Šī straume šogad ir eksplodējusi. Eiropas robežu aģentūra Frontex ziņo, ka jūlijā vien uz ES ārējām robežām fiksēti 107 500 nelegālo iebraucēju, kopš gada sākuma to skaits sasniedzis 340 000, tas ir teju trīs reizes vairāk, salīdzinot ar 123 500 pagājušajā gadā.
Ja neskaita tos tūkstošus bēgļu, kuri šogad noslīkuši, gumijas pūšļos līdz Grieķijas salām katru dienu dzīvi aizairējas 2000 cilvēku. Pagājušajā nedēļā kopā – 20 843 dzīvas dvēseles, ziņo AFP. Savukārt Itālijas teritorijā iepriekšējā mēnesī nokļuvuši 20 000 bēgļu. Katru dienu vienam kārtīgam Latvijas ciemam izdodas noturēties uz visādiem putuplasta klučiem un – par šausmām atpūtniekiem – rīstoties izkāpt Itālijas brīvdienu salās.
Kāpēc viņi to dara? Sīrijā ir karš, un, pēc ANO aplēsēm, 220 000 cilvēku ir gājuši bojā. Karš turpinās. Lībijā ir karadarbība, un virknē citu reģiona valstu ir pietiekami nemierīgi, lai ķertos pie dēļu kastes Tunisijas pludmalē un airētos pāri jūrai.
Karstās ziņas ar pārbāztajām laivām TV ekrānos ātri ir ietekmējušas mākslas darbu rašanos. Domāju, šīgada karstākais mākslas notikums varētu būt nevis Venēcijas biennāle, bet gan superstāra Benksija jaunais projekts – Disnejlendas parodija Dismalenda. Vilšanās parks –, kas izvietots kāda miruša izklaides parka teritorijā Anglijā. Visas biļetes pārdotas, un biļešu iegādes dienās mājaslapa regulāri pārdega no pieprasījumu skaita. Daudzo vilšanās pilno atrakciju skaitā ir kāda instalācija ar imigrantiem: palielā dīķī viļņojas trīs ar skumjiem bēgļiem pārbāztas laivas. Ūdenī manāmi noslīkušie. Ja iemet vienu mārciņu automātā, pamostas patruļas kuģis un apmeklētājs pēc savas iegribas var pilnās laivas stūrēt visos virzienos. Kad spēles laiks beidzas, viss nomierinās un bēgļi turpina bezjēdzīgi dreifēt Vilšanās parka dīķī. Ir mākslas darbi, kuros bēgļiem parādās cilvēcīga seja, taču nesenais pikets Rīgā ar saukli "Nē – balto tautu genocīdam" liecina, ka nācijas apziņā nebūt tā nav.
Latviešiem taču nevajadzētu būt svešam bēgļu stāstam – mēs paši kara laikā lēcām iekšā visās iespējamās zvejnieku tupelēs ar izmisīgu cerību sasniegt Gotlandi, un četrarpus tūkstošiem ceļinieku, kuri netika pa ceļam nošauti vai nenoslīka, izdevās izglābties. Tagad sirmos pārcēlājus meklē vietējās televīzijas un veido varoņsižetus.
Anna Žīgure nesen Latvijas Avīzē pārpublicēja bēgļu stāstus no Valentīnas Lasmanes grāmatas Pāri jūrai. Viens stāsts: "Andrejs Zommers no 24. novembra laivas Gaisma: "Laivā bija vairāk nekā 20 personu – bagāžu neļāva ņemt līdzi, jo tā bija parasta zvejnieku motorlaiva, pielādēta līdz malām. Stāvot nebija lāgā kur kājas nolikt. Braucām 24 stundas, jo šad tad apturēja motoru, kad garām brauca kuģi, lai tie nedzirdētu troksni. Kritiski brīži bija, kad motors apstājās, saplīsa. Bet vīri tika ar to galā, un beigu beigās iezēģelējām Gotlandē. Šai laivā brauca arī Grīnbergu ģimene ar zēnu un divām vienu gadu vecām dvīnītēm – Maiju un Paiju. Zviedriju sasniedza tikai Maija. Paijiņas dzīvība izdzisa uz jūras."" Mums ir jāatbild uz jautājumu – mēs varam bēgt, bet viņi nevar? Ja mums būs karš, mēs vairs nelēksim laivās? Un cik mums jāuzņem – divsimt piecdesmit divos gados?