Viss sākas ar kucēna pirmajām dienām jūsu mājās. Galvenā parasti pieļautā kļūda ir izlutināšana. Šķiet, šī ir frāze, kura neko neizsaka, bet kontekstu zem tās slēpjas daudz. Šķiet, viņš tāds maziņš un mīļš, raisa žēlumu, un jau no pirmajām dienām atļauts tiek daudz. Piemēram, lēkšana virsū saimniekam – tas tik mīlīgi! Ir skaidrs, ka, sunim pieaugot, tādas emociju izpausmes vairs negribēsies sagaidīt un vēlāk to nāksiet "atmācīt". Bēda tā, ka diemžēl mazam to iemāca un sunim iestājas leiputrijas sajūta. Tāpēc pirmais likums, kad kucēns ienāk mājās: dzīvot pēc tādiem noteikumiem, kādi būs tad, kad suns izaugs. Arī par kāpšanu gultā – kamēr mazs, nav jau slikti, ka pasēž dīvānā. Vai to gribēsies vēlāk? Ja gribēsies, tad lai sēž. Sākumā kucēns ir kā balta lapa, tāpēc uzreiz nepieciešams izdomāt mājas noteikumus un šajā "lapā" ierakstīt, kur suns drīkstēs, kur nedrīkstēs iet un kāpt, kur būs viņa vieta. Jo pāraudzināšana jau ir sarežģītāks process.
Arī "podiņmācība" ir viena no pirmajām lietām, kas jāiemāca, un svarīgi to darīt pareizi, lai pirmais iespaids par mācīšanos sunim nav negatīvs. Uzskatu, ka sākotnēji mitrumuzsūcošo paklājiņu izklāšana uz grīdas nav laba metode. Tā ir tāda kā provokācija – iemācot nokārtoties uz paklājiņa, tas nozīmē, ka tiek iemācīts nokārtoties mājās, pat ja paralēli kucēns tiek mācīts dabiskās vajadzības kārtot ārā. Tas paildzina sekmīgu ārā prasīšanās procesu. Patiesībā sunim no trīs mēnešu vecuma pašam veidojas nepatika pret urīna un izkārnījumu smaku, viņš labprātāk nokārtotos ārā. Saimniekam atliek to veicināt. Tāpēc ļoti bieži mazajiem suņiem, ar paklājiņiem veicinot iespaidu, ka mājās ir tualete, rodas problēmas ar prasīšanos ārā. Man pašam pašlaik mājās ir jauns kucēns – nedēļas laikā mājās pačurājis ir tikai divreiz!
Katram sunim ir savs raksturs, galvenais, lai saimnieka temperaments sakrīt ar suņa temperamentu. Savstarpējai sapratnei ļoti svarīga ir dzīvnieka apmācība. Manuprāt, drauga apmācība mājās vienmēr ir bijusi un būs viena no efektīvākajām suņu apmācības metodēm, jo sunim jāiemācās ne tikai komandas, bet jāapgūst arī situācijas, kurās tās pielietot. Vēl pirms sākt apmeklēt suņu skolu, var aicināt kinologu uz mājām, lai mācītos pamatlietas, jo suņa mācīšana nav tikai komandu "sēdi", "guli", "blakus" zāģēšana. To var apmācīt arī bez kinologa palīdzības. Lai suns klausītu, vispirms jāveido labas attiecības starp saimnieku un suni. Un labas attiecības veidojas, pamatojoties uz kādu svarīgu priekšnoteikumu: lai nav konfliktu. Trenera uzdevums ir cilvēkam izstāstīt, kā labāk būt kopā, kā labāk dzīvnieku saprast. Te pat nav jāgaida kucēna divu mēnešu vecums, kad tas drīkst ienākt jaunās mājās. Bieži pie manis konsultēties nāk potenciālie kucēna saimnieki, kuri vēl tikai apsver sev piemērotāko šķirni, vai arī zina, ka pēc pāris nedēļām vai mēneša viņu mājās būs kucēns. Principā treneris jāmeklē tad, ja rodas jautājumi.
Vai ir svarīgi sarunāties ar suni, vai tas palīdz veidot saikni? To nosaka cilvēka personība, līdzīgi kā cilvēku attiecībās. Tas vairāk ir sajūtu līmenī, kā labāk abiem justies, jo mūsu emocionālo stāvokli suns uztver tāpat, runājam vai nerunājam.