Nav ļaunuma bez labuma – ja 2014. gadā Rīgas pilī nebūtu izcēlies ugunsgrēks, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs pie izremontētām telpām diez vai būtu ticis tik ātri, lai arī ne tik ātri, kā sākumā tika solīts un cerēts. Šā gada 26. oktobrī pēc desmit gadu prombūtnes tas atkal vēra durvis pils nu jau restaurētajās telpās. Rīdzinieks, kurš pa Daugavas gāti sen nav gājis, uzmetot acis pils sienai, brīnīsies ne pa jokam, it kā būtu kādā citā pilsētā iemaldījies – tik skaista tagad pils siena ir tapusi. Arī iekšā ir, ko redzēt: restaurēts remteris, kapela, velvju pagrabi, Svina tornis… Pagaidām restaurētās telpas arī ir galvenais apskates objekts muzejā, ekspozīcijas vēl tikai nāks, lai arī jau ir izstrādātas.
Šodien tas šķiet loģiski, ka muzejs, kas rāda Latvijas vēsturi, atrodas valsts "pirmajā mājā", kaimiņos Valsts prezidenta rezidencei. Taču, kad jaunā Latvijas valsts Rīgas pili, kurā agrāk bija saimniekojuši citu varu – Polijas–Lietuvas, Zviedrijas, Krievijas – pārstāvji, pārņēma savās rokās un 1869. gadā dibinātais muzejs 1920. gadā ieguva telpas pilī, laikraksta Latvijas Bezzemnieks 15. aprīļa rakstā Kur novietot mūsu muzeju? tas tika vērtēts bez sajūsmas:
"Ar lielāko izbrīnīšanos jādzird, ka mūsu muzejs tiek novietots vecās Rīgas pils visaugstākā stāvā. Neviļus uzmācas ironiskais jautājums: Kāpēc tad ne labāk pašos bēniņos? – Drīzāk un drošāk tad kristu par upuri pils nosirmojušām žurkām un eventuelām ugunsbriesmām vai visas mūsu tautas senlaiku mantas, kuras ar tik lielām rūpēm un pūlēm pa gadu gadiem savākuši latviešu pirmie celmlauži. Pie daudz maz labākās gribas un lielākas saprātības un nopietnības droši vien jau tajā pašā labirintiskā vecajā Rīgas "pilī" būtu bijis iespējams atrast muzejam telpas arī apakšējos stāvos, kur tas mazāk apdraudēts no augšā minētām briesmām un publikai vieglāk atrodams un ērtāk pieejams. Un kāpēc tad pavisam šajā vecajā, šķūņveidīgajā "pilī" novietot mūsu tautas īpatnības dārglietas, kur mums taču iespējams atrast šim nolūkam taisni kā radītas telpas un muzejam piederīgākas un cienīgākas ēkas? (..) Muzeja lietas patlaban tikai vēl kārto mūsu senlietu un laiku apzinīgais, nemitīgi centīgais pētnieks Matīss Siliņš. Tāpēc vēl ir laiks apdomāties un nodarīto kļūdu izlabot (..): ārā no tumšajiem pusbēniņiem nosūbējušā, labirintiskā šķūņa pilī."
Par to, cik labi Latvijas Nacionālais vēstures muzejs tagad jūtas Rīgas pilī, SestDiena izvaicāja muzeja direktoru Arni Radiņu. Saruna notika muzeja jaunajā krātuvē Pulka ielā, kur nu tiešām glabājas "tautas senlaiku mantas", tik daudz un tik rūpīgi, ka tam, kurš tiek tur iekšā, no sajūsmas aizraujas elpa. SestDienai Radiņš atklāja ne tikai to, ka nepabeigtā Rīgas pils rekonstrukcijas projekta trešā kārta liedz krājuma bagātības apmeklētājiem izrādīt plašākā apjomā, nekā muzejs spētu un vēlētos, bet arī to, ka krātuve jau kļūst par šauru…
Vai tas Latvijas vēstures muzejs, kas nu ir atgriezies Rīgas pilī, ir tāds pats kā tas, kurš pirms desmit gadiem no turienes aizgāja?
Šajos desmit gados, var teikt, muzejs ir pārvērties. 2014. gadā no pils izgāja viens muzejs, bet tagad esam jaunā situācijā, mums no 2020. gada ir arī šī Pulka ielas krātuve pie Dzegužkalna, tur ir modernas, ērtas telpas pētniekiem, restauratoriem, administrācijai un arī kolekcijām. Un ir arī Rīgas pils, kas diemžēl nav uztaisīta līdz galam, bet, cerams, tuvākajā nākotnē pilnā apjomā tiks restaurēta un kļūs par cienīgu vietu ekspozīcijām.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 15. - 21. novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!