Es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti – viena no spilgtākajām frāzēm jaunlaiku Latvijā. Jo valsts ir ļauna, tā iznīcina, sit, žņaudz un apzog. Un otrs, tikpat populārs viedoklis – igauņiem gan viss ir labāk, jo igauņi ir vienreizēja tauta. Ja tu esi igaunis, viņi par tevi stāvēs un kritīs.
Nezinu, kā ir būt igaunim, bet pirms diviem gadiem mēnesi pavadīju Grieķijā. Zem loga nemitīgi gāja demonstrācijas. Mani ieinteresēja fakts, ka viņi neiet cits PRET citu, nedz arī paši PAR sevi, viņi iet – cits PAR citu. Ja aizskartas šoferu intereses, uz ielas ir arī mediķi, ja problēmas rodas rakstniekiem, tad savu attieksmi izsaka skolotāji, studenti un mājsaimnieces. Es zinu, ka viņiem ir milzīgas problēmas ekonomikas jomā, bet savstarpējo attiecību gaisotne padara šo valsti pat ļoti dzīvojamu.
Kas gan ir valsts, ja ne katrs no mums ar savu iekšējo kultūru un attieksmēm? Vai tad jūra pastāv ārpus saviem pilieniem? Bet kultūra ir viss, ko kāds cilvēku kopums noteiktā laika posmā un teritorijā atzinis par labu esam. Par kultivējamu, izkopjamu. Dzīvošana valsts formā – tā taču arī ir mūsu kopēja vienošanās. Ar to šī valsts ir atzīta par labu esam. Un mēs nevaram ienīst valsti, jo tad ienīstam paši sevi.
Man ir draudzene, kam gadījās nelaime ar vienu krūti – vēzis. Tehnisko palīglīdzekļu iegādei valsts finansējumu šogad samazinājusi divtik – no 1,8 miljoniem latu līdz 0,9. Ir nepieciešami 5 miljoni, lai visi slimie tiktu pie protēzēm un aizstājējiem, tāpēc viņai drīz nāktos šūdināt griķu maisiņu, kā to dara simtiem sieviešu Latvijā ik gadu. Tomēr viņa uzvarēja slimību. Un saka – tikai mainot sevi var mainīt pasauli, kurā valda tik daudz negāciju.
Mūžīgais karš. Nē, ne īsti tas. Mūžīgais kašķis. Jo karam vismaz ir kaut kāds iznākums. Pēc kara karavīri apsēžas, saskaita rētas un pajautā sev: kas tas bija? Tādā veidā paceļoties pāri ikdienības šļurai. Kašķī nav nekāda par – visi vēršas pilnīgi pret visiem un visos gadījumos. Pret valsti, pret valdību, pret zemniekiem, pret oligarhiem, pret slimniekiem, pret skolotājiem, pret politiķiem, pret aizbraucējiem, pret palicējiem, pret krieviem, pret latviešiem, pret vientuļām mātēm, pret daudzbērnu ģimenēm, pret sievietēm, pret dzīvniekiem, pret dzejniekiem, pret gejiem, pret kristiešiem, pret bomžiem, pret prezidentiem, pret policistiem, pret bērniem, pret pusaudžiem un pret pensionāriem. Vidējais komentārs par vidējo Latvijas iedzīvotāju ir laikā nemainīgs: “Ja man būtu teikšana, es viņus visus patriektu ratā. Vajag nodarboties ar to, kas nes peļņu, nevis kā auniem turēties pie “tēvutēvu” tradīcijām un gaidīt, lai pārējā sabiedrība atbalsta liekēžus”.
Tā nu visi liekēži ir patriekti ratā. Bet dzīvot tomēr kaut kā neomulīgi. Kad istabas ir pamestas, tad grāmatas šķirsta tikai vējš. Valsts Kultūrkapitāla fonds nesen atbalstīja Valta Ernštreita sastādītu brīnišķīgu lībiešu dzejas krājumu “Kā iznirst lībieši”. Tieši tā arī iznirst un izmirst – kad grāmatai naudas pietiek, bet nav vairs, kurš grāmatu saprot.