Mūs sagaida meinkūns Atlants un jau pirmajās minūtēs apbur ar savu dzintarkrāsas skatienu un eleganto komunikāciju. Bet jauniņo saluki šķirnes meiteni Sonju mēs pamanīsim pēdējo. Šajā kaķu karalistē sunim ierādīta vieta diži neizcelties starp nopelniem bagātajiem murrātājiem. Ietekmes sfēras viņi sadala paši, apmēram tā, kā rāda seriālos par kaprīzām, bagātām mājsaimniecēm.
Vienīgie Baltijā
Ella Veinberga aicina Turcijas Angoras kaķu istabā – mājā katrai šķirnei iedalīta sava dzīves telpa, kur smaržas ziņā nekas neliecina par kuplo murrātāju pulku. "Katru nedēļu katrā kastītē smiltis nomainu pilnībā, kastītes kārtīgi izmazgāju. Kopumā ir astoņas kaķu tualetes. Tā var tikt galā ar smaku," stāsta saimniece. "Un es nedodu kaķiem konservus. Tiesa, kad kaķēnus jāsāk pieradināt pie sausās barības, tā sākumā jājauc ar mīksto barību. Kādu nedēļu no kaķēnu kastītēm tad tiešām nāk nepatīkams aromāts."
Turku Angoras kaķi ir temperamentīgi, zinātkāri un ļoti komunikabli. Mans diktofons uz galda jau ir nopēdots, pierakstu klade "izšķirstīta", pildspalva pārbaudīta, un to nu negaidīju, ka viens nolems izstaigāt manu muguru! Viņš uzkāpj uz pleciem, tad, paveicis asu kakla daļas masāžu, iejūtīgi glaužoties klāt, iepazīst mana mugurkaula anatomiju. Sajūtas neparastas, bet Ellas kaķi paraduši kā tādas apkaklītes dzīvoties uz cilvēka pleciem.
"Es vienmēr ļoti gribēju dzīvniekus, jo mana vecmāmiņa ir vetārste. Laukos Nīcā mums bija suņi, kaķi, vistas, truši, govs, cūka, aitas... Visu bērnību pavadīju ar dzīvniekiem. Bet, kad apprecējos, mans pirmais vīrs bija pret mājdzīvniekiem. Reiz gan mājās pārnesu suni, viņš pie mums nodzīvoja sešus gadus," stāstu par savu kaislību pret mājas mīluļiem sāk Ella. "Kad izšķīros, pirmais, ko izdarīju, – nopirku kaķi. Dafiju, mūsu Ņevas maskarādes kaķi, kurai nu jau 12 gadu. Pirku meitai un zināju, ka man būs arī citi, – meklēju turku Angoras kaķus, bet neatradu. Man agrā bērnībā bija turku Angoras pusjauktene, vienmēr esmu atcerējusies, cik šie kaķi ir gudri. Tiešām kolosāli, ar vienu no vislielākajiem IQ. Ļoti mīļi." Ella izmeklējusies visur tuvākajās valstīs – šīs šķirnes audzētājiem kaķēnu nebija, vien kaut kur Murmanskā. Ella skaidro, kāpēc tā izzudusi: "Savulaik moderni skaitījās baltās krāsas turku Angoras kaķi, bet, pārojot baltos ar baltajiem, sāka dzimt kaķēni ar dažādām ģenētiskām mutācijām. Balto kaķu savstarpējo pārošanu aizliedza, bija nepieciešams vaislas darbā izmantot krāsainos, tumšos kaķus, bet tumšie nebija smuki, tos bija grūti pārdot. Rezultātā daudzās audzētavās kastrēja dzīvniekus, to pavairošana apsīka. Pašlaik visā pasaulē palicis tikai ap 100 audzētavu, un Coonberg ir vienīgā Baltijā."
Tikai vienu kaķeni
Bet tolaik, kad Ella sapratusi, ka pie Turcijas pārstāvja netiks, viņas draudzene iegādājusies sev meinkūnu. Tad Ella pirmoreiz ieraudzījusi šīs šķirnes pārstāvi. Tieši tolaik Ellas vecākiem citos medību laukos devusies vecā persiešu kaķene. Ella aši zvanījusi vienam, otram paziņam, lai uz parāda savāktu nepieciešamo naudas summu, un tā tikuši pie pirmās Menas jenotveidīgās kaķenes, kura joprojām dzīvo pie vecākiem. Amaija izrādījusies ļoti perspektīva izstādēm. Tā Ella atdeva mazo pirkstiņu savam jaunajam hobijam – iestājās LFA klubā, sāka apmeklēt izstādes un saprata, ka šis hobijs ļoti patīk, lai arī ir dārgs.
Atlants ir pirmais šīs kaķenes pēcnācējs, tāpēc to nav varējuši pārdot. "Tolaik domāju – būs viens metiens, atstāšu sev vienu meinkūniņu, un viss, taču mēs brauksim ar kaķi uz izstādēm. Bet izstādēs saka, ka Atlants esot tik labs puika, tādu nedrīkstot kastrēt! Lai pērkam kaķeni un strādājam ar ciltsdarbu... Nu labi – nopirksim, bet tikai vienu kaķeni, vairāk ne," smej Ella. "Ja patīk izstādes, patīk tas brīdis, kad piedzimst kaķēni, – un tas vienmēr ir labs pārsteigums, sāk gribēties, lai pēcnācēji ir vēl labāki. Sāku daudz lasīt, interesēties, kā strādā pieredzējuši audzētāji. Un vēl tā mīlestība, kas nāk no kaķiem! Un ja vēl mans otrais vīrs Nikolajs mani saprot! Tagad tas ir mūsu kopīgais hobijs."
Citi teic – tas ir bizness... "Sarēķināju, cik man izmaksāja pirmās kaķu meitenes izaudzināšana līdz Pasaules čempiones titulam – 16 tūkstoši! Tas ir ļoti dārgs hobijs. Zinu tādas audzētavas, kurās pieļauj pārošanu divreiz gadā un kaķu bērnus mēģina pabarot ar auzu pārslām, cenšas atdot līdz pirmajai potei. Un zinu, ka visi tie, kam ir augstākās klases kaķi, peļņas ziņā ir mīnusos. Mēs braucam uz pasaules izstādēm, rādām augstas kvalitātes dzīvniekus, mums vajag ne tikai labi pabarot dzīvnieku, bet izkopt viņu, lolot. Katru gadu vienu kaķi veidojam par zvaigzni. Pat nevar pateikt, kurš titulu ziņā pārāks. Esam izbraukājuši izstādes Baltijas valstīs, Polijā, Vācijā, Rumānijā, Krievijā. Pasaules izstādē Vācijā meinkūniete Patagonija septiņu mēnešu vecumā saņēma galveno balvu kā labākā starp visu kaķu šķirņu pārstāvjiem."
Audzētāja novērojusi – cilvēki joprojām vēlas iegādāties labus dzīvniekus lēti, bet nav iemācījušies prognozēt nākotni, pērkot šķirnes kaķēnus bez dokumentiem, kas turklāt arī vairs nav lēti. "Es savu kaķēnu audžuvecākiem parasti saku: jūs pērkat ne tikai kaķēnu, bet uz visu viņa mūžu pērkat manu laiku, zināšanas un darbu. Zvanīsiet man arī naktī, ja būs kas steidzams, un es vienmēr atbildēšu. Visas uzkrātās zināšanas esmu gatava atdot jaunajam saimniekam. Turklāt visi mūsu dzīvnieki ir pārbaudīti uz ģenētiskajām saslimšanām," apliecina Ella.
Apkalpojošais personāls
Ella un Nikolajs gribējuši arī suni, bet ilgi nav varējuši izlemt par šķirni. Beidzot pārveduši mājās saluki. Ella: "Ļoti gudrs suns. Bet necieš svešos, ir mazliet augstprātīga. Mājās viņa ir kā tāds skaistuma pielūgsmes objekts – kā modele Instagramam. Ir daudz plusu, kas man sunī patīk, – viņa nerej, kažokam nav pūkas, tikai mati. Bet galvenais – man vajadzēja suni, kurš netramdītu kaķus." Sonju paņēmuši jau lielu, astoņus mēnešus vecu. Jau nedēļas laikā visi kaķi istabā mierīgi staigājuši blakus sunim – satiek ideāli gan pateicoties saluki, gan meinkūnu dabai. "Meinkūni nav agresīvi, kašķēties neies. Kaķi paši Sonjai iemācīja nespriņģot pa māju, kad šie guļ. Saskrāpēta Sonja netika, bet ātri saprata, ka uzvesties vajag kārtīgi," saka saimniece. Mūsu sarunas gaitā tikmēr ir pamodušies arī Norvēģijas kaķi, par kuriem kopumā Ella saka: "Viņi ir tādi senioru kaķi – guļ, ēd un pļāpā. Ļoti mierīgi kaķi smukumam."
Bet kurš tad te mājās ir galvenais? Nikolajs nosmej: "Mēs pie kaķiem dzīvojam, esam viņu apkalpojošais personāls. Patiesībā mūsu hobijs ir mainījis pat mūsu draugu loku, tajā ir daudz patiesi inteliģentu cilvēku ar citu skatījumu uz dzīvi, ar kuriem varam runāt ne tikai par kaķiem, bet arī par teātri, kultūru, aiziet uz muzejiem. Pandēmijas laikā cilvēki visapkārt runā par to, cik viss slikti. Bet tie, kuriem ir kaķi, tas nav pamattemats, lai gan arī mums kaķu izstāžu dzīve ir apstājusies."