Cilvēki nejūtas labi, ja četri istabas stūri maina vietas, augstumus un leņķus – tas parasti nozīmē kaut kādu noteiktu reibuma pakāpi, kādu ilūziju. Starp iereibušajiem sākas diskusija – vai stūrus tiešām vajag četrus, varbūt pietiek ar diviem un kādus leņķus, un tādā garā, kamēr kāds atbrauc ar buldozeru un no rīta atskurbušām acīm paveras kūpošas drupas – māja ir sabrukusi.
Iešu uz referendumu un vilkšu krustu logā PRET. Ļoti stabilu, ļoti pārdomātu, ļoti līdzsvarotu PRET, tam šoreiz tā jābūt. Pilnīgi bez emocijām. Jo, ja es sāktu izkliegt saukļus, krāsot uz vaigiem Latvijas svētā karoga krāsas un alus putām uz lūpām lamāt krievus, ebrejus, vienalga ko – man būtu jāatzīst, ka esmu šīs nepieskaitāmās personas Lindermaņa (atvainojos par medicīniska rakstura šaubām, bet domāju, ka viņš tiešām ir padebils, kā tautā saka, jo citādi sen būtu jāsoda un jāliek aiz restēm) manipulāciju upuris. Viņš mani piesmej, viņš trenc manu roku, likdams vilkt krustu jautājumā par valodām, kaut man kā kultūras cilvēkam ir pilnīgi skaidrs, ka šāds jautājums pazemo manu cilvēcisko cieņu – katra valoda ir brīnums un bagātība, to var pētīt, studēt, mācīties, mīlēt, runāt, nerunāt, bet Lindermanis to pasniedz kā Latvijas valsts varas instrumentu, uz ko varu atbildēt vienīgi ar PRET. Šāda jautājuma nostādne ir absurda un pretīga. Ne velti viņš šo sarīdīšanas kārti izspēlē laikā, kad jānovērš uzmanība no ekonomikas problēmām. Tā jau ir klasika.
Bērnībā tika mācīts, ka stiprais var atļauties būt augstsirdīgs – Rainis, lūk, – citēju pēc atmiņas: “Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels, un citu nesamin, jo tu to spēj, bet pacel citu un tu celsies pats.” Pagājuši simt gadi, bet Raiņa uzdotais mājasdarbs nav ticis pildīts. Lai veidotos jēgpilns dialogs, vajadzīgi daudzmaz līdzīgi audzināti cilvēki ar līdzīgu vērtību sistēmu. Labākais, ko valsts cilvēkam var sniegt – tā ir brīvība. Es gribētu tādu brīvību – runāt vairākās valodās kad un kur es to pati vēlos. Bet situācija Rīgā ir tik politizēta, ka nekāda dziļāka saskarsme nav iespējama, un tas gandrīz vienmēr ir lielkrievu nācijas pārstāvju augstprātības dēļ. Viņi spēj novērtēt drosmi, bet pieklājību nē. Man patīk krievu valoda, patīk to lasīt un tajā runāt, jo brīdī, kad es runāju kādā svešvalodā, es it kā attālinos no sevis, ieraugu skaidrāk sevi, ieraugu no malas savas domas. Arī jaunu lugu pirms atdošanas režisoram pārtulkoju un izlasu krievu vai vācu valodā – tas rada vajadzīgo distanci pret tekstu. Meijerholda centrā Maskavā es jūtos kā savējais, tāpat kā Berlīnes mākslas akadēmijā, jo varu iekļauties domāšanas laukā, dialogā par brīvību un kultūru. Bet, ja es sastopu cilvēku, kas var atļauties dzīvot ilgus gadus Latvijā, vadīt milzīgu kultūras iestādi Rīgas pašā centrā un nezināt, pat necensties iemācīties latviešu valodu, tad, protams, manī rodas nožēla. Viņš var būt direktors, bet nevar būt kultūras cilvēks, inteliģents cilvēks. Es tam vienkārši neticu.
Varbūt kaut kas tiešām viņam nav skaidri pateikts pa šiem gadiem – ka šeit vairs nav impērijas nomale, šeit vairs nav koloniāla valsts, šeit latvieši nav minoritāte. Igauņi savu Tallinas Aļošu nēsāja, nēsāja, iznesa un nolika ārpus pilsētas. Padomju piekritēji kliedza un skuma, bet beigās samierinājās un iestājās miers bez pārpratumiem. Latvieši ārkārtīgi vairās no konfliktiem, tāpēc tādā situācijā pajautātu, vai, lūdzu, drīkst aizvākt pieminekli...
Sestdienas referendums pieliks punktu nenoteiktībai. Cerams, ka bez emocijām. Bet vai būs kā pasakā – pēc referenduma viņi dzīvoja ilgi un laimīgi... Abām pusēm nāksies atbildēt uz svarīgāku jautājumu: vai kādam ir vīzija, kā mēs kopā dzīvosim nākamo gadsimtu?