"Suņu friziera uzdevums ir parādīt savu profesionālo talantu," saka grūmere jeb suņu friziere Andžela Uškure, viņa paskaidro: "Šajā profesijā, strādājot ar izstāžu suņiem, grūmera uzdevums ir pielāgot griezumu dzīvnieka anatomijai tā, lai griezums maksimāli radītu ideāla suņa formu. Savukārt mājas mīlulim – maksimāli pielāgoties saimnieka interesēm un viņa iespējām kopt četrkājainā kažoku tā, lai nekaitētu viņam."
Taujāta, vai nebūtu vieglāk veidot frizūras cilvēkiem, viņa teic, ka patīkamāks, dvēselei tuvāks tomēr ir darbs ar dzīvniekiem, lai arī grūti sunim paskaidrot, kāpēc viņam būtu nepieciešama frizūra, spalvas griešana, ķemmēšana, mazgāšana, fēnošana un dažu šķirņu pārstāvjiem – vienā procedūrā vairāki tādi etapi pēc kārtas. "Ar suni varu parunāties kā ar bērnu, paucināties, pierunāt, stingrāk satvert ķepu... Lai arī kaprīzes gan sunim, gan cilvēkam līdzīgas, pirmās man saprotamākas. Vismaz es tās saprotu labāk," smej Andžela.
Desiņa rokā, un – caps!
Meitene no Mērsraga, kura mīl dabu, puķes, visu dzīvo, ir vienīgais bērns ģimenē, un arī vienaudžu Mērsragā nav pārāk daudz. Vēl mūzikas skola... Arī tuviniekiem šķita, ka veterinārstes profesija Andželai ir vispiemērotākā. Galu galā pusaudzes gados viņa stiepa mājās pamestus, savainotus sunīšus, kaķīšus. Vecāki teica – lai, ja vien pati par zvēriem rūpējas. "Man bija kāmītis, bruņurupucis, vēlāk aitu suns. Kontakts ar dzīvniekiem patika vairāk nekā ar vienaudžiem," neslēpj Andžela.
"Precoties man bija svarīgi, lai arī vīrs ir tāds pats, un viņš bija – mūsu ģimenē bija pat izglābts gulbis un pīle, kura dzīvoja visu ziemu līdz pavasarim, ezis. Pirmais nopietnais suns bija rotveilers, kuru apmācīju, uz apmācībām braucām ar vilcienu no Slokas uz Rīgu. Pirku grāmatas, studēju literatūru par suņa kopšanu un pieņēmu kucēnu dzemdības." Veterināriju Andžela devās studēt uz Baltkrieviju, iestājās Vitebskas Veterinārmedicīnas institūtā – viņa atceras studiju procesu: "Anatomija bija ļoti interesanta, studējām govs, aitas anatomiju. Pārbaužu darbos uz galda stāvēja liela kaste ar dzīvnieku kauliem – iebāz roku, izvelc kauliņu un par to kauliņu viss jāpastāsta, ieskaitot latīņu nosaukumu."
Bet dzīve pavērsās tā, ka studijas viņa nepabeidza – Latvija kļuva brīva un mūsu valsts studentus Baltkrievijā vairs neturpināja izglītot. Andžela novērtēja spēkus un saprata, ka Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, visticamāk, neabsolvēs. Ko tālāk? Ģimenē visiem bija kāda aizraušanās – bērnam karatē, vīram daivings un kalnu slēpošana. Savs hobijs ir jāatrod arī Andželai! "Mana tante bija friziere, dzīvoja tepat kaimiņos (Jūrmalas pilsētas Kauguros – red.), bieži pie viņas gāju ciemos uz frizētavu. Man iepatikās. Vēlāk jau grūmera profesiju aizbraucu apgūt uz Rīgu, Suņu centrā BIS (Best in Show) to māca joprojām, bet toreiz, pirms gadiem desmit, Latvijā tie bija pirmie grūmeru kursi. Man ir trešais tur izdotais diploms. Pēc kursiem uzaicināja palikt strādāt šajā centrā, un BIS nostrādāju septiņus gadus," stāsta Andžela un atceras arī laiku kādu trīs gadu garumā, kad vēl tikai sākusi patstāvīgi izkopt savu hobiju. "Cirpu savu suni, draudzeņu suņus... Ieraudzīju uz ielas kādu klīstošu garspalvainu suni bez saimnieka, novērtēju, ka suns atsaucas kontaktam – desiņa rokā, pielabinājos, un – caps! – suni mašīnā iekšā un vedu uz mājām frizēt. Ja man patika suņa spalva, bija vienalga, apēdīs tas suns mani vai ne, bet neviens nesakoda. Safrizētu suni palaidu prom, un tikai tagad tā prātoju – un ja nu tiem suņiem bija saimnieki?" smej Andžela. Mājinieki tikai purpinājuši – atkal atvedusi kādu blusaino...
Lai veicinātu izaugsmi, BIS centrā viņai ieteikuši iegādāties pūdeli, bet vēlams augumā lielāku, jo frizēšanas ziņā tā ir vissarežģītākā suņu šķirne, ar sarežģītās struktūras spalvu un visnotaļ plašu apmatojuma darba lauku. "Arī ar to viss sākās – savu suni aizvedu pie kāda friziera apcirt, bet rezultāts man nepatika. Tas nav tas! Tiklīdz suņa apmatojums atauga, nopirku tādas palielākas šķēres, kaut gan nepieciešamas mazākas, un sāku savu suni veidot pati. Tā arī man teica – tagad nekur tu neliksies, katru trešo nedēļu tev suns būs jāķemmē, jācērp, jāpulē," atceras Andžela un piebilst: "Man tas viss padevās, aizrāva, laikam ir talants."
Tagad šim pūdelim Kejam rit jau vienpadsmitais gads, bet Andžela sevi var saukt par profesionāli: "Tas ir tad, kad profesijā strādā desmit gadus, katru dienu, ļoti daudz un reizēm pat nakšņojot darbā." Tagad viņa ir grūmere DinoZoo.
Kad fantāzija gavilē
Suņa frizēšana ir kā rasēšana, kur rasējuma pamatā ir karkass – dzīvnieka anatomija, un te nu veterinārzināšanas Andželai lieti noder. Vēl viņa saka – līdzīgi kā ar skolēnu formām, it kā visiem vienādas, atbilstoši šķirnē noteiktajiem standartiem, tomēr forma jāpielāgo katram augumiņam. Arī lai noslēptu anatomiskos trūkumus un izceltu labākās līnijas. Piemēram, Jorkšīras terjeriem frizēšana var ilgt no pusotras līdz divām stundām, izstāžu špiciem – aptuveni trīsarpus, bet pūdeļiem pat piecas stundas! Īsts azarta brīdis grūmeram ir tad, kad viņa rokās nonāk kāda no jaunajām pasaules šķirnēm – Andželai bijis pat labradūdeļa suns (labradora un pūdeļa krustojums – red.), šurp vests no Amerikas.
Tomēr visaizraujošākās esot ekspresijas ar bezšķirnes garspalvainajiem sunīšiem, kad saimnieks grib sapucēt jauniegūto draugu un radošo lidojumu pilnībā uztic frizierei. Andžela: "Kad ilgi veido tikai tā saucamās bāzes frizūras, pienāk brīdis, kad gribas ko jaunu. Atved patvesmes sunīti – skatos, kāda sunim anatomija, kāda spalvas sturuktūra, sāku suni iztaustīt, vērtēt, un fantāzija sāk priecāties, burtiski gavilē!"
Frizieris pēc dzīvnieka spalvas var noteikt četrkājainā veselības stāvokli – apspalvojums ir kā veselības spogulis. Tāpēc tad, kad saimnieks prasa, lai grūmers uzfrišina suņa spalvas kvalitāti, Andžela vispirms uzsāk sarunu par dzīvnieka barošanu, dažkārt mēģina ieteikt, vai nevajadzētu veikt mīluļa organisma darbības analīzi pie speciālista.
Taču suņu frizieris ir arī labs psihologs, kurš spēj atpazīt ne vien sava modeļa dabu, niķus un stiķus, bet vispirms jau saimnieka dabu. Ja suns viltīgi nogaidījis "īsto" brīdi un kož – "skrobe ir, tomēr cilvēks vienmēr pats ir vainīgs". Andžela: "Kad saimnieks atved suni, vispirms "skenēju" saimnieku, jo, visticamāk, arī suns būs tāds pats. No dabas, globāli raugoties, mēs tomēr esam līdzīgi – holeriķi, sangviniķi, flegmatiķi. Protams, pamatā ir dzīvnieka gēni, kāds temperaments sunim ielikts ģenētiski, bet saimnieka daba arī to ietekmē. Vēl jāņem vērā, ka pilsētā suņi sēž dzīvokļos un dabu neredz, laukos dzīvojošie ir tuvāk zemei, tuvāk dabai, veselīgāki. To holeriķu vairāk ir pilsētā."
Kejam pieder vakari
Andželas Kejs ir tik nosvērts, inteliģents! Pret sugas brāļiem izturoties ar draudzīgu cieņu – uz pieklājīgi īsu brīdi, viņam cilvēka klātbūtne interesantāka. "Nozīme ir ciltsdarbam, jo skaidrs, ka holeriķiem vecākiem dzims holeriķi kucēni un tiem tāpat vēlāk – holeriķi. Keju ņēmu no audzētāja Rēzeknē, man bija galvenais, lai kucēna vecāki ir ar nosvērtu, saticīgu raksturu. Lai suns nenāk no Rīgas centra, bet būtu audzināts tuvāk dabai," uzsver Andžela, viņa turpina: "Jau no četrarpus mēnešu vecuma Kejs man katru dienu braukāja līdzi uz darbu BIS centrā. Es strādāju frizētavā – viņš gulēja bērnu sētiņā. Atzīstos, ar Keju nodarbojos maz, es koncentrējos uz savu profesionālo izaugsmi, bet viņš vienmēr ir man blakus. Tikai tad, kad braucu atpūsties, suni atstāju uzticamiem cilvēkiem. Tādiem, kurš sunim veltīs pat varbūt vairāk uzmanības nekā es."
Andželai un Kejam ir maiņu režīms – kamēr viens strādā, otrs guļ, kad pirmais beidz strādāt (un krīt vai no kājām nost), tam otram sākas dienas aktīvā daļa un Kejam pieder vakari: "Tad viņš "dod ārā" visu savu enerģiju. Mēs braucam uz mežu, viņam ir dažādas atstarojošas, mirgojošas bumbiņas, kuras dzenāt. Citreiz no noguruma pati palieku sēžot mašīnā un Kejam tikai pasaku: staigājies pats. Viņš neskrien tālu prom. Ir pieradis pie šāda režīma." Kejs zina – tiklīdz no rīta Andžela paņem savus darba koferus, viņš gatavs braukt līdzi. "Bet jau atceļā no darba mašīnā Kejs sāk dīdīties, paliek nemierīgs, sak`, lūdzu, pieturi šeit, bet varbūt apstājies tur?! Es ar viņu nestrīdos – ir taču vakars un suns to ir pelnījis," pasmaida saimniece. Citreiz gan jāpierunā – saimniece tikai nokāps lejā pa trepēm līdz pastkastei. Kā tā? Un jau trīs stāvus zemāk ir dzirdams gari stiepts suņa sašutums. Dažkārt Keju izdodas pārliecināt labāk palikt mājās. Suns it kā piekrīt, bet, tiklīdz no ārpuses noskrapst dzīvokļa atslēga – pūdeļkungs pārdomājis. Nu, ko – jāņem līdzi.