"Bos, gulēt! Tas nav figurants, tas ir fotogrāfs Aivars," savam audzēknim, divus gadus vecajam vācu aitusunim, kurš, iedomāto komandu gaidot, uzmanīgi vēro Aivara darbošanos ar fotokameru, uzsauc Ance Balode. "Mums vēl daudz jāmācās, Boss ir tikai savā sportista karjeras sākumā," noteic saimniece. Abi ar suni viņi ir vieni no nedaudzajiem Latvijā, kas trenējas IGP suņu sportā. Un vēl Ance grib pierādīt, ka, neraugoties uz šajā šķirnē ciltsdarbā nodalīto suņa izstāžu vai darba līniju, Bosā spēs apvienot abus talantus, – pierādīt to vispirms jau pati sev, jo daudzi teikuši, ka tas nav panākams. "Man tas ir liels izaicinājums," atzīst Ance. Savulaik aizrāvusies ar zirgiem, tagad viņa ir suņu apmācības instruktore Salacgrīvā, mācījusies suņu apmācības skolās sportistiem Beļģijā un Somijā.
No zirgiem pie Troja
Ar Anci tiekamies Salacgrīvas Zvejnieku parkā. Jāteic, Boss ir visai nepacietīgs sarunu biedrs – ir taču atnācis strādāt! Un šajā ziņā viņš esot teju nenokausējams. Otrs, jaunākais Ances suns – beļģu aitusuņa kucēns – atstāts mājās: "Tad mēs neparunātu, Džokers ne mirkli nesēž mierā."
Ar suņiem jaunā sieviete sākusi aizrauties, var teikt, nejauši. Viņas pamata profesija ir jāšanas sporta speciāliste, jaunzirgu trenere. Zirgi bijuši sapņu dzīvnieki kopš bērnības. Četru gadu vecumā Ance sākusi dzīvot pie vecmāmiņas Saulkrastos, viņa stāsta: "Kaimiņos bija zirgu stallis, mani tā fascinēja zirgi! Bet vecāmamma bija ļoti stingra, mani nelaida pie zirgiem, baidījās, ka kaut kas nenotiek. 18 gadu vecumā apprecējos un tad arī paņēmu pirmo poniju, vārdā Parīze. Otrais ponijs bija Bārbija, tad Alegro. Saulkrastos izveidoju savu poniju skolu." Zināšanas par zirgiem Ance vispirms apguvusi Latvijā, tad Dānijā. "Dānijā biju lielā saimniecībā ar 86 zirgiem. Saimnieks vien noteica: "Lūk, 15 jaunzirgu, tavs uzdevums viņus iestrādāt." Man tika doti trīs mēneši – es panikā, nebiju droša par sevi, bet jau pusgada laikā ieguvu jaunzirgu treneres sertifikātu. Šis darbs tik ļoti saistīja! Man autoritāte ir pasaulē pazīstamais zirgu treneris Klintons Andersons, kurš izstrādājis savu dabiskās zirgu apmācības metodi, pie viņa mācījos tiešsaistes kursos. Ja salīdzinātu zirgu un suņu apmācību – pamatprincipi ļoti līdzīgi. Tikai zirgs ir liels un smags, suns – mazs un ar asiem zobiem," nosmej Ance, kura ir gan zirga spērienu izbaudījusi, gan smagi kritusi no zirga muguras. Bet tas nav atturējis turpināt darboties ar šiem dzīvniekiem.
Tad arī Ance tikusi pie sava pirmā suņa – piecgadīga tīršķirnes pekinieša, kuru caur sludinājumiem atdeva kāds pensionāru pāris, jo netiekot ar četrkājaino galā. "Man viņu atveda no Daugavpils. Laika gaitā panācu, ka suns atzina mani, pret pārējiem mājiniekiem gan turpināja būt nejauks. Otrs man bija vācu aitusuns, arī gados – uz robežas strādājis, apmācīts robežas pārkāpēju aizturēšanā, bet veselības problēmu dēļ aizsūtīts "izdienas pensija". Ar viņu arī sāku apmeklēt suņu skolu. Patiesībā Trojs bija tas, kurš apmācīja mani. Iemācīja disciplīnu. Tas bija ļoti atbildīgs pienākums, man tolaik vēl bija zirgi, kaimiņos kaķi – ui, kā viņš tos necieta!" pasmaida Ance un atceras, kā pirmoreiz ieradusies Saulkrastos pie suņu trenera Ashata Tartilova: "Izkāpām ar Troju no mašīnas, un Ashats man vaicā: "Ko tu te dari?" Kā – ko daru? "Atstāj suni mašīnā un pati nāc mācīties," vien noteica treneris, acumirklī sapratis – šis suns zina visu. Turpmāk apmācībās man tiešām atlika tikai dot komandas, suns pats visu darīja. Tad arī sapratu – nākamais būs kucēns, un izaudzināšu pati tādu, kādu gribu. Bija jau nianses, kuras man Trojā nepatika, piemēram, pie komandas "blakus" suns gāja blakus, bet ar atstatumu no manis. Man gribējās, lai ir tieši blakus. Svešinieki man nedrīkstēja pienākt tuvāk par metru, sunim tas šķita uzbrukums. Toties, kad pārvācos uz dzīvi Salacgrīvā, svešā pilsētā tumsā ar viņu jutos pilnīgi droša. Jā, suns ir dzīvs ierocis, un saviem apmācāmajiem to atgādinu, jo arī mazie čivavas spēj kost, ka nu. Patiesībā nav tāda suņa, kas nekož." Pērn Trojs devies citos medību laukos.
Ance apliecina: viņas favorītšķirne ir tieši vācu aitusuns, bet kas zina – beļģietis aug! "Šie ir vilkiem vistuvākie. Man patīk darba suņi."
Uz pozitīvo vibrāciju viļņa
Taujāta par būtisko apmācībā, Ance uzsver: "Pats galvenais – izveidot kontaktu, tam pamatā liekot pozitīvās emocijas. Tas attiecas gan uz zirgiem, gan suņiem. Ja pie dzīvnieka nākšu drūma vai nikna, zirgs distancēsies, suns negribēs strādāt. Suns ļoti labi jūt, burtiski lasa cilvēka emocijas. Ja kādam bail no suņiem, mans Boss burtiski to sajūt, pat zobus parāda. Suņi uztver enerģijas izstarotās vibrācijas. Saviem klientiem suņu apmācības laukumā allaž atgādinu, ka caur pavadu savu iekšējo enerģiju mēs novadām līdz dzīvniekam. Ja uz nodarbību cilvēks atnāk dusmīgs, nervozs vai neizgulējies, suns negribēs ar tādu saimnieku strādāt. Tad labāk palikt mājās vai vienkārši aiziet kopā izstaigāties."
Instruktore uzskata – ne visiem cilvēkiem ir vajadzīgs suns, arī ne visiem tiem, kas jūtas vientuļi un ar šī dzīvnieka klātbūtni cer aizpildīt ikdienu. "Suns nav tas dzīvnieks, kurš derēs visiem, pat nerunājot par šķirnēm vai speciāli mācītiem kanisterapijas suņiem. Minēšu piemēru – bērni izauguši, devušies savās dzīves gaitās un vecākiem, jau senioriem, vientulības kliedēšanai uzdāvina labradora kucēnu. Ak, vai! Sabiedrībā valda priekšstats par labradoriem, retrīveriem kā vislabsirdīgākajiem suņiem, tikai ne katrs potenciālais īpašnieks noskaidro, kurā vecumā dzīvnieks tāds kļūst. Šīs šķirnes pārstāvji no kucēna vecuma līdz četriem pieciem gadiem ir hiperaktīvs enerģijas lādiņš. Un cilvēks gados lielākoties nespēj tādam nodrošināt nepieciešamās aktivitātes. Tā daudzi senioru mājdzīvnieki nonāk patversmē. Turklāt arī nevajadzētu dzīvnieku dāvināt, tā nav lieta."
Dzīvnieka pozitīva apmācība mūsdienās notiek caur spēli un barošanu, nekādā ziņā ne saimnieka bravūru vai varas izrādīšanu. Barība ir pats efektīvākais instruments saimnieka rokās. "Dzīvnieka pamatvajadzību piramīdas apakšā ir ēdiens. Lai suns mūs sadzirdētu, redzētu, klausītu, sadarbībai jānotiek caur barību, un pēc tam jau talkā ņemam mantas – bumbiņa, kociņš sunim ir kā medījums, līdzīgi kā vilkam dzīšanās pēc zaķa mežā. Tie arī ir galvenie apmācības principi," uzsver instruktore, viņa turpina: "Nekādā gadījumā ne spēka pielietošana – vai nu suns zobus parādīs, vai arī noslēgsies un sadarbības nebūs, ir arī tādi suņi, kas pēc saimnieka agresijas izpausmes atsakās ēst. Manā apmācāmo lokā bija bīgls, reiz saimnieks to palaida no pavadas un kādu brīdi nevarēja sasaukt. Pēc mirkļa suns atgriezās, un tad saimnieks to iekaustīja. Viss, kopš tās reizes, ticis no pavadas, bīgls mūk prom. Saimnieks drīkst būt stingrāks ar balsi, bet sodīšanu dzīvnieks var atcerēties visu mūžu. Un jā – arī uzslavas par labi paveiktu darbu nevajag žēlot."
Ne mazāk svarīga laba kompanjona audzināšanā ir socializācija. Ance gan norāda – daudzkārt nevēlamu dzīvnieka uzvedību mēdzam novelt uz socializācijas trūkumu, taču pat ļoti labi socializēts četrkājainais, kam mājās valda negatīva aura, izejot sabiedrībā, to atspoguļos ar uzvedību, piemēram, bailīgumu. "Bieži vien cilvēkiem radies nepareizs priekšstats, ko nozīmē socializēt; tās nav tikai rotaļas ar citiem satiktiem suņiem, bet gan viss apkārt esošais – sveši cilvēki, transports, dažādi āra segumi, ūdenstilpes, mežs, kaķi, putni. Tās nozīme ir iemācīt adaptēties jebkādā vidē. Mēs ar Bosu šogad pabijām Positivus festivālā, viņš strādāja, sargāja teritoriju, un arī tā ir socializācija," stāsta Ance. Viņa ar suni piedalās vai visos pilsētas svētkos, pārvietojas autobusā un bieži saņem komplimentus par labām četrkājainā "komisāra" manierēm. Tiesa, gadoties arī īgnie pasažieri – sak, kāpēc vispār sunim jāatrodas autobusā, vai tad saimniecei mašīnas neesot?!
Visgrūtāk – ar saimnieku
Ance Balode atzīst – Latvijā maz entuziastu, kas aizraujas ar IGP suņu sportu. "Salīdzinot ar Vāciju, Beļģiju, Somiju, pie mums tas vēl nav populārs suņu sporta veids, turklāt tas ir arī dārgs, jo jābrauc stažēties uz ārzemēm. Lai šajā sportā būtu topā, jābūt starptautiskā apritē. Man ļoti gribētos, lai būtu vairāk jauniešu, īstenu šī sporta entuziastu, bet piespiest nevienu nevar – tam jābūt sirdī, tiecoties uz izaugsmi ar degsmi un spēju nepadoties pie neveiksmēm."
IGP, ko kucēnam sāk mācīt jau no divu mēnešu vecuma, ir trīs daļas: A daļa – pēdas, kur suni māca meklēt pēdas un reizē atrast noslēptu barību (Boss šajā jomā esot teicami specializējies); B – paklausība, kur vērtē suņa iešanu blakus, tam visu laiku koncentrējoties uz saimnieku, lēcienus pāri barjerai un kalniņam, aporta pienešanu. Visās komandās ļoti svarīga ir precīza pozīcija un ātrums. Trešā jeb C daļa ir aizsardzība, kur vērtē ātrumu, ar kādu suns apskrien teltis un pēc saimnieka komandas dodas uzbrukumā figurantam. Kad saimniece demonstrē Bosa jau apgūtos talantus, šķiet – tuvu pilnībai. Bet kā īpaša balva sunim tiek pelde jūrā pēc bumbiņas, ko grasās aiznest viļņi. Nekā! Suns ir ašāks par vilni, un katrreiz bumbiņa tiek nolikta saimniecei pie kājām. "Mums vēl daudz darba, arī Džokers aug perspektīvs darba suns," noteic Ance.
Lūgta raksturot potenciālo vācu aitusuņa saimnieku, instruktore atzīst: "Jābūt ļoti aktīvam, šīs šķirnes suns nevar visu laiku gulēt dīvānā, tam nepieciešamas vismaz divas trīs stundas aktivitāšu dienā, bet beļģu aitusunim – vēl vairāk. Boss kucēna vecumā man jau šķita hiperaktīvs, bet Džokerā enerģija plūst pāri malām. Tāpēc tik svarīgi izvērtēt, kādu šķirni iegādāties. Vācu aitusuni var ņemt ģimenē ar bērniem, taču izvērtējot, no kādas ciltsdarba līnijas. Un obligāts nosacījums – apmeklēt suņu skolu, kaut vai apgūstot primārās lietas būtiskākajā kucēna vecumā no diviem līdz četriem mēnešiem. Mazs kucēns uztver informāciju kā tāds sūklītis. Sešu vai astoņu mēnešu vecumā, kad dzīvniekam raksturs jau izveidojies, var būt par vēlu." Kad saimnieks, pieredzējuša trenera vai instruktora vadīts, būs sapratis un izpratis savu mīluli, turpmāk var darboties arī patstāvīgi.
Vēl jāatceras – kucēnu jau agrīni audzina tā, kā saimnieks vēlas, lai suns uzvestos pieaugušā vecumā. Pēdējā laikā Ancei bieži vaicā: kā ieradināt suni automašīnā atrasties pārvadāšanai paredzētajā konteinerā, nevis brīvi salonā vai klēpī kā līdz šim? Grozījumi MK noteikumos tagad precīzi nosaka: mājdzīvnieks nedrīkst brīvi pārvietoties automašīnā, tas jāievieto pārvietošanai piemērotā somā, konteinerā vai būrī, ko nostiprina ar jostas drošības sistēmu. Taču dažs labs saimnieks nevarot izturēt dzīvnieka skaļi žēlabaino protestu, kurš pats likumus nelasa. "Protams, ja suns jau pieaudzis un tā nav radināts, būs grūti, bet ir iespējams – suns sistemātiski jāradina pie būra, tam ēdienu pasniedzot būrī, automašīnas bagāžniekā, lai dzīvnieks saprot, ka tas nav sods. Patiesībā viss ir vienkārši, visgrūtāk ir strādāt ar pašu saimnieku," pasmaida Ance un piebilst – viņas praksē nav gadījies tāds suns, kurš nebūtu apmācāms.