Brīnumainās pārvērtības nav atkarīgas no zaķa gribas un pat ne no laika apstākļiem. Zaķa bioloģiskais pulkstenis teic: tev jāpārģērbjas līdz decembrim. Arī sermuļiem un zebiekstēm, kas ziemā tērpjas baltā, bezsniega apstākļos vajadzētu satraukties - plēsīgajiem putniem tad šie mazie plēsēji no gaisa ir labi redzami. Pārējos zīdītājus, kas maina kažokus, maskēšanās tērpi tik ļoti neiegāž.
Par to, ka arī mežā ir tērpu sezonas, jāaizdomājas būtu mākslas filmu režisoriem, kas nolēmuši savās filmās izmantot meža zvērus, tos iekombinējot kādās dabas ainās. Citādi mēdz gadīties, ka vasaras laikā filmā dzīvnieks tērpies neparasti ziemīgi vai arī otrādi, ja kadrs ņemts no cita gadalaika. Jāatgādina - ziemas kažokā ietērpjas teju visi zīdītājdzīvnieki, vairākumam kažoka krāsa speciāli pieskaņota vispārējai ziemas ainavai, tādējādi dzīvnieki neizceļas vidē. Slīteres nacionālā parka administrācijas zoologs Vilnis Skuja teic: līdzko dienas sāk sarauties, tiek dots signāls bioloģiskajam pulkstenim, ka jāsāk mainīt vilnu.
Nē košām krāsām
Kažokam zvēru valstībā ir vismaz četri pamatuzdevumi, saka zoologs Jānis Ozoliņš, Valsts meža dienesta medību daļas vadītāja vietnieks. Pirmkārt, kažoks regulē ķermeņa temperatūru. Tādēļ daudziem zīdītājiem ziemas kažoks ir biezāks, apmatojums garāks. Otrkārt apmatojums daudziem nodrošina mehānisku aizsardzību. Piemēram, ronim un kurmim, kuriem ir prāvs tauku slānis, nav jāsatraucas par aukstumu ziemā, taču tos biezais kažoks pasargā ādu no iespējas tikt savainotam. "Kurmis kažoku maina pāris reižumēnesī, galvenais iemesls - kažoks nodilst, nepieciešams jauns," saka J.Ozoliņš. Treškārt, lielai daļai zīdītājdzīvnieku apmatojuma krāsa kalpo, lai maskētos no plēsīgiem dzīvniekiem. Ceturtais apmatojuma pielietojums ir emociju demonstrēšana saviem sugas brāļiem un citām radībām. "Kurš gan nav redzējis sabozušos kaķi ar resnu, it kā piepūtušos asti. Vai arī mednieki - meža cūku, kurai sari uz skausta sacēlušies stāvus, tā vēršot izskatu draudīgāku," skaidro J.Ozoliņš.
Ziemas tērpu skatē visām zīdītāju sugām ir vienots princips - nē
spilgtām, košām krāsām, priekšroka tiek dota pelēcīgumam. Pat
eksotiskā kažoka nēsātāja lūša ziemas apmatojums ir neuzkrītošāks -
plankumiņi biezajā kažokā kļūst mazāk izteikti. Arī vāveres, viens
no biežāk novērotajiem savvaļas dzīvniekiem, ziemās kļūst grūti
pamanāmas kailajos kokos. Vasarā tās ir sarkanbrūnas, ziemā - sirmi
pelēcīgas.
Vilks kļūst samērīgāks
Arī brūnganās stirnas ziemā kļūst izteikti pelēkas. "Ja ziemā nav sniega, stirna izskatās vienā tonī ar noplukušu pērno zāli, savukārt, ja ir sniegs, - ļoti labi maskējas uz pelēkā krūmu fona," piebilst J.Ozoliņš. Stirnai ziemā pat nedaudz mainās ķermeņa formas - tā izskatās nedaudz līdzīga mazai aitiņai uz tievām kājām, nav vairs tik slaida un gracioza kā vasarā. Varētu likties, ka stirna pamatīgi pieņēmusies svarā, taču tā ir tikai nedaudz apaļīgāka - apmatojums vienkārši kļuvis biezāks.
Arī vilkam ziemā mainās siluets - pelēcis kļūst formās pilnīgāks. "Tā kā apmatojums kļūst garāks, biezāks, ķermeņa proporcijas vizuāli nedaudz mainās. Vasarā izskatās, ka vilkam ir ļoti liela, masīva galva, taču ziemā tā izskatās mazāka, ļoti samērīga," saka J.Ozoliņš. Garāks apmatojums ļauj dzīvniekiem gulēt sniegā. "Īstais izolators ir gaisa slānis, kas aizsargā ķermeni no atdzišanas, apmatojums ir režģis, kurš šo gaisu labāk vai sliktāk aiztur," skaidro J.Ozoliņš.
Kažoka maiņa notiek, vecajam apmatojumam izkrītot un ataugot jauniem matiem. Šis process var notikt pat nedēļas laikā. Vieni no pirmajiem, kas tiek pie jauniem kažokiem, ir susuri - jau septembrī, kad tie gatavojas ziemas miegam. Visvairāk zīdītāju kažoku maina oktobra pirmajā pusē.
Daži dzīvnieki tiek ne tikai pie ziemas kažoka, bet arī pie īpašām kurpēm. V.Skuja stāsta, ka ziemā baltajiem zaķiem un lūšiem ir sniega kurpes, starp pirkstiem izaug biezāka vilna - matiņi ir elastīgāki, garāki, ar lielāku blīvumu nekā vasarā. Tie šiem dzīvniekiem palīdz viegli pārvietoties pa sniegu. Pastāv sakarība - jo lielāka dzīvniekam pēdas virsma, jo mazāks ir relatīvais spiediens uz zemes vienību, tādēļ kājas sniegā negrimst, var pārvietoties pa sniega virsmu.
Kā Ziemassvētku svecīte
Pēdējie kažoku maina tie, kuriem apmatojuma krāsas maiņa ir krasākā. Tie ir baltie zaķi, sermuļi, zebiekstes, kam baltais tērps nepieciešams, lai sniegā maskētos no plēsējiem. Kažoka maiņa parasti notiek ne vēlāk kā līdz decembrim. Vasarā zebiekste tērpjas izteikti brūnā kažokā, tai balta ir vien krūteža, arī sermulis ir brūns, savukārt baltais zaķis ir tumši pelēks, pat tumšāks par pelēko zaķi. Pilnīgi balta ziemā kļūst tikai zebiekste, baltajam zaķim melnā krāsā paliek ausu gali, bet sermulim - astes galiņš.
J.Ozoliņš saka: ja arī turpmākajos gados ziemās būs maz sniega, tas var apdraudēt balto zaķu populāciju. V.Skuja mežā novērojis - pamanot ienācēju mežā, baltais zaķis mēdz apmest loku un pieplakt zemei cerībā, ka ar to saplūst. "Ja sniega nav, uz veco lapu fona baltais zaķis izceļas kā balta Ziemassvētku svecīte," piebilst V.Skuja. Zoologi novērojuši, ka pēdējos gados Latvijā sācis sarukt balto zaķu skaits. Pēc J.Ozoliņa domām, viens no galvenajiem iemesliem ir teritoriju sadrumstalotība - baltais zaķis tomēr ir izteikts lielu mežu un purvu iemītnieks.
Pelēkais zaķis, kurš atšķirībā no pamatiedzīvotāja baltā zaķa mūsu zemē ienācis XVII gadsimtā no dienvidiem, kažoku uz baltu rudenī nemaina, vien kļūst vēl pelēkāks. Pelēkais zaķis vēsturiski nāk no stepes faunas, kur nav jāpielāgojas sniegam. Baltā krāsa kažokā pelēkajam zaķim arī Latvijas apstākļos nav tik nepieciešama kā baltajam, jo pelēkais mēdz slēpties grāvmalēs, mežmalās sausas zāles kumšķos, ar tām saplūstot. Salīdzinot ar balto zaķi, pelēkais zaķis Latvijā ir vairāk sastopams, iespējams tādēļ, ka labāk sadzīvo ar cilvēka darbību, nevairās apmesties mazdārziņos, urbanizētā vidē.