„2011. gadā līdera pozīcijā - Lato Lapsas "Cits ķēķis. Zem likumīgā "jumta"", kas atklāj Latvijas specdienestu visatļautību. Lielu lasītāju atsaucību guvusi arī 2011. gada nogalē iznākusī Lato Lapsas grāmata par Latvijas valsts prezidentu Andri Bērziņu "Latvietis parastais". Parasti vai ne tik parasti, bet latvieši ir visur. Tam apstiprinājumu devis Otto Ozols grāmatā "Latvieši ir visur", kurā autors ar veselīgu humora un pašapziņas devu vēsta par latviešu lomu gan vietējos, gan arī pasaules mēroga notikumos.
2011. gadā iznākušas vairākas grāmatas par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuri popularitāti iemantojuši, darbojoties sportā, mūzikā vai teātrī. Viens no tādiem ir hokeja slavenība Sandis Ozoliņš. Par to, kā latviešu hokejists kļuvis par vienu no pasaulē labākajiem sava amata meistariem, varam uzzināt Armanda Pučes biogrāfiski dokumentālajā apcerējumā "Ozo. Cilvēks uz ledus"; šī grāmata ir populārāko grāmatu pieciniekā. Arī Mārtiņa Freimaņa grāmata "Cilvēks parastais un viņa dienasgrāmata", kurā līdzās dzejas rindām lasāma Mārtiņa dienasgrāmata, iemantojusi lielu lasītāju mīlestību.
Nemainīgi, tāpat kā iepriekšējos gados, joprojām cieņā ir bīstami satraucošas un tumšas romantikas caurvītas grāmatas par pārpasaulīgām būtnēm. 2011. gadā lasītāju sirdis iekarojusi Keitas Lorenas "Eņģeļu nakts" un Garsijas Kamī "Daiļās būtnes".
Jau par tradīciju ir kļuvusi pasaulslavenā brazīliešu rakstnieka Paulu Koelju grāmatu atrašanās pirktāko grāmatu virsotnē. Šogad otrās visvairāk pirktās grāmatas godā rakstnieka vispersoniskākais romāns "Alefs". Arī "Mīlestība. Atziņu izlase", kurā apkopotas atziņas par mīlestību no Koelju grāmatām, ierindojas desmit pirktāko grāmatu sarakstā 2011. gadā.
Ikviens vēlas būt laimīgs un dzīvot mīlestības piepildītu dzīvi. Tas izskaidro lielu pierasījumu pēc praktiskās psiholoģijas grāmatām. Ineses Prisjolkovas "Ieelpo laimi un mīlestību" - viena no lasītāju iemīļotākajām šī žanra grāmatā.”*
Šis tops gandrīz pilnībā saskan ar Apgāda Zvaigzne ABC un grāmatu nama Valters un Rapa pirktāko grāmatu topu.
Bez komentāriem. Te ir jāsaprot, ka daiļliteratūra nav zinātniskā, populārzinātniskā literatūra vai publicistika.
Es nedomāju, ka nonākšu tik tālu, lai būtu jāpievēršas literārā korpusa tipoloģijas skaidrošanai. Tātad, riebjas to teikt un rakstīt, oriģināldaiļliteratūru varētu dalīt – masu produkcija, meinstrīms, komerciālas izdošanās (Latvijā tādu ir visai maz), ir grafomānu radīti teksti bez pretenzijas uz māksliniecisku izcilību (Latvijā samērā daudz), ir literatūra, kas virza un veido literāro diskursu (pietiekami daudz). Dažkārt šīs grupas pārklājas. Un tagad pats nepatīkamākais, bet esmu spiesta izvilkt šo skabargu, – ir trenēts lasītājs (Latvijā samērā maz) un ierindas lasītājs (arī izmirstoša suga). Tātad pirmās lasītāju grupas pārstāvjus visbiežāk varētu meklēt jomas profesionāļu vidū (literāti, skolu un augstskolu pasniedzēji, studenti, domātāji, intelektuāļi, citu radošo jomu profesionāļi u.c.), otrai grupai pieder visi tie, kas lasa prieka pēc, lai aizmigtu, lai atslābinātos, lai aizmirstos, lai atslēgtos, lai izsekotu detektīva X pavedienam u.tml. Ideāli būtu, ja abu grupu literārie darbi saplūstu vienā un būtu gan oriģināli, izaicinoši, filozofiski, intelektuāli, katarsi izraisoši un tajā pašā laikā populāri, aizraujoši un viegli lasāmi, visiem saprotami, smieklīgi, bēdīgi, sentimentāli un lēti cenas ziņā! Ir, protams, reti gadījumi, kad tāda formula funkcionē. Ar neapbruņotu aci redzams, ka otrās grupas pieprasījums, pirktspēja un reālais patēriņš ir daudz lielāks, jo cilvēkiem vajag maizi un izpriecas! Taču šādos darbos reti būs sastopami arhaismi, neoloģismi, okazionālismi, dialektismi, tēlainība, intertekstualitāte un tā tālāk un tā vēl joprojām, varētu pārrakstīt kādu stilistikas rokasgrāmatu. Otrās grupas iecienītie pseidoliterārie teksti pilda savu funkciju, gluži kā komiksi, kas, vienreiz izšķirstīti, tiek aizmesti makulatūrā. Taču otra daiļliteratūras daļa, ko neviens nesaprot, ko neviens nelasa vai, mēģinot lasīt, nespēj saprast un drīz vien aizšķir neizlasītu, nepērk, neiesaka nevienam, nedāvina utt., izraisa šīs reakcijas, jo nemaz nav rakstīta, lai tiktu saprasta kā 2x2=4, bet gan adresēta tiem, kas sava intelekta deļ spēj nonākt līdz 2x2=5 un matemātiski to pamatot, kas, starp citu, esot iespējams. Šiem darbiem ir pievienotā vērtība nacionālā un starptautiskā literārā diskursa veidošanā, tie sniedz pienesumu tā attīstībai, turklāt tas nav tikai literatūrvēsturisks vai literatūrzinātnisks pienesums, bet ļoti intīms, privāts, individuālo domu un vērtību attīstošs (protams, visdrīzāk to iemācās novērtēt zināma treniņa rezultātā – nu nevar vienu stundu pabraukt ar velotrenažieri un kļūt par atlētu vai samazināt svaru par 20 kg).
Es nevienu nevainoju, vismazāk tos, kuriem galva ir, lai nēsātu cepuri, nevis domātu vai izmantotu galvā pozicionētos redzes orgānus lasīšanai. Un, runājot deputāta Vucāna kategorijās, pirms nākt ārā, mājās pašiem jātiek galā ar savu nelasīšanu.