Robežu šķērsojam ar kņudinošu spriedzi pakrūtē. Nostāsti par nemitīgajām noteikumu maiņām un robežšķērsošanas sarežģītajiem noteikumiem lido pa priekšu un nav bez pamata. Mums ir stingri piekodināts visus papīrus izlasīt divreiz, jo režīma valstī burtam ir vislielākais svars. Mums paveicas, ka mašīna ir jaunāka par septiņiem gadiem un tiek palaista pa zaļo — vieglāk izbraucamo muitas koridoru. Arī liekais desas luņķis netiek atrasts, un savās slēptuvēs paliek balzama pudeles, kuru skaits ir pārāk liels triju privāti ceļojošu sieviešu bagāžai.
Ļoti drīz apjēdzam, ka bez džipa varējām iztikt. Vīzdegunīgie stereotipi par nabadzīgu, nolaistu valsti izkūp jau pirmajos pierobežas kilometros — ceļi ir lieliski un tādi arī paliek. Pirmās bedres pēc trim tūkstošiem kilometru mēs diemžēl sajutīsim, tikai atgriežoties Latvijā...
Drīz vien esam samulsinājušas Natašu. Viņa ir jauna, ambicioza režisore no Baltkrievijas, kura jau vairākus gadus dzīvo Latvijā. Viņa ved mūs parādīt savu dzimteni, no kuras izvēlējusies aizbraukt. Viņai grūti izprast mūsu jūsmu par košajiem, ziedošajiem lauku ciemiem, par krāsainajām koka mājām un milzīgajiem puķu dārziem. Mums ir aizsitusies elpa no spilgtajām krāsām un perfektās tīrības, bet Nataša atzīstas — labāk klīstu pa noplukušiem Rīgas pagalmiem, kur bomži rakņājas miskastē, nekā skatos šīs perfektās, izlaizītās ielas. Man vēmiens nāk no šīs kārtības un trūkst gaisa, viņa izaicinoši piebilst.
Saprotam, ka gaiss ir brīvības metafora. Gluži loģiski turpmākās dienas testējam gaisu — brīvību — nebrīvību, un pārsteigumu šajā procesā netrūkst.
TĪRĪBA PĀRI VISAM
Kopš pionieru laikiem zināms, ka Baltkrievija ir dārgi samaksājusi par atrašanos Eiropas vidū. Tieši šai zemei bija pirmajai jāsaņem fašistiskās Vācijas uzbrukuma trieciens Lielā Tēvijas kara sākumā un visilgāk jāvārās kara gaļasmašīnā. Kara laikā Baltkrievija tika nopostīta par 96%, tas ir prātam neaptverams skaitlis. Tagad vērojamā apbūve ir pēckara pūliņu auglis — pompozā, reprezentatīvā, ar vērienu gluži vai šokējošā Minska sadzīvo ar košajiem koka privātmāju ciematiem un padomju blokmāju rūpnieciskajām pilsētām. Katrai šai vietai mūsdienās ir savs šarms, un pilnīgi noteikti — vismaz pagaidām — Baltkrievija ir saglabājusi nacionālo savdabību.
Lielākais lepnums ir acīmredzamā tīrība un sakoptība. Ātri vien uzzinām, ka nekāda nacionālā rakstura iezīme tā nav — kārtība ieviesta pēc Lukašenko pasludinātā patriotisma kulta un drakoniskiem sodiem. Padomju laikos miskaste bijusi daudz lielāka, vienisprātis ir Nataša un viņas draudzene Taņa. Tagad visi mazie ciematiņi sacenšas par skaistākajiem žogiem, bet pilsētas mērojas spēkiem, kurai būs milzīgākās puķu dobes. Bezdarbnieki ielas slauka jau rītausmā, visas ceļmalas ir izpļautas pat visattālākajos nostūros, katra amatpersona tiek sodīta par vismazāko nekārtību savā apkārtnē.
Natašas tēvs nesūdzas, bet godīgi samaksā savam uzņēmumam noteikto sodu — par to, ka naktī kāds sametis pudeles zālienā pie viņa biroja ēkas, valsts uzņēmuma vadītājam jāšķiras apmēram no 40 latiem. Nākamo nakti viņš gatavs dežurēt birojā, lai savām rokām sodītu ikvienu mēslotāju.
NAFTA PLUS ČERNOBIĻA
Baltkrieviju izbraucam krustu šķērsu, tāpēc nokļūstam arī visdziļākajās glubinkās. Dažas no tām ir depresīvas un pagrimušas tik ļoti, ka nejauši satiktais pops apkārtni nosauc par satanovu un iesaka mums nemeklēt naktsmājas pie nepazīstamiem cilvēkiem. Uz mūsu naivo jautājumu "Kur te vecmāmiņas, kas izšuj spilvenus un segas ar rozītēm?" pops atbild ar žilbinošu smaidu un tiešumu — nomirušas vai nodzērušās.
Viņš norāda mums ceļu līdz tuvākajiem naftas sūkņiem, bet drošas naktsmājas pat viņš nespēj noorganizēt. Pievarot vairāk nekā 300 km no Minskas, esam nokļuvušas Gomeļas apgabalā. Te savu zīmogu uzlikusi nafta un Černobiļas tuvums. Te arī vienīgais ceļš, pa kuru braucot skaļi lamājos — nepārtrauktā smago mašīnu un cisternu plūsma liecina par rūpniecisku aktivitāti un neļauj braukt ar ierasto ātrumu.
Jā, Baltkrievijai ir sava nafta, un tās nav maz. Jau 40 gadu melnais zelts nodrošina darbu un peļņu, bet neatkarīgas valsts statusā — ekonomisko patstāvību. Patlaban Belorusņeft bilancē ir 60 naftas ieguves vietu un vēl 110 mazāku iegulu. Naudas un darba te ir vairāk nekā citviet Baltkrievijā, taču īstam uzplaukumam traucē radioaktīvā pagātne.
Lai arī esam vairāk nekā 100 km no katastrofu piedzīvojušās atomstacijas un ir pagājis vairāk nekā 20 gadu, mežos joprojām ir uzraksti par to, ka visām sēnēm obligāta radiācijas kontrole. Uz jautājumu — vai cilvēku veselība ir iedragāta? — atbildes nav. Mirst, un viss! Kurš tad iekšā ielīdīs un izrēķinās, cik gadu kuram radiācija atņēmusi? Par šo tēmu cilvēki joprojām nevēlas runāt.
Pēc manas sajūtas visvairāk šajā reģionā ir iedragāta cilvēku mentalitāte. Te cilvēki ir strupāki un noslēgtāki, bez tās sirsnības un vitalitātes kā citviet. Taču tieši te — naftas un bijušā piesārņojuma reģionā — cilvēki gatavojas milzu pasākumam — svētkiem, kas koncentrēti un groteski atklāj Baltkrievijas šodienu.
MAIZI UN IZPRIECAS!
Lukašenko režīmam Baltkrievijā ir vairāki simboli. Viens no tiem ir arī Dožinki — milzu svētki, ko prezidents iedibinājis par godu sev un tautai. To aizsākums meklējams pagānu tradīcijās, kad rudens sākumā notika rituāli bagātīgas ražas veicināšanai. Kristietības laikos tos pašus rituālus izpildīja jau ar dievvārdiem un ikonu pa vidu, bet padomju kolhozos un skolās svinēja kā ražas svētkus. Tagad tie ir pompozākie un dārgākie svētki valstī, par kuru norises vietu jau astoto gadu notiek nežēlīga konkurence. Katru reizi tie notiek citā pilsētā, uz kuru tad arī aizplūst bešennije babki — svētku budžets tiek rēķināts vairākos miljonos dolāru.
Šogad tiesības rīkot svētkus izcīnījusi Rečica — Gomeļas apgabala naftinieku pilsēta, kas līdz šim dzīvojusi klusu, pārticīgu dzīvi Ukrainas pierobežā, Dņepras krastā. Līdz ar izcīnīto godu rīkot Dožinkus, Rečica atvadījusies gan no klusuma, gan miera un kļuvusi par histērisku būvlaukumu.
Ierodamies divas nedēļas pirms svētkiem un savām acīm aplūkojam zilos brīnumus. Tā kā nekad nav zināms, pa kuru ceļu un ar kādu transportu ieradīsies prezidents, labots tiek pilnīgi viss, izņemot mākoņus. Par godu svētkiem triecientempā izbūvēts milzīgs transporta ceļu pārvads, lai atslogotu satiksmi. Vienīgā nelaime — betona balstos jau pirms nodošanas parādījušās plaisas. Tagad visi cer, ka prezidents lidos ar lidmašīnu.
Svētku skatuve kā milzu amfiteātris izbūvēts Dņepras krastā. Lai to izveidotu, izcirsti visi koki un upes krasts vairāku kilometru garumā nobetonēts. Tad vasaras dienvidnieciskajā svelmē pilsētas vara attapusies, ka ir iznīcināta pilsētas pludmale. Lai problēmu atrisinātu, nolēmuši izveidot mākslīgo salu upes līkumā. Tagad desmitiem tonnas smilšu tiek bērts upes vidū cerībā izveidot pludmali, bet sakarsušie pilsētnieki apātiski plunčājas smilšainā zampā. Koki nav saudzēti arī pilsētā. Lai prezidentu varētu drošāk apsargāt, nocirsts viss pilsētas parks un nojaukta vienīgā vēsturiskā ēka, kas saglabājusies no XVII gadsimta. "Ņeustajala protiv Dožinkami," rezignēti secina muzeja darbiniece.
Laukums noflīzēts un sakarsis līdz pirts lāvas karstumam. Kā sirreālā filmā apkārt ris haotiska darbība. Viena brigāde cenšas baznīcai uzmontēt butaforisku kupolu. Cita slej jaunu tūlītējai lietošanai paredzētu sabiedrisku ēku. Desmitiem cilvēku pārkrāso žogus, kasa nezāles, kas lien cauri flīzēm no apakšā palikušā parka, berž logus un citādi spodrina pilsētas seju. "Ņe nam suģiķ," ir vidējā aritmētiskā atbilde par šīs kampaņas lietderību. Cilvēki dara uzdoto darbu un nejaucas lietās, par ko nav tieši atbildīgi. Tikai vientuļš filozofs ar alus pudeli rokās ir atklāts: "Uz vella paraušanu tā sala aizpeldēs ar visu amfiteātri, hā, tur taču upes līkums ir un straume... toties svētki būs kruti, ka es jums saku, po lukošenski!"
PRET DZIMTENI NEGRĒKO
Ceļā sastaptie baltkrievi ir spilgti un dažādi. Taņa ir mūsu vienaudze un dzīvo kādreizējā tehniskās inteliģences pilsētā Polockā pavisam netālu no Latvijas robežas. Viņa ir brīvmāksliniece, kas aizrāvusies ar pareizticību un sulo pāri plūstošā vitalitātē. Dalīdamās priekā, viņa mūs aizved uz skolu, kurā tapis viņas sirds darbs — milzīgs, no maziem gabaliņiem veidots panno. Tas ir ceļš uz baznīcu, kas radīts no mazām dārgu flīžu atlūzām.
Panno ir suģestējošs ar savu brīvdomību — gluži kā Vitebskā dzimušajam pasaulslavenajam Šagālam, arī Taņai klosteris lido debesīs, cilvēki ir nedaudz deformēti, logi šķībi un sienas izliecas. Ekspresīvs un spilgts darbs, ko Taņa darījusi bez atlīdzības. Sirds lika! Labi, ka direktore atļāva, labi, ka uzņēmēji flīzes atdeva, labi, ka iedvesma bija. Taņa staro par paveikto.
Viņa, tāpat kā citi ceļā sastaptie baltkrievi, dzimtenes situāciju redz ļoti objektīvi un skaidri. Redz plusus, redz mīnusus un turpina dzīvot savu vienīgo dzīvi. "Ņeļzja na stranu grešiķ," viņa nosaka tā starp citu un piekodina atpakaļcelā noteikti atkal iebraukt. Viņa mums tādus pīrādziņus izcepšot!
PREZIDENTI NĀK UN IET, DESAS PALIEK
Vīrieši pāris teikumos saliek pa plauktiem būtiskāko.
Par ko tad Lukašenko Baltkrievijā ciena? Pirmkārt, ka pasūtījis nahren visus, kas māca, kā viņiem savā zemē jādzīvo, — gan Eiropu, gan Krieviju atsevišķos jautājumos. Otrkārt — par labajiem ceļiem. Treškārt — par tīrību un kārtību, kas nu jau kļuvusi par nacionālo lepnumu. Ceturtkārt — par to, ka īsā laikā pēc PSRS sabrukuma izmēzis Baltkrieviju no bijušajām PSRS kara bāzēm, no militāristiem un armijas. Baltkrievija bijusi pilna ar atomraķetēm, tagad palikušas tikai šahtas.
Sliktais? Baltkrievija ir un paliek režīma valsts, kurā katram amatam ir draudi. Jebkuru amatpersonu var saukt pie atbildības, nomest, tiesāt, iznīcināt pēc viena mājiena. Vara sabojā cilvēkus, un amatos — gandrīz vienmēr — sēž lielākie maitas un duraki.
Katoļu klosterī ir pilnīgi sava — ļoti pārticīga bezproblēmu pasaule, kurā par politiku nevienam galva nesāp. Te mīt no Polijas ieceļojušie mūki, kuri izmanto dažādas viltības, lai iegūtu Baltkrievijas vīzu: brālis Kornēlijs iebraucis kā datorspeciālists, brālis Jons — kā ainavu dārznieks. Ordenis ir neatkarīgs un bagāts, tāpēc mūki iemanās gan izdot avīzi, gan filmas uzņemt, gan mūziku ierakstīt. Viņi ir kā valsts valstī. Katoļu gan Baltkrievijā ir tikai kādi 10%, tradicionālā konfesija te ir pareizticība. Slavenākais ir Polockas sieviešu klosteris, kurš pēc padomju laika represijām atdzimis intensīvai garīgajai dzīvei. Klosteru māsām tagadējā laicīgā vara esot pa prātam — sliktāk nekā padomju laikā jau nevarot būt.
Arī slavens uzņēmējs vēsturiskā ebreju pilsētiņā dzīvo vienkāršu un pārticīgu dzīvi, ražodams visā valstī iecienītas desas. Savā kabinetā viņš lepni rāda divas lielas gleznas. Vienā portretā uzgleznots tēvs, kurš kritis pēdējā kara dienā un kuru dēls tā arī netika redzējis. Otrā gleznā — vecs ebrejs, pie kura tagadējais direktors mācījies desu ražošanas arodu. Kad pajautāju tieši — kur tad Lukašenko portrets? —, desu rūpnīcas direktors tikai nosmej: "Prezidenti nāk un iet, bet tie, kas ražo desas, — tie paliek."
Kopsavilkumu par attieksmi pret valsti rezumē kāds no Natašas potenciālajiem līgavaiņiem. Šajā valstī ir labi dzīvot, ja cilvēkam nav ambīciju. Tiklīdz tu gribi kaut ko sasniegt, tā agri vai vēlu sāksies problēmas. Tā kā mēs te neko sasniegt negribam, mūsu ceļojums ir ar ļoti pozitīvu pēcgaršu — antidepresanti līdz pavasarim!