Miervalža Poļa izstāde Ilūzija kā īstenība sacēla viļņus parasti rāmajā mākslas vērotāju vidē. Lai gan katra saruna tika iesākta ar vispārīgiem vērojumiem un vērtējumiem, cilvēkiem pieklājīgi pabrīnoties par mākslinieka milzīgo un neparasto talantu kopumā, visas nonāca pie viena: ko, pie joda, lai domā par viņa jaunākajiem darbiem, kuros portretēti šīs pasaules varenie? "Galma gleznotājs!" – sodījās vieni, kas laiku laikos esot bijuši nonkonformisti, taisni kā bērzi. "Pasūtījuma darbi…" – grūši nopūtās otri, kam šāds žanrs, rādās, nav nekas svešs. Gan viens, gan otrs, es jums teikšu. Piemetināšu – ne tikai, jo Miervaldis Polis kā ekscentriska personība ir izspēlējis kārtējo triku. Viss, ko jūs redzat, īstenībā ir ilūzija!
Paskatoties uz Miervalža Poļa parādes portretiem kā uz procesuālu laikmetīgās mākslas projektu visā to dzīves ciklā no pasūtījuma pieņemšanas līdz produktu nonākšanai Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un pēc tam mediju uzmanības lokā, atklājas brīnumu lietas. Cilvēki dodas uz muzeju tādēļ vien, lai ieraudzītu, kā īstenībā izskatās baņķieris X vai maksātnespējas administrators Y vai vienkārši kā izskatās cilvēki, kas var atļauties pasūtīt portretus pašam Polim. Šķiet, portretu glezniecība atkal ir nonākusi izejas punktā – sen pirms fotogrāfijas izgudrošanas, kad rokām izgatavota attēla galvenā vērtība bija ticami iemūžināts personas ārējais izskats paša priekam un nākamajām paaudzēm. Portretu eksponēšana muzejā savukārt ir mājiens uz apgaismības laika ideju, ka tautai ir tiesības pazīt savus augstmaņus, tie nepaliek ieslēgti tikai piļu un muižu galerijās. Tomēr projekta īstā sāls meklējama postmodernajā pieejā, kas apšauba visu un netic nekam, arī attēliem.
Ne tikai atsevišķi skatītāji, bet pat respektabli mediji publicē Miervalža Poļa gleznu reprodukcijas kā attēloto personu foto, ignorējot, ka tās ir mākslinieka roku darinātas. Varētu taču būt tā, ka autors plinti varoņa rokās ir iegleznojis no cita foto vai dabas, savukārt oriģinālajā fotogrāfijā tur bijis, piemēram, kadiķa zars. Skaidrs, ka gleznu ārkārtējā ticamība ir tīša mākslinieka manipulācija ar nekritiskajiem skatītājiem – tāpat kā iepriekš piedāvātais ceļojums uz salu, kurā pret debesīm slejas milzu pirksti, vai autora pašiņi ar slavenu gleznu tēliem. Var teikt, ka Miervalža Poļa fotoreālisms ir sasniedzis virsotni – vēl iepriekšējo desmitgažu kompozīcijas izpildītas parādes portretu kanona ietvaros ar jaušamu stilizāciju, kur formas aizmiglo it kā kaprona zeķes filtrs, turpretim jaunākajos dota priekšroka momentfoto tiešumam.
Ko tas mums atklāj? Pirmkārt, realitātes šķautni, ko citas mākslas formas neaiztiek. Otrkārt, pilnīgu ilūziju sabrukumu, ja tādas kādam bijušas, – par to, kas ir "īsta" māksla un kas nav, kāda ir vērtīga un kāda – pieprasīta un cik kurš prasītājs gatavs par to maksāt. Arī par mākslinieka vietu sabiedrībā. Nekas daudz nav mainījies – visaugstāk vērtētā māksla mecenātu un kolekcionāru aprindās joprojām ir maksimāli reālistiska ar pievienotu sentimentālo vērtību. To īstenībā arī mēs pārējie vēlamies redzēt.
Marī