_ Cik milzīga ir atšķirība iespējās un attēla kvalitātē, cenā, cik tālu ir profesionālā spoguļkamera no iesācējiem domātās un – vai vispār šīs fotokameras var salīdzināt?
Nikon ar D40 2006. gada rudenī aizsāka jaunu salīdzinoši lētu digitālo spoguļkameru ēru. Šo tehniski jauko un lietošanā ērto aparātu gan sākumā nopēla par pieticīgo 6 megapikseļu izšķirtspēju, taču drīz sekoja arī iespējās ļoti līdzīgā 10 megapikseļu D40x un vēlāk arī nākamās paaudzes Nikon sākuma līmeņa spoguļkamera D60. Tomēr D40 joprojām tiek ražota un šobrīd ir viena no lētākajām spoguļkamerām, maksājot ap 250 latiem standarta komplektā ar diezgan labu 18-55mm objektīvu.
Ar D3x pasaule tika iepazīstināta tikai pagājušā gada nogalē. Profesionālā ciparu fotokamera D3x ir viena no diviem Nikon flagmaņiem – otrs ir D3. Abu šo D3 pamata atšķirība ir attēla sensorā: Nikon D3 aprīkota ar 12.1 megapikseļa attēla sensoru, bet D3x dod iespēju uzņemt attēlus kolosālā 24.5 megapikseļu izšķirtspējā. Uz jautājumu – kādēļ tad izvēlēties D3? – atbilde ir vienkārša: D3 maksimālā attēla sensora jutība ISO sasniedz vērtību 25600 (un tā nav tikai plātīšanās kā «ziepīšu» galā), kamēr D3x gadījumā par pamatīgo izšķirtspēju maksājam ar maksimālo jutību 6400 un augstāko cenu profesionālo spoguļkameru plauktā: ir jābūt vismaz zemkopības ministram, lai bildētu meitenes ar D3x, jo šī fotokamera maksā aptuveni četrarpus tūkstošus Latvijas naudiņu. D3 ir gandrīz divkārt lētāka.
Sensori un pikseļi
Ciparu fotogrāfija sākas ar attēla sensoru. Nikon D40 attēla sensors ir aptuveni 24x16mm liels, ko ciparu fotogrāfijā apzīmē ar APS-C (Advanced Photo System Classic) formātu. D3x attēla sensors, savukārt, sasniedz 36x24mm, kas atbilst vecās labās fotofilmas kadra izmēram. Nikon žargonā šie formāti tiek saukti par attiecīgi DX un FX. Ciparu fotogrāfijā šodien ir aktuāls tāds termins kā pikseļu blīvums, tas ir – cik daudz fotosensoru izvietoti vienā attēla sensora laukuma vienībā. Jo lielāks blīvums, jo fotosensori mazāki, katrs no tiem saņem mazāk gaismas un, attiecīgi, signālu vairāk nākas pastiprināt, kas visbeidzot noved pie ciparu trokšņu parādīšanās – tie ir tādi krāsaini nepareizas krāsas punkti attēlā. D40 pikseļu blīvums ir 1.6 megapikseļi uz kvadrātcentimetru, bet katrā D3x sensora kvadrātcentimetrā ir iespiesti 2.8 megapikseļi. Teorētiski tas nozīmē, ka D40 «iekšām» ir lielākas izredzes tikt pie tīra attēla, taču būtiski ir saprast, ka D3x sensors pārstāv «augstākas tehnoloģijas» un satur lērumu dažādu elektronisku un optisku papildinājumu, kādu trūkst lētajā D40.
Attēla sensora izmēram ir nozīme vēl kādā jomā – optikā. Mazākam sensoram der arī mazāka izmēra objektīvi (tāpēc jau kompaktkamerām ir mazas, smieklīgas «actiņas») un fotogrāfu maciņu saudzēšanai tiek pat ražoti īpaši objektīvi DX formātam. Lielā D3x sensora pilnvērtīgai izmantošanai gan būs nepieciešami «pilnā kadra» jeb FX objektīvi, taču Nikon inženieri bijuši žēlīgi arī pret tiem, kurus trekni gadi pārsteiguši pēkšņi: D3x atpazīst arī «mazos» DX formāta objektīvus, attiecīgā apjomā aptumšojot skatu meklētājā redzamās ainavas malas. Tiesa, ar DX objektīvu īpaši vairāk par 10 megapikseļiem no D3x neizspiedīsiet.
Vai izmēram ir nozīme?
Ja jūs sagaidāt, ka atzīšu D3x par būtiski ērtāk rokā turamu fotokameru, paliksiet bešā. Jā, D3x korpuss ir aprīkots ar dažādām jaukām gumijas uzlikām un uz tā ir daudz vairāk pogu tiešai piekļuvei būtiskām funkcijām, bet D3x sver tik, cik normāls ķieģelis (un ir vismaz tikpat izturīga). Šis «ķieģelis», no aizmugures skatoties, aizņem apmēram kvadrātisku vietu, kas liks izvēlēties lielāko iespējamo fotosomu; no otras puses, mazāks D3x izmērs nav iespējams, jo pie tāda svara korpusa izmēram ir vitāla nozīme turēšanas ērtumā – arī tādēļ smagas kameras lietpratējiem patīk aprīkot ar papildus akumulatoru saturošu «pielikumu» apakšā, jo tas dod papildus atbalstu pirkstiem un bieži vien arī papildus slēdža pogu, kas noder fotografējot stateniskus attēlus. Lieki piebilst, ka šāds «pielikums» ar atbilstošu funkcionalitāti ir «piebūvēts» jau rūpnīcā.
Protams, ka D40 orientēta uz pārnēsāšanu un pieejamu cenu, bet D3x izstrādē pamatā domāts par ērtu augstākā līmeņa tehnoloģiju pielietošanu jebkurā vietā (mitrumizturīgs blīvējums un, šķiet, necauršaujams korpuss). Taču es melotu, ja teiktu, ka būtu laimīgs staigāt apkārt D3x kompānijā. Nemaz nepieminot miesassarga un nesēja nepieciešamību, jāteic, ka esmu ar mieru upurēt kādu daļu podziņu, lai tas aparāts būtu mazāks un vieglāks. D40 ir maza, taču viegla, tādēļ ērta.
Parunāsim par spaidīšanu
Patīkams pārsteigums bija fakts, ka, ja jūsu īpašumā ir bijusi viena Nikon spoguļkamera, pie cita modeļa pierast nebūs grūti, jo lietošana un pogu izvietojums skaidri iezīmē radniecību. Arī izvēlnes izskatās vienādas, protams, ar to atšķirību, ka Nikon D40 izvēlņu saturam ir beigas. D3x izvēlnēs var atrast visādus brīnumus, pat elektronisku līmeņrādi, kurš uz ekrāna grafiski attēlo kameras korpusa sagāzumu.
Lielai daļai parametru, kurus nākas rakt D40 izvēlnēs, uz D3x korpusa paredzēta kāda speciāla poga, kura kombinācijā ar diviem grozāmiem ritentiņiem nodrošina zināmu izvēlņu pārlūkošanas pogu spaidīšanas ekonomiju. Protams, tad, kad jābildē ātri un daudz, turklāt mainīgos apstākļos, šī «spaidīšanas ekonomija» kļūst par būtisku faktoru ceļā pie liela skaita izdevušos kadru.
Iekrita acīs, ka D40 attēlu dzēšanas poga izvietota citādi un parocīgāk, kas gan, iespējams, saistīts ar to, ka ar D3x neizdevušos attēlus droši vien nāksies dzēst retāk. Taču pati dzēšana notiek identiski, divreiz nospiežot dzēšanas pogu – ērti un ātri. Nikon D40 vispār ātrdarbībā neatpaliek no D3x vai arī, ja atpaliek, tad atšķirība ir pamanāma tikai ar hronometru rokās. Fokusēšanās, izvēlņu pārlūkošana, attēlu skatīšana un dzēšana – gandrīz it visā D40 min uz papēžiem flagmanim. Izņēmums ir ekspozīcijas kompensācijas iestatīšana, kura nezināmu iemeslu dēļ mazās māsas ekrānā seko ritentiņa pagriešanai ar krietnu nokavēšanos.
Dzīve profesionāļiem ir gana sarežģīta, jo to, ko D40 lietotājs redz vienā ekrānā, D3x īpašniekam nākas meklēt veselos trijos. Divi no šiem trim ekrāniem gan ir ieslēgti visu fotografēšanas laiku, nodrošinot iespēju uzmest aci fotografēšanas parametriem bez papildus pogu spaidīšanas, galvenais – atcerēties, kurā ekrānā katra lieta ir attēlota. Nevar neatzīmēt, ka pēc D3x lielā, lieliskā attēlu pārlūkošanas ekrāna D40 ekrāniņš šķita bēdīgi mazs, lai arī pats par sevi ir ļoti labs ar plašiem skatīšanas leņķiem.
D3x aprīkota arī ar Live View iespēju, kas ļauj fotokameru izmantot līdzīgi kā «ziepīšus» – kā skatu meklētāju izmantojot ekrānu. Taču rodas iespaids, ka šeit Live View iespēja ir tikai ķeksīša pēc, jo tās lietošana nav intuitīvi uztverama. Redziet, lai ieslēgtu D3x Live View, vispirms jāpagriež attiecīgs ritentiņš pareizā pozīcijā, bet tad jānospiež slēdža poga. Lai fokusētu vai fotografētu, jānospiež atkal... īsi sakot, fotografēšana ar D3x LiveView režīmā ir tāds diezgan grūti kontrolējams process, kura gaitā ir pat grūti saprast, kad vēl notiek fokusēšana un kad jau tiek uzņemta bilde. Lūk, ko nozīmē sekot modes tendencēm bez entuziasma sirdī.
Attēlu kvalitāte
Te nu nāk jocīgākā daļa. Var jau teikt, ka ir dumji salīdzināt nesalīdzināmo – un būs taisnība, tomēr interesanti – cik gaismas gadu šķir sākuma līmeni un profesionālo?
Izmantojot Nikkor 18-105mm f/3.5-5.6 G objektīvu, īpaši iestatītu baltās krāsas balansu un diafragmas prioritātes režīmu ar uzstādījumu f/8, uzņēmu ar katru aparātu dažas fotogrāfijas ISO 200, 800, 1600 un 3200 jutībā 6 megapikseļu izšķirtspējā. Galerijā redzamajā attēlu kolāžā varat aplūkot rezultāta aptuvenu atainojumu; aptuvenu tādēļ, ka D3x seši megapikseļi ir mazliet «mazāki» par D40 sešiem megapikseļiem, turklāt D3x gadījumā šī izšķirtspēja nav maksimālā (ar maksimālo izšķirtspēju trokšņi, cik nu to ir, kļūst mazliet pamanāmāki). Jebkurā gadījumā tendence ir acīmredzama un patiesībā pat nebija jāpierāda – kamēr D40 sastopas ar grūtībām jau virs ISO 800, D3x bilde arī pie ISO 3200 maz atšķiras no tādas, kas uzņemta pie ISO 200. Taču uzmanību vērts pievērst tam, ka D40 attēlos, pieaugot sensora jutībai, attēla krāsu gammas izmaiņas praktiski nav pamanāmas, kas nozīmē, ka ģimenes albumam – un tam arī D40 ir domāta – attēli derēs pavisam labi, jo detalizācijas kritums pat A4 formāta izdrukā nebūs tik dramatisks kā «ziepīšu» gadījumā. D3x mērķis, savukārt, ir nodrošināt kvalitatīvu attēlu arī lielizmēra izdrukās, ko šī lieliskā tehnika arī godam pierāda praksē.
Šajā «trokšņu demonstrācijas» bildē ar zirdziņiem redzams vēl kāds moments – Nikon D40 automātika nostrādājusi neprecīzi un attēli ir nepietiekami eksponēti, tas ir, mazliet par tumšu. Protams, tas ir viegli labojams grafikas apstrādes programmā, taču šeit es atskārtu, ka man ne reizi nenācās konstatēt, ka D3x būtu kadru eksponējusi neatbilstoši apstākļiem. Lūk, vēl viens aspekts, kas atšķir profesionālo tehniku no iesācējiem domātās – gaismas mērīšanas un fotografēšanas parametru automātiskas noteikšanas sistēmas. Var jau teikt – īsti džeki bildē manuālajā, bet vai tad nav jauki, ja uz tehniku var paļauties? Ja ir noskaņojums atslābināties, D3x dos tādu iespēju, kamēr D40 pastāvīgi sagādās kādu pārsteigumu, piemēram, pāreksponējot kadrus ar konkrētu objektīvu. Sauksim to par amatierfotogrāfijas šarmu.
Tomēr beigu beigās pēc D3x tour de force (spēka demonstrējuma) gandrīz pasprūk ļauns smiekliņš, ka baltās krāsas balansa automātiska noteikšana mākslīgā apgaismojumā joprojām ir neatrisināta mīkla arī profesionālo fotokameru inženieriem. Kvēlspuldzes apgaismojumā arī D3x bildes ir un paliek silti dzeltenas ...
Ko mēs no šī visa iemācījāmies?
Kad man pajautāja: «uzrakstīsi par D3x?», nodomāju, ka tas būs garlaicīgi, tāpēc nolēmu – rakstot par flagmani, šo to pastāstīšu arī par pastarīti. Ne jau tāpēc, lai pasmietos, bet tāpēc, lai parādītu, ka nekas nav absolūts. Kvalitāte - arī attēlu kvalitāte - nav universāls lielums, kvalitāte pēc definīcijas ir atbilstība prasībām. Bet prasībām ir noderīgi būt adekvātām, pretējā gadījumā tiekšanās uz tehnisku pārākumu viegli var aizēnot ko daudz būtiskāku – radošo garu.
D3x, lai cik smalka, nav ikviena fotogrāfa svētais grāls, jo reportāžām nereti lielāka maksimālā ISO sensora jutība būs vērtīgāka par milzumdaudz megapikseļiem, bet modes un ainavu fotografēšanai profesionālā līmenī izmanto pavisam citu, augstāka līmeņa tehniku. Tomēr sava niša atradīsies arī šai, neapšaubāmi augstas raudzes aparatūrai – pēc dpreview.com teiktā, labākajai savā klasē attēlu detalizācijas ziņā.
Kad pieradu pie pogu lēruma, fotografēt ar D3x izrādījās ļoti patīkami, jo tikt pie tehniski labas kvalitātes fotogrāfijām bija pārsteidzoši viegli. Iestatīt ISO jutību pēc nepieciešamības un nesatraucoties par detalizāciju, ar īpašām pagriežamām pogām ātri mainīt fokusēšanās un ekspozīcijas mērīšanas režīmus – šādas iespējas padara fotografēšanas procesu ērtu un ļauj koncentrēties uz attēla saturu. Taču resnā fotosoma un apziņa, ka tas pogotais krāms ir dārgāks par manu auto, lika atcerēties, ka minēto tehnisko labumu netrūkst arī lētākās spoguļkamerās, kuru attēla kvalitāte atpaliek tikai pavisam nedaudz.
Beigās pastāstīšu, ka ikviens ar fotografēšanu draugos esošs cilvēks, kuram parādīju darbībā D3x, sajūsmināts izdvesa pa kādai neartikulētai, drīzāk dzīvnieku pasaulei piederīgai skaņai. 24 megapikseļu attēla detalizācija tiešām ir pārsteidzoša, taču lauvas tiesa atzinības pelnīti pienācās objektīvam, ar kuru bija aprīkota ZparkaD3x rīcībā nodotā – tas bija 50mm objektīvs ar maksimālo diafragmas atvērumu f/1.4 (AF-S NIKKOR 50mm f/1.4G). Šo optiku droši var saukt par brīnišķīgu un tā ļāva radīt pārsteidzošus foto arī ar veco labo Nikon D40, tādējādi apliecinot – visi pikseļi, trokšņi un pogas ir tikai otršķirīgas lietas, palīglīdzekļi. Īstais spēks ir labā stiklā.
Kautrīgi koncentrēšu iespaidus arī plusos un mīnusos:
Nikon D3x
Plusi:
+ iespaidīga 24.5 megapikseļu izšķirtspēja, milzums detalizācijas
attēlos
+ uzticama automātika
+ lērums pogu tiešai piekļuvei fotografēšanas parametriem
+ ļoti «tīras» bildes arī pie augstas sensora jutības
+ lielisks ekrāns
+ DX formāta objektīvu atbalsts
Mīnusi:
- liela un smaga
- bēdīga Live View lietojamība
- šausmīgi dārga
- automātiskā baltās krāsas balansa noteikšana mākslīgā
apgaismojumā neprecīza
Nikon D40
Plusi:
+ lēta
+ salīdzinoši labas kvalitātes kit (komplektā iekļautais 18-55mm)
objektīvs
+ kompakta un viegla
+ ļoti ērti lietojama un ātrdarbīga
+ ņemot vērā sensora izšķirtspēju, lieliska detalizācija un
patīkama attēlu krāsu gamma
+ klusa, patīkama slēdža skaņa
Mīnusi:
- maza 6 megapikseļu izšķirtspēja
- nedaudz neprecīza ekspozīcijas noteikšanas automātika
- pietrūkst kaut vienas papildus pogas lietotāja izvēlēta parametra
vadībai