanas" un briesmu gadījumā glābj tos savā mutē.

Man tik ļoti gribējās redzēt, kā tad tas notiek. Un redzēju! Skats tiešām iespaidīgs, kad vienā brīdī viss mazo zivju bars saveļas kamolā pie mammas mutes un ielien tajā iekšā. Ir gan reizes, kad mamma tos negrib ņemt, un kamoliņš atkal atritinās prom no mutes, pārvēršoties lielākā zivtiņu barā, lai pēc kāda laiciņa atkal bēgtu pie mammas mutes. Mīļi. Tīri vai apraudājos no aizkustinājuma, ezera dibenā sēžot.

Pie ezera pavadījuši trīs dienas, sākām posties atpakaļceļam, lai paspētu laikus atgriezties mājās un sagatavotu abus bērneļus skolai. Deviņās dienās nobraucām ap divarpus tūkstošu kilometru. Ne garais ceļš, ne citas aizķeršanās mums neliedza labu atpūtu un izklaidi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sriracha – pikanto ēdienu kultūras simbols

Tiem, kam garšo ēdiens ar asumiņu, visdrīzāk virtuvē garšvielu un mērču klāstam pievienojusies pudele ar sarkano pildījumu un zaļo korķīti – Sriracha.

Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko