Bez tēviem

Vai atminaties tādu brīdi, kad vienlaikus kinoteātru repertuārā skatāmas divas pilnmetrāžas latviešu animācijas filmas? Tā ir gan Signes Baumanes feminiskā un ironiskā filma Akmeņi manās kabatās, gan Reiņa Kalnaeļļa ģimenes auditorijai mērķētais Zelta zirgs. Bez liekas patētikas – tik pozitīvs un intensīvs Latvijas animācijas filmu klātbūtnes efekts nav bijis pēdējos divus gadu desmitus. Ar tikpat intensīvu Latvijas filmu klātbūtni būs iezīmīgi arī nākamie mēneši – oktobrī pie skatītājiem nonāks divas jaunu Latvijas režisoru filmas, kuru nosaukumi jau pavīdējuši presē, – gan Andra Gaujas Izlaiduma gads, gan Jura Kursieša debijas filma Modris savu dzīvi sāk ar starptautiskām pirmizrādēm kvalitatīvos festivālos: Izlaiduma gads – Monreālas festivālā, Modris – Toronto festivālā.

Modra pasaules pirmizrāde Toronto notiek tieši šajās dienās. Ir vērts akcentēt noteiktu tematisko virzību, ko turpina šīs divas spēlfilmas. Tie ir jaunu cilvēku veidoti vēstījumi par jauniem cilvēkiem. Izlaiduma gads sižetiski piedāvā jaunas skolotājas konfrontāciju ar viņai uzticēto klasi un tabu pārkāpšanu attiecībās ar vienu no saviem audzēkņiem, savukārt Modris – jauna puiša, skolēna, konfrontāciju ar māti un ikdienišķu nejēdzību/nejaušību iezīmēto ceļu līdz apcietinājumam. Cerams, pēc abu filmu pirmizrādēm taps analītiski raksti, kuros visdrīzāk tiks uzsvērta gan Izlaiduma gada, gan Modra tematiskā un pat stilistiskā līdzība. Abas veidotas, izmantojot dokumentālisma elementu, apvienojot inscenējumu ar veiksmīgu dokumentālās faktūras un neprofesionālo tēlotāju iesaisti. Iespējams, ir vieta un laiks refleksijām par jauno Latvijas kino neoreālismu, ja meklējam līdzības XX gs. kinovēsturē Itālijas pieredzē, vai Francijas jauno vilni, ja atsaucamies uz 60. gadu Francijas kino.

Jā, ir vēl trešais Izlaiduma gada un Modra līdzinieks – pērnā gada Jāņa Norda filma Mammu, es tevi mīlu – stāsts par mūžam aizņemto mammu un viņas mazo puiku, kura sīkie meli arvien uzstājīgāk grūž tuvāk likuma pārkāpumam. Jā, puika tur bija mazāks un filmas fināls piedāvāja harmoniju, taču visas šīs filmas, sākot ar Mammu, es tevi mīlu un turpinot ar Izlaiduma gadu un Modri, ir stāsti par bērniem bez tēviem, bērniem no disfunkcionālām ģimenēm. Tie ir jūtīgi vēstījumi par sāpīgajiem savas patības meklējumiem, ar kuriem saskaras jauns cilvēks (filmu varoņu vecums ir no 12 līdz 18 gadiem), stāsti par savvaļā pamesto paaudzi – puikām, kuru vecāki ir bijuši aizņemti ar citām lietām – skrējienu materiālās izdzīvošanas vārdā. Šīs filmas atdod latviešu kino labu laiku kā neizmantoto paaudzes pašidentifikācijas funkciju, ļaujot jaunajiem režisoriem runāt par savu, par paaudzes pieredzi. Labā ziņa ir tā, ka šie darbi atgādina – kino kā medija funkcija nav tikai izklaide, tā spēkos ir runāt par būtiskām problēmām un paaudzes pašsajūtu. Starp citu, Mammu, es tevi mīlu Latvijā noskatījušies vairāk nekā 45 000 skatītāju, filma ieguvusi 15 balvu starptautiskos festivālos. Lai veicas Izlaiduma gadam un Modrim!