Kāpēc nereti jaunu mīluli iegādājamies identisku iepriekšējam? Jo ir iepazītas sugas un šķirnes īpatnības – plusi un mīnusi. Aija un Didzis Nelsoni par savējiem sauc divus vācu aitusuņus (VAS), un šie "vilki" ģimenē nav pirmie. Šķirnes pievilcīgums, iespējams, sakņojas saimnieku bērnības pieredzē.
Zem sakuras un ceriņa
Pirmo suni – jauktenīti Jukī – Aijai mamma atļāvusi paņemt astoņu gadu vecumā. Vēlāk pēc apprecēšanās Aija un Didzis mitinājušies dzīvoklī un rūpējušies par lielu "vilka tipa" suni Lāci. Sākot celt māju, Nelsoni zinājuši, kādu draugu ņems, no VAS audzētavas Vilkiukštis Lietuvā atveduši šķirnes suni Zorno.
"Kad Zorno aizgāja, ilgi raudāju, taču sapratu, ka bez suņa nevaru. No audzētavas Kircholm Blum Salaspilī paņēmām Bargosu," stāsta Aija. "Protams, katram sunim savs raksturs. Zorno mājās uzvedās ideāli, bet, juzdams, ka nāks ciemiņi, visu dienu staigāja sabozies. Bargoss bija "īsts vecis mājās" – ļoti nosvērts. Mīlēja saimniekus, bet gribēja dominēt, diktēt savus noteikumus. Cīnījāmies līdz divarpus gadiem, līdz pierādīju, ka galvenā esmu es, nevis viņš. Zināju, ka gribēšu Bargosa meitu, tāpēc paņēmām alimentu kucēnu," gaišu atmiņu saimniecei netrūkst.
North Sea Lemisselburg jeb Norsī, ieradusies jaunajās mājās, no lielā suņa nemaz nebaidījās un ātri vien lika saprast, "kurš te ir boss". Bargoss mazuli neuztvēra kā savu meitu, bet gan kā kucēnu, kuram nevar darīt pāri. "Tā kā Norsīte ar savu mammu bija pieradusi dzīvot tikai laukā, viņai pie mums bija pārāk karsti. Pirmajā stāvā noslēdzām siltās grīdas. Plus 14 grādos nosala orhidejas, bet es nakšņoju uz dīvāna biezā halātā ar siltām zeķēm kājās. Nonācis no otrā stāva, Didzis smējās – te jau ir kā tundrā," turpina Aija un piebilst, ka nav pārliecināta, vai suņi cilvēku hierarhijā liek augstāk. Viņi viens bez otra nekust, neizlaiž viens otru no sava redzesloka.
2023. gada decembris bijis ļoti smags. Norsītes nebija mājās, kad gandrīz 11 gadu vecumā Bargoss aizgājis pa mūžības ceļu. Saimnieki domājuši, ka, atgriezusies mājās, Norsī vecāko suni meklēs. "Nemeklēja, bet negribēja nākt iekšā. Saprata, ka Bargosa vairs nav. Divas nedēļas baroju no rokas, jo viņa vienkārši neēda." Aija ļoti ilgi nevarēja pierast pie smagā zaudējuma, un joprojām nav tādas dienas, kad viņa Bargosu neatcerētos. Urniņa ar Jelgavā kremētā mīluļa pelniem sākumā turēta mājās, vēlāk ierakta dārzā un virsū uzstādīts Japānas ķirsītis – sakura. Netālu, zem lielā ceriņa, guldīts Zorno. Stāstot par zaudētajiem ķepaiņiem, Aijai acīs riešas miklums. Tā nu tas iekārtots – mēs pieķeramies, iemīlam, bet ātrāk vai vēlāk seko šķiršanās. Dzīvnieka aiziešana ir ļoti sāpīga, īpaši, ja ikdienā ar mīluli kopā pavadām daudz laika. Kā saka, suns ir daļa no mūsu dzīves, bet mēs viņam – visa dzīve.
Lai sargā saimniekus!
Vēl vienas lolojamas radības iegāde bijis vien laika jautājums. Pagājušā gada 1. maijā no Zviedrijas uz Liepāju atbraucis Bizmarks Hof Zigge, mājās saukts par Ziggo. Par viņa ierašanos Norsī priecājusies. Jautrības nu mājās netrūkst, jo piecus gadus vecā kucīte ir aktīva un skaļa, par visu "runā" – rej. Vilku dauzīšanās var izskatīties pēc kautiņa, bet tā tas nav. Abi ir nešķirami, pat gulēt cenšas uz vienas segas.
Aija neslēpj: "Vienmēr esmu gribējusi divus suņus. Vīru pierunāju. Laulībā nodzīvoti trīsdesmit seši gadi, un katram savu reizi nācies piekāpties. Taisnība jau Didzim ir – ar diviem suņiem mājās ir lielāka netīrība un troksnis. Jā, mūsu dārzs ir uzrakts, bet tas ir īss periods. Toties viņiem kopā nav garlaicīgi." Jautāta, kāpēc augumā lielie un spēcīgie kustoņi naktī neatrodas pagalmā, sieviete atbild: "Uzskatu, ka suņa primārā funkcija ir sargāt saimniekus. Ko sētā sargās? Man viņi ir vairāk kā ģimenes locekļi, nevis vienkārši suņi."
Vai aizraušanās ar suņiem neatņem enerģiju citiem saimnieces pienākumiem? Nē, jo Aija iemanījusies visu sabalansēt: "Jums vajadzētu redzēt, kā ņemos pa virtuvi. Vairākas maltītes sagatavoju vienā reizē, nevis katru vakaru stāvu pie plīts. Starp citu, mājiniekiem cepu arī kūkas."
Tikmēr suņiem tiek piedāvāta sausā barība, liellopu gaļa un svaigs kuņģis, kas esot ļoti smirdīgs, bet veselīgs. Liels gardums ir jēlas olas, svaigas, tīrītas reņģes. Kad Aija pārnes reņģes, mājinieki berzē rokas: gan jau arī cilvēkiem uzceps. Dzimšanas dienā suņi saņem pa īpašai tortei. Par godu Norsītes jubilejai tapusi vizuāli pievilcīga kārtainā kūka – apakšā liellopu gaļa, vidū biezpiens, tad vista un olas. Ziggo pirmā dzimšanas diena iekritusi ceļojuma laikā Polijā, tāpēc suņi iepriecināti ar gaļas gabalu, kurā iesprausta svecīte. "Vietā, kur trenējam suņus, sezonas noslēgumā mums ir tusiņš. Es visiem suņiem gatavoju lielu torti," nosmaida liepājniece.
Piedzīvojumu netrūkst
Dalot dzīves telpu un laiku ar četrkājainajiem draugiem, jārēķinās gan ar pienākumiem, gan amizantiem mirkļiem. Katrs rīts iesākas ar pastaigu, arī pusdienas pārtraukumā Aija pārrodas mājās, lai izvestu mīluļus nedaudz izkustēties. Savukārt pēc atgriešanās no darba seko lielā pastaiga. Kad saimnieki ir mājās, ķepaiņi mīt tikai iekštelpās, bet, kad darbā, – laukā.
Reiz Aija noliekusies, lai pirms ienākšanas mājā noslaucītu Ziggo ķepas, bet piecus mēnešus vecais sunītis aizķēris saimnieces kaklarotu. Ķēdīte pārtrūkusi, krustiņš pazudis. "Satraucos un uzreiz zvanīju vetārstam, kurš gan vispirms šaubījās, vai krustiņš norīts. Mierināja – kā iegāja, tā iznāks. Jā, otrā rītā palielais krustiņš bija ārā. Nomazgāju, aizgāju uz baznīcu, izstāstīju visu mācītājam, viņš nosvētīja."
Ja prot pielāgoties, mājdzīvnieka dēļ ierastais dzīvesveids diži necieš, pārliecināta ir Aija. Saimniekam nav jādzīvo suņa dzīve, suns jāpieradina pie cilvēka ritma. Četratā daudz ceļojuši arī ar iepriekšējiem suņiem. Kādu vasaru kopā ar Bargosu bijuši Austrijā, ar pacēlāju uzbraukuši augstā kalnā un pastaigājušies. "Pēkšņi mazs sunītis metās mūsējam kājās. Apkārtējie cilvēki šausmās noelsās, domāja, ka lielais saķers sīko un nopurinās beigtu. Bet Bargoss palika stāvam, kamēr pieskrēja sunīša saimnieki," stāsta Aija. "Novēroju, ka vairāk problēmu ir tieši ar mazo suņu īpašniekiem, kuriem bieži vien liekas, ka mazie nav jāmāca. Reiz staigājām pa mežu, un pēkšņi nez no kurienes nesās virsū krancīša tipa šunelis. Saimniece pienāca un angļu mierā teica: jūs nesatraucieties, viņš nekož. Kad dusmās pateicu, ka manējie gan kož, viņa sāka kliegt, ka staigāju ar rīkļurāvējiem. Mežā savējos laižam bez pavadas, radinu pie tā, lai vienmēr varētu atsaukt. Tālu viņi neskraida, riņķo man apkārt, jo kabatā turu suņu našķus. Bet lielākais gardums viņiem ir cīsiņš, tā dēļ reiz pat kautiņš izcēlies. Lai izšķirtu abus, pa vidu ieliku kāju un tiku pie pamatīga koduma. Kad Didzis, izdzirdot pamatīgo troksni, noskrēja no otrā stāva, kaušļi jau bija mierīgi nolikušies uz vienas segas. Bet es ar milzīgu zilumu staigāju vairākas nedēļas."
Aizvadītajā gadumijā Nelsoni devušies desmit dienu ceļojumā ar suņiem uz Zakopani un Krakovu. Laikus saplānojuši, kur paliks, jo ne visās viesnīcās, apartamentos ar suņiem ņem pretī. "Mēs dodamies arī uz teātri Rīgā. Protams, ne karstā laikā. Pirms izrādes pastaigājamies, tad mašīnu atstājam stāvvietā. Viņi abi sēž vai guļ džipa lielajā bagāžniekā un mūs gaida," stāsta "vilku" saimniece un turpina par interesantiem piedzīvojumiem pilsētas ielās. Kādu dienu, pastaigājoties ar Bargosu, pretī nākusi krievvalodīga sieviete ar puisīti. Suns pakakājis, Aija aiz viņa savākusi. "Sieviete, gribēdama dēlu atrunāt no četrkājaiņa iegādes, teica: "Tu gribi suni. Paskaties, tantei pilns maiss ar kakām, un arī tev aiz savējā viss būs jāvāc."" Cita jauna, korpulenta dāma savam bērnam čukstējusi: "Vai zini, kāpēc tante tik tieva? Tie suņi viņai visu garšīgo atēd."
Regulāras kustības svaigā gaisā nenoliedzami ietekmē fizisko kondīciju. Aija katru dienu kopumā nosoļo vismaz desmit kilometru. "Aktīvs dzīvesveids ir viens no iemesliem, kāpēc gribu suni. Labos laikapstākļos jau visiem patīk iziet laukā, bet vai tu būsi gatavs stundu atrasties zem klajas debess, kad gāž lietus? Tas pirms suņa iegādes ir nopietni jāapsver. Svarīgi ir izvēlēties piemērotu apģērbu. Pērkot skatos, vai drēbes ir ūdensizturīgas. Kad ir nokrišņi, nekad nepārnāku izmirkusi. Man ir arī gumijas zābaki, pastaigām ar suņiem pērku speciālus apavus. Parastie ilgi netur: nav paredzēti 300 km noiešanai mēnesī."
"Tam, kurš grib iegādāties VAS, ir jāpadomā, vai esi gatavs veltīt sunim ļoti daudz sava brīvā laika, darba, enerģijas, pacietības un, galvenais, mīlestības," uzsver Aija. "VAS ļoti patīk mācības un treniņi – reizēm domāju, kur dzīvoju vairāk: mājās vai suņu treniņu laukumā… Un vēl – vai tu būsi gatavs tam, ka var gadīties suns, kurš tik viegli nepakļausies un rādīs zobus? Ticiet man, tur vajag drosmi. Un nevietā ir stāsti par kļūdām audzināšanā – suņiem ir tik dažādi raksturi. Esmu dzirdējusi sakām: VAS ir tik klausīgi, viņi jau tādi piedzimst. Muļķības – tas panākts, ieguldot milzīgu saimnieku darbu. Mūsu ģimenē to daru es."