"Stāsts par mani un Fudzi vulkānu sākās 2012. gadā, kad pēc brāļa zaudēšanas, nespējot tikt galā ar sevi, izvirzīju sev neiespējamu mērķi – apskriet Fudzi vulkānu jeb veikt Āzijas grūtāko kalnu skrējienu un, to darot, uzcelt pieminekli par godu brālim, kā arī pierādīt saviem draugiem, ka jebkas, ko tu iedomājies, spēj būt, ja tu par to esi gatavs cīnīties ar visu, kas tev ir. Tās bija manas zāles. Toreiz es pats īsti vēl neapzinājos, ko es domāju ar vārdu "piemineklis", bet šodien es zinu. Tā ir mana grāmata par 2013. gada traģisko mēģinājumu apskriet Fudzi vulkānu, kas beidzās pie 121. kilometra atzīmes," tā savā Facebook lapā raksta ultramaratonists, sevis izaicinātājs un sajūtu inženieris Mārtiņš Zvīdriņš.
[..]
Kas mainījies tevī pēc šī skrējiena piecu gadu garumā – pirmais un otrais skrējiens apkārt Fudzi kalnam un arī grāmatas radīšana un tās nodošana katram pircējam personīgi rokās?
Tas viss pārkala manu raksturu. Tu tiec locīts, lauzts – perfekts var būt tikai tas, kas ticis reiz salauzts ar deformāciju un tad salīmēts ar zeltu. Nekas nevar būt perfekts, visā ir jābūt kādam disbalansam. Pirmais mēģinājums, visa tā operācija mani salauza. Otrais skrējiens bija virzība uz sava veida pilnību. Taču gala "skrējiens", kas deva pabeigtības sajūtu, bija grāmata. Tās atvēršanas svētki bija 2017. gada 19. maijā, bet pērn augustā nodevu rokās grāmatas eksemplāru pēdējam investoram, kurš par to bija samaksājis iepriekšpārdošanā, kad grāmata vēl neeksistēja. Tas bija brīdis, kad notīrīju savu vārdu, un man neviens vairs nevar pateikt, ka esmu paņēmis naudu, bet neesmu izpildījis solīto – esmu gan apskrējis Fudzi, gan uzrakstījis grāmatu.
Neviens laikam jau nebūtu pārmetis tev, ja tu nebūtu šo visu paveicis.
Bija cilvēki, kuri teica, ka saprastu, ja es būtu apstājies arī pēc pirmā skrējiena, pat pirms tam. Taču tā bija cīņa ar sevi. Šodien atskatoties – es laikam būtu bijis gatavs teju piecas sešas reizes apskriet vulkānam tā vietā, lai rakstītu grāmatu. Rakstīšana mani savā veidā izārdīja. Rakstīšanas procesu salīdzinu ar operāciju, kurā tu esi gan pacients, gan ķirurgs, kas griež sevi vaļā bez anestēzijas. Man vajadzēja sevi analizēt, skatoties no malas. Rakstīju patiesību. Par katru vārdu, kas ir grāmatā, es varu atbildēt. Visiem cilvēkiem ir sapņi, bijušas vilšanās, sastapšanās ar nāvi. Un mana grāmata parāda, ka šajā pasaulē mēs neesam vieni. Mums tikai tā šķiet, ka ar savām domām esam vieni. Tad, kad tu maini skatu uz priekšmetiem, šie priekšmeti mainās. Bet man vēl priekšā ir nākamais posms – otrā grāmata. Jo pirmā grāmata beidzas brīdī, kad es izstājos pirmajā piegājienā un atgriezos mājās, tā stāsta, kā es neapskrēju apkārt Fudzi. Tas ir dokumentāls stāsts par manu dzīvi no tās liktenīgās nakts līdz 2013. gada pavasarim. Tas, ko gribēju grāmatā pateikt, ka neeksistē laiks, mainās viss uz zemes, bet tas, kas ir nemainīgs, ir cilvēka sajūtas – bailes, prieks, laime, apātija. Tā tas bija pirms simts gadiem, un tā ir tagad. Kamēr neuzrakstīju grāmatu, dzīvoju kaut kādās epizodēs no pirmā skrējiena. Grāmata radīja pabeigtības sajūtu.
Lielākā problēma sabiedrībai kā tādam organismam, dzīvai kustībai ir tas, ka ir ļoti maz cilvēku, kuri ir gatavi uzņemties atbildību, kas ir gatavi ar savu vārdu par kaut ko atbildēt, uzņemties risku.
Atskatoties uz šo skrējienu piecu gadu garumā, kā tu vērtē Latvijas sabiedrības noskaņojumu – gaušanos, nemitīgu kritizēšanu?
Lielākā problēma sabiedrībai kā tādam organismam, dzīvai kustībai ir tas, ka ir ļoti maz cilvēku, kuri ir gatavi uzņemties atbildību, kas ir gatavi ar savu vārdu par kaut ko atbildēt, uzņemties risku. Visi ir gatavi iet līdzi tam, kurš nes karogu, bet paši – ne. Cilvēkiem ir bail uzņemties atbildību, jo daudziem šķiet, ka atbildībai ir vienādības zīme ar neveiksmi... Bet šīs neveiksmes, kļūdas ir tās, kas visvairāk iemāca. Visi runā un sapņo par kaut ko, bet ir reāli jādara. Tu nevari uzreiz uzcelt milzu lietas, viss sākas ar mazām darbībām, ar procesu. Taču tas ir jāiekustina. Tas ir kā ūdenim – tam visu laiku ir jāplūst.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 13. augusta, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!