Pirms divām nedēļām apmeklēju ekscentriskā mūziķa Patrika Vulfa akustisko koncertu. Pauzēs starp skaņdarbiem mākslinieks diezgan negausīgi dalījās atmiņās par pieredzēto, dziesmu tapšanas apstākļiem un citām, kā likās, vienkārši uz labu laimi izvēlētām savas dzīves detaļām. Piemēram, kā 18 gadu vecumā viņš, noskuvis uzacis un lielāko daļu matu, devies uz Parīzi, taču diemžēl nokļuvis kastingā starp izteikti maskulīna tipa modeļiem un likumsakarīgi izbrāķēts. "Es taču tikai gribēju sasniegt Parīzi, lai tur tiktu atklāts kā mākslas darbs!" viņš komentēja situāciju un turpināja ar dziesmu, ko bēdās par neizdevušos performanci sarakstījis kādā šīs pilsētas parkā. Mūziķis, kuru mēdzu klausīties jau kopš pusaudžu vecuma, taču viņa personību līdz šim savā iztēlē saistīju tikai ar attēlu – jocīgas drēbes, puspavērta mute un sāpīgi vienaldzīgs skatiens –, man pēkšņi kļuva arvien tuvāks un mīļāks. Un tad es palēnām sapratu, kāpēc tas tā notika.
To paveica pašironija. Ar šo paņēmienu taču var atbruņot pat to, kurš vispār nav bruņojies! Pirmkārt, klausītājam to dzirdēt ir patīkami, jo kāda cita lietotā pašironija ļauj iecietīgāk paraudzīties pašam uz saviem trūkumiem, un tas vienkārši šķiet tā mīļi cilvēcīgi. Otrkārt, tā var humāni neitralizēt ikvienu pret sevi potenciāli vērsto sarkasma ieroci. Par otro joprojām spilgti palikusi prātā aina no bērnībā redzētās filmas 8. jūdze, kad reperis Eminems uzvarēja pretinieku frīstaila vārdu kaujās, visu slikto par sevi atklājot pirmais, un noslēgumā iemeta otram džekam rokās mikrofonu, sakot: "Pasaki šiem cilvēkiem to, ko es jau pats nezinu par sevi!" Tā tik bija katarse!
Diemžēl daudzi ne tikai neprot vai baidās ironizēt par sevi, bet vispār nespēj atklāti runāt par saviem trūkumiem un vājajām pusēm, it kā, vārdā nenosaukti, šie "paši-zināt-kas" varētu pārstāt eksistēt. Piemēram, kādā pētījumā noskaidrots, ka tikai 16% vāciešu labprāt ironizē par savām neveiksmēm, turpretim veseli 68% kārtīgi izsmejas komiskajos TV raidījumos – nu, kaut vai skatoties seriālu Kobra. Protams, ir risks nonākt otrā galējībā, sākot ar trūkumiem lepoties un uzskatot tos par nenovēršamu personības daļu: "Samierinies, ka meloju, jo esmu un palikšu melis!" vai arī "Jā, māju nesakārtoju, jo esmu ļoti haotisks un nevīžīgs cilvēks!".
Ironija un tās asinsradiniece – pašironija – īpaši aktuāla mākslā kļuva līdz ar postmodernisma parādīšanos, taču pazīstama bija jau antīkajā kultūrā. Piemēram, Sokrāts visus iedzina stūrī ar saviem apzināti it kā naivajiem jautājumiem, taču Aristotelis nāca klajā ar cildinošu atziņu, ka: "ironiķim piemīt dvēseles cēlums, jo viņš izvairās no augstprātības". Lai gan tiek uzskatīts, ka spēja būt ironiskam, tāpat kā humora izjūta, vai nu piemīt, vai nepiemīt, tomēr gribas cerēt, ka spēju vienmēr neuztvert sevi pārāk nopietni var attīstīt.
Visbeidzot, ironijas kvēlākais mērķis mēdz būt arī tikt nepamanītai, tāpēc tā indivīdā uztur veselīgu modrību un spēju palūkoties uz lietu daudzdimensionāli. Tā ka – pičiņu, pačiņu austiņām, tautieši!