Mans ceļojums uz Ņujorku sākas nedaudz sniegotā un ļoti agrā rītā no Rīgas. Galvā skaitu pārējās reizes un secinu, ka šis ir mans 11. brauciens uz ASV, tikai šoreiz pagājis krietni ilgs laiks. Manam iepriekšējam ceļojumam uz Ņujorku bija jāsākas 2020. gada 7. martā, bet dienu pirms brauciena tas tika atcelts. 11. martā Pasaules Veselības organizācija (PVO) izsludināja globālo pandēmiju.
Kā būs šoreiz? Man ir garš saraksts ar apskates vietām, kas bija plānotas vēl iepriekšējam ceļojumam, bet vispirms jātiek valstī iekšā! Kad uzzinu par iespēju braukt uz ASV uz konferenci par mākslīgo intelektu, līdz lidojumam palikušas tikai trīs nedēļas un satraucos, vai saņemšu elektronisko atļauju jeb ESTA. Atteikuma gadījumā vīzai laika varētu nepietikt. Taču atbilde pienāk aptuveni pēc stundas – apstiprināts! Tā nu pavisam drīz jau esmu ceļā – vispirms uz Parīzi, pusnomodā sapņojot par dienu, kad Rīgā atkal varēs iekāpt tiešajā lidojumā uz Lielo ābolu.
CEĻŠ LĪDZ MANHETENAI
Pēc astoņām stundām esmu Ņujorkā un gaidu savu kārtu pie robežsarga. Vēroju, kā pārējās rindas raiti iet uz priekšu, bet manā darbinieks katru pasažieri tirpina par vissīkākajām niansēm. Kad beidzot tieku pie lodziņa, arī mani cītīgi iztaujā par plāniem Amerikā. Kur palikšu? Ko skatīšos? Un pēc tam? Robežsargs rūpīgi apskata manu pasi, aplūkojot ikkatru no maniem 59 zīmogiem un vīzām. Viņš zīmogu pasē gan neiespiež – izrādās, to vairs nedara. Arī lidojuma laikā nekādas anketas, kā tas bija agrāk, vairs nav jāpilda.
Kamēr gaidu somu, ir laiks aiziet uz labierīcībām – tās ir pirmās vietas, kas vienmēr atgādina, ka esmu ASV. Nenogurstošie automātiskie podi, kas norauj ūdeni, kad to vajag un nevajag, un tik ļoti plānais tualetes papīrs, kas it kā sabiedriskās vietās esot labāka izvēle, ja kanalizācija mēdz aizdambēties. Sveicināti ASV!
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5. - 11. aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!