Strādājot savā specialitātē, pie viena raksta arī dzejoļus un romānu, kura fragmentu līdz ar dzejoļiem bija man iepriekš iesūtījusi. Uz manu neizbēgamo jautājumu "Kādus pašmāju un ārzemju dzejniekus un prozaiķus lasāt?" viņa atbild, ka lasa Ingu Ābeli un konkretizējam, ka Sniega laika piezīmes. Vēl lasot angliski ārzemju autorus. Kādus? Klasiku. Mēģinu izdibināt, ko tieši, bet velti. Dikenss? Nekā, ārzemju klasiķu vārdus viņa neatceras. Vienojamies, ka tad īsta prioritāte tā literatūra nesanāk vis.
Aizmirst gadās arī daiļliteratūras it kā pārzinātājiem. Sociālajā tīklā sastopu ierakstu, ka kādas pilsētas bibliotēkā uz apmeklētājas lūgumu pēc Annas Kareņinas bibliotekāre reaģē ar jautājumu, vai Anna Kareņina ir krievu dzejniece. Bibliotekārei nelāgi, bet jācer, ka vismaz apmeklētāja pati zināja, ka tas ir Ļeva Tolstoja romāns.
Kāda pirms gadiem desmit izdota grāmata piesaistīja manu uzmanību arī ar to, ka tur beigās bija komentāri, kuros bija paskaidrotas man pat ļoti zināmas un šķietami pārāk vienkāršas lietas. Viens būtisks aspekts, ja distancējamies no konkrētās bibliotekāres – paaudzes mainās. Parādās ne tikai jauni autori un tulkojumi, kur priekšvārdu un komentāru vietā uz pašiem grāmatas vākiem var lasīt, ka šī nu gan ir vienreizēja, ja ne ģeniāla (pārliecības gan, lasot šādus salīdzinājumus, biežāk nav). Nāk klāt arī jauni lasītāji, un tas, kas bija labi zināms vidējai un vecākajai paaudzei, gan subjektīvu, gan lielā mērā arī objektīvu iemeslu dēļ nav zināms jaunākiem cilvēkiem. Tātad, komentārs: "Anna Kareņina – Ļeva Tolstoja romāns" var būt loģisks. Ja esi tik gudrs, ka to jau zini, tad nedusmojies, bet priecājies. Vai arī nelasi komentārus.
Tostarp autori un viņu grāmatas, ar kurām augām mēs, sāk pagaist. "Iegaist" citas. Par laimi, ir arī izņēmumi, kā Džoisa Uliss, kuru dīvainā kārtā labi pērkot – gan jau kā izņēmuma kārtā labi "nomenedžētu" prestižu mantu. Varētu veikalos pierakstīt pircējus un pēc gada sarīkot semināru – redzētu, kurš vairāk par pārdesmit lappusēm lasījis. Latvijas lasītājiem pa īstam nupat pieteicies arī somu dzejnieks Penti Sārikoski.
Tulkotāja un atdzejotāja profesija allaž bijusi viena no tām, kura man jāciena un jāgodā. Jo ne vienmēr vēlme lasīt oriģinālā uzreiz vainagojas ar darbību. Tā jaunībā Tolstoja Karu un mieru un Annu Kareņinu lasīju latviski, bet viņa stāstus Ivana Iļjiča nāve un Kreicera sonāte – jau krieviski. Ja prot oriģinālvalodu, tad ir izredzes, ja nē – atliek cerēt, ka kāds kaut ko kaut kad iztulkos. Un tas var ievilkties gadu desmitiem ilgi. Tā liekas, ka nesen latviski iznākušais Berlīne, Aleksandra laukums latviski (1929) jau ir novēlojies, un šis Alfrēda Dēblina stils jau ir mūsu apziņā caur citiem agrāk iznākušiem, bet nedaudz vājākiem autoriem. Tagad dabūjam īsto mantu, bet vairs nelasās ar tik lielu garšu. Šķiet, ka no divdesmitā gadsimta klasikas gaidītāks varētu būt Roberta Mūzila romāns Cilvēks bez īpašībām (1930).
Folkners virsrakstā pieminēts tikai līdzsvaram. Viņš gan varētu aktualizēties, jo sabiedrība attālinās no krievu valodas un tuvojas angļu valodai. Taču nekā. Reti kurš zina kaut ko par Joknepatofu, Folknera radītās realitātes apgabalu, kas čikeso cilts indiāņu valodā nozīmē "Lēni upe plūst pa līdzenumu". Joknepatofa – tā ir kā Zemgale, tikai izdomāta. Palasījis pārdesmit lappuses no Folknera Sartorisa, tu nokļūsti tādā burvībā, kas ir pavisam cita nekā piedāvā kino. Cita lieta, ja esi atradinājies no romānu lasīšanas. Atsākt lasīt biezus romānu, ja kādu laiku neesi to darījis, ir gandrīz tikpat grūti kā nomest lieko svaru. Vajadzīgs treniņš, kas ne tikai atdzīvina iemaņas, bet arī tās uztur.
Skaidrs, ka izdevniecības cenšas izdot mūsdienu bestsellerus, no kuriem viens otrs ir labs, taču svarīgi arī kampaņveidīgi veicināt vispāŗ vai kādu laiku neizdotas klasikas tulkošanu un atdzejošanu, tās izdošanu un pārizdošanu. Nereti atbalstu sniedz attiecīgā autora dzimtenes vēstniecība, kura ir ieinteresēta savas zemes literatūras popularizēšanā.
Latviešu autori? Ko aktualizēt pašu mājās? Šogad un nākamgad iesaku Visvaldi Lāmu ( 1923-1992).