Par laimi, oriģinālliteratūras grāmatu ir daudz vairāk. Par daudz? Izdevēji, tiesa, pārsvarā tulkotās literatūras sakarā, dzenas pēc jauniem nosaukumiem, bet varbūt labāk būtu padziļināt katras izdotās grāmatas jēgu ar ilgāku menedžmentu, kā arī ar diskusijām rakstos un publiskās pārrunās. Šķiet, ka arī periodiskie izdevumi – literārais žurnāls Karogs un nedēļas avīze Kultūras Forums nomira nepietiekama menedžmenta dēļ. Vismaz runas par vājo saturu dažreiz bija tikai tāda muldēšana. Tā rezultātā pagaidām ir vieni Latvju Teksti – patīk vai nepatīk. Prieks, ka nākamgad iznāks jau sešas reizes. Cerība uz avīzes Diena jauno pielikumu KDi, un Latvijas Avīzes topošo nedēļas kultūras pielikumu – ka tur arī atradīsies vieta literatūrai. Gan daiļdarbiem, gan kritikām – un labāk divām, nevis tikai vienai par vienu darbu.
Grāmatnīcu skatlogi bieži noformēti tikai ar vienu grāmatu "biezā reklāmas slānī" vai arī četras no sešām izliktajām ir par virtuvi un rokdarbiem, kā redzēju vienā pilsētā. Toties iekšā, veikalu plauktos grāmatas ņirbēt ņirb savā dažādībā.
Ja par oriģinālliteratūru, interesanti vērot, kuras dzejnieces pamazām apsaimnieko arī lielākus vai mazākus prozas laukus. Arī Inga Gaile to nupat parādīja Prozas lasījumos ar savu stāstu. Tāpat blakus arī vizuāli baudāmajam prozaiķes Gundegas Repšes triju romānu cikla Smagais metāls izdevumam, kas tagad iznācis vienos vākos un, cita starpā, arī ietver sevī ne mazums latviešu prozaiķēm tik raksturīgo poētisko pasāžu, iznākuši divu dzejnieču (nu tak jau arī prozaiķu) romāni – Rūtas Mežavilkas Dzimuši Latvijai un Andras Manfeldes Dzimtenīte. Arvja Kolmaņa teiktajam Manfeldes romāna sakarā pa radio piekrītu tikai daļēji. Proti, tam, ka var just, ka grāmatas autore ļoti pārdzīvo līdzi saviem grāmatas varoņiem un ka sanāk ļoti cilvēciski, silti. Bet nepiekrītu, ka, ja nereti daudziem sanāk aukstāk un atsvešinātāk, tad autori varētu nepārdzīvot līdzi saviem tēliem vai tēlam. Ir gaiša uzjundītība, kas Manfeldes darbos nenolaižas līdz banalitātēm, un ir tumša savandītība, kas baida, ja nav tuva. Vai arī atgrūž, ja lasītājs negrib kontaktēties ar savu tumšo pusi. Taču autors to pārdzīvo gan. Cita lieta, ko mēs gaidām no lasāmā. Kad reiz gribēju uzdāvināt paziņai Sofi Oksanenas romānu Attīrīšanās, viņa teica, ka dēls jau esot uzdāvinājis, bet, ka viņa nav spējusi to lasīt. Ka tur esot daudz ciešanu un daudz kā nepatīkama, daudz kā tāda, kas viņas pašas dzīvē ir bijis pārpārēm... Viņai patīk lasīt par ciešanām un mīlestību, ja tas ir "tā emocionāli skaisti, taču ne mazāk dziļi."
Kāds kultūras darbinieks man stāstīja, ka viņš pērk grāmatas slepus no ģimenes un slēpj tās garāžā, lai sieva neuzietu, kam viņš tērē naudu. Laime, ka man apkārt ir lasošas būtnes. Tāpēc varu atļauties gan pirkt grāmatas dāvināšanai, kā Brijā-Savarēna Garšas fizioloģija vai Imanta un Rimanta Ziedoņu Leišmalīte, gan arī savām vajadzībām (izmantojot akcijas cenas) – jau pasen latviski iznākušo Mihaila Gasparova atraktīvo piedāvājumu par senajiem grieķiem Aizraujošā Grieķija vai Aleksa Rosa divdesmitā gadsimta mūzikas vēsturi Viss cits ir troksnis. Šogad vēl iegādāšos vismaz divas dzejas grāmatas, kuras abas ir bilingvā – Sergeja Timofejeva Stereo un Žaka Prevēra izlasi Šī mīlestība. Prevēra dzejoļi ir tik šķietami vienkārši un reizē skaisti, ka aicina tos mācīties no galvas pat tad, ja nav pārliecības, ka tie galvā aizkavēsies.