Kaut kas tajā ir

Eihes iecere, iespējams, bija vērienīga, bet darbībā sanāca lozungs. Tā mēdz būt ar jauniem un arī vidējās paaudzes "skandālistiem", ka viņi paši vēlamo redz īstenības izteiksmē. Ja izrādi vajadzētu skatīties, kāda tā bija, domāju, ka daļa "gunskura kūrēju" pazustu kā rīta rasa.Trači, ziepburbuļa sensācijas, privātā dzīve, lūk, mūsu dienišķā maize! P.S. Īstu, mākslinieciski spilgtu satīru, kas atainotu mūsu šībrīža sabiedrības ( virsbūves un kalpotāju) savstarpējās attiecības, mērķus un plānotos iznākumus gan labprāt pavērotu uz mūsu skatuvēm, bet mums kā padomju laikā- visa redzēšana, dzirdēšana, saprašana ir ārpus pašu "pagalma" robežām.

Man ir ļoti stingrs,var teikt - ciets budžets. Un ja gribās kaut ko ārpus plānotiem ikmēneša tēriņiem, tad ir jāiekrāj , kā saka no kabatas naudas. Esmu sākusi krāt zārka naudu,kas allaž iztērējās neparedzētiem gadījumiem. Tāpēc šo pozīciju cenšos neaiztikt. Neko uzminēt neesi spējīga. Tikai kā ļaunāk pateikt par otru. Fuj,skauģe, bīsties grēka!

Ceļošana paplašina mūsu redzes loku. Bet - ar šodienas tehnoloģijām virtuāli var ceļot un apgūt pasauli ikviens. Es gribu uz zirga izjāt visu Mongoliju, vai kā lasīju un skatījos - kopā ar seksīgu vīrieti izsekot ziemeļbriežu ceļiem Kanādā( tikai ledusaukstās upēs negribu lekt). Jā un Kilimandžāro gribu uzkāpt un pavadīt nakti savannā zem zvaigžņotas Āfrikas debess un izbaudīt ziemeļblāzmu īstos ziemeļos ar mirgojošiem sniegu laukiem. Tagad gribu ietaupīt naudu un nopirkt labu dzērienu,un ar baudu vēlreiz noskatīties Bertoluči Sargājošās debesis. Izlasīju krievu RL J.Lorenca rakstu par Tanžeru. Nezinu kā - bet tas viss manu pasauli ir paplašinājis un padziļinājis. Un ar baudu. Neesmu bijusi Ņujorkā, bet tur dzīvo un strādā mani studiju biedri. Gribētos jau kādreiz arī šo pilsētu "satikt". Klausos A.Keys NY NY un tāda sajūta,ka pilsēta sauc ... arī mani. Jā un tad ir labi, kā vista vāc pilnu guzu pa graudam vien, tā mēs cilvēki vācam iespaidus - pa graudam vien. Bet divreiz vienu graudu neapēdīsi , vai ne. Bet vispār, kad es biju Vācijā, Špaierā, tur ir kāda tūkstošgadīga aka, dziļā pagrabā, ar ledusaukstu ūdeni. Un tur ebreju sievietes gāja uz rituālu apmazgāšanos pēc mr. Gribi uzzināt, kāpēc es to tagad iedomājos?

Protams, to var uzrakstīt tikai Skaisle, kurai gandrīz katrā ierakstā ir stāsts no sērijas "bet kad es biju Vācijā/Marokā/Francijā/utt."

Tepat blakus NN piemin Māri Liniņu. No četrām rindkopām viena veltīta Alvja ekspozīcijai. Fetišs izkonkurēja no mums pāragri aizgājuša cilvēka dzīves pievilcību.

Tagad ir pieejamas tiešraides no Metropoles Operas. Tai skaitā Trojiešus varēja redzēt tiešraidē Rīgā. Sestdien skatījos Hendeļa Jūlijs Cēzars. Visādi citādi bija izcili, tikai laime 5 stundas no vietas man tīri fiziski bija par smagu. Bet neko, izturēju.

„ Cik līdzīgas šīs gleznas!” Padomju laikā gan ikviens latvietis ( kultūras sakaros ar ārzemēm ) neaizmirsa apcerēt arī Disnejlendu. Stāsts par kundzēm Metā tikpat kā no pasaku grāmatas. Viena nenocietās nepainteresējusies, otrai laimīgi žurnāls atgadījās, kur tik daudz vārdu no nezināmas valsts. Ja arī kāds palaidis garām H. Berlioza „Trojiešus”, ko mezzo kanālā, starp citu, ir bijusi iespēja vairākkārt redzēt, tad mums taču ir R. Vāgnera lieluzvedumi NO, kas tiek atskaņoti turpat vai pilnas darba dienas garumā. Sava veida demokrātijas briedumu jutām 2012. gada 27. jūnijā, kad ASV valsts sekretāre Klintones k-dze LU aulā tērzēja ar Reinika k-gu, klātesot jaunatnei un NVO līderiem, jautājumiem un atbildēm sprēgājot nepiespiestas jautrības, paredzamības un saskaņotības gaisotnē. Lai runātu par ko runādams, smalkais tonis paredz pieminēt A.H. vārdu. Kaut kas tajā visā IR, ja vēl nejauši izlasa, piemēram, akadēmiķa Stradiņa teikto tāda pat nosaukuma žurnālā- 2013. nr. 13.

Pareizi gan. Mans vectēvs arī teica- labāk plašā pasaulē, nekā šaurā vēderā.

jau Alvis Hermanis kaut kad 90. sākumā diezgan ilgu laiku nodzīvoja ASV, bet radoši īstenoties tomēr atgriezās Latvijā. Tā ka...

ko tur par košļeni, ja šovi visos kanāļos iesprūduši! ne nils, ne andris klāt nestāvēs, kad hui-van čeni, kosa-meri, ābrāmdēli, mori un murmoņi aiz nolīdzināto cukurfabriku mūriem apvienosies aiz lepnuma nobeigties varēsim, kad pašu mājās nebūs vairs par ko lepoties

satriecoši stulbs komentārs