Mūzika un krāsa varenas iet pāri robežām – ceļojot līdz jutoņai, tām vajag [sa]dzirdēšanu un [sa]redzēšanu. Bet vārdam visupirms vajag muti – tas ir dzīvs, kamēr tiek izrunāts. Vārdam vajag cilvēku, tautu, kas to zina un godā. Tauta mācās valodu. Un no valodas mācās sevi. Latvija un latvieši nav 1918. gada 18. novembra „ražojums”. Latviju izveidoja latviešu valoda un latvieši, kam tā bija kļuvusi par nepieciešamību un identitāti. Neatsverams ieguldījums valodas attīstībā un jaunradē bija valodniekiem un rakstniekiem (un zīmīgi, ka daudzi no viņiem bija gan valodnieki, gan literāti). Toreiz, nacionālo ideju pirmsākumos, ar katru nozīmīgu literāru jaundarbu valoda laida arvien dziļākas saknes. Literatūra, valodas pieraksts kļuva par liecinājumu, ka latviešu valoda ir patstāvīga un neapstrīdama vērtība. Toreiz, aizstāvot Latvijas ideju, tieši valoda kā vienojoša atšķirības un piederības zīme bija galvenais arguments pašnoteikšanās cīņās. Svešie kungi atkāpdamies varēja vien nikni izdvest: „Es jums spļauju acīs, ja jūs neprotat runāt krieviski!”* Un joprojām nevis valsts robeža sargā mūsu valodu, bet valoda ir vienīgā, kas spēj nosargāt mūsu valsti.
Es sastopos ar uzkrītoši daudziem aicinājumiem aizmirst vēsturi. Saistībā ar referenduma rezultātiem uz to īpaši naski sauc aizskarto nepilsoņu priekšstāvji un divvalodības (t.i., citas vienvalodības) apoloģēti, bet arī latviešu valodas aizstāvju vidū atrodas uz izlīgumu saucēji, žonglēdami ar paviršām un aptuvenām patiesībām. Tos pirmos var saprast itin labi. Mūsu pamatu uzjautātājiem, uzbrūkot latviešu „čīkstēšanas” iedabai, būtu ļoti parocīgi, ja atmiņa sniegtos, teiksim, ne vairāk kā 20 gadus tālā vēsturē, jo tad vajadzētu vēl tikai nedaudz piepūles un mums varētu ieskaidrot jebko, arī to, ka Latvija un latviešu valoda nav viens un tas pats. Bet tie otrie - kādiem argumentiem klausa viņu mēle?
Sāpīgi mani pārsteidz uzkrītoši daudzās izpausmes, kā valsts vedina aizmirst, kas un kāpēc mēs esam. Politiķu un lēmēju nevīžība pret kultūru ir truls un postošs cirvis. Jo cērt mēlē, ar kuru runā nācijas gars. Aicinājums aizmirst vēsturi ir nekaunīga iedoma pārvērst mūs par klaida bērniem savā zemē. Nolaidība pret kultūru ir ļaunums, kas apdraud to valodu, kurā vienīgajā mēs varam atpazīt sevi, atcerēties šurpceļu un turpināties. Pat paviršības laikmetā ne katra paviršība ir pieļaujama.
Savulaik Ojāra Vācieša valodā es lasīju dzīves kardiogrammu. No tām dzejām nevarēja tik vaļā pat miegā. Un es iemīlēju valodu, kas prot tā vibrēt. Mīlēt labu literatūru savā ziņā ir tas pats, kas radīt labu literatūru: pierakstīt un atcerēties to, kas ir ilgāks nekā mēs paši. „Un viss, kas mēs esam, / ir tas – / kā mēs nesam / caur laikiem un tautām, / un paši caur sevi / to tautas dvēseles / spoguli.”**
Kultūrpolitika ir valsts attieksmes definīcija. Bet „valsts” – tas ir bezpersoniskums, ar kuru var ērti atrunāties un kuram var braši uzbrukt. Tāpēc varbūt jāmēģina formulēt citādi: kultūrpolitika ir jautājums nācijai, kādu valodu tā šeit grib turēt, kas tā pati grib palikt un kādu atmiņu tā spēj turpināt, nekaunēdamās ieskatīties nākotnei acīs. To nevar noreducēt uz tēlniecības vai literatūras „būt vai nebūt”. Tas ir jautājums par to, kā mēs dzīvojam. Atbildēt varam tikai mēs paši. Un ne valstij, bet sev.