Par šajā gadā jau otrās iekšpolitiskās (un daļēji arī ārpolitiskās) krīzes cēloni Francijā kļuva tikai septembra sākumā par valsts premjeru apstiprinātā republikāņu pārstāvja un bijušā eirokomisāra Mišela Barnjē mēģinājums par 60 miljardiem eiro samazināt budžeta nākamā gada izdevumus, galvenokārt sociālo izdevumu daļu. Tas notika, apejot parlamentu, un uz to Francijas valdībām ir izņēmuma tiesības vairākos jautājumos, kur iespējams iztikt ar premjera dekrētu, bez balsojuma parlamentā. Šādas tiesības paredz 1958. gada jeb Piektās republikas konstitūcijas 49. panta 3. daļa par "atbildības uzņemšanos" (engagement de responsabilité). Turklāt konstitūcija ļauj šīs tiesības izmantot neierobežotu skaitu reižu, ja tas tiek attiecināts uz budžeta jautājumiem, bet kopš 2008. gada – vienu reizi parlamenta sesijas laikā (pēc būtības – reizi gadā), ja šādi tiek virzīti likumi kādā citā jomā.
Par atceltiem šādi dekrēti kļūst tikai tad, ja Nacionālajā asamblejā tiek ierosināts neuzticības balsojums premjeram, kuru pēdējais neiztur. Līdz šim visā Piektās republikas vēsturē – no 1958. gada līdz mūsdienām – bija piedzīvots tikai viens gadījums, kad asambleja izteica neuzticību premjeram. Proti, 1962. gadā uzticības balsojumu neizturēja premjerministrs Žoržs Pompidū, kurš no tā gan daudz necieta, jo pēc drīzumā notikušajām parlamenta ārkārtas vēlēšanām atkal tika nominēts valdības vadītāja amatam, bet vēlāk ieņēma arī Francijas prezidenta krēslu. Minētais fakts gan nenozīmē, ka Francijā trūktu gadījumu, kad parlaments būtu varējis šādu neuzticību izteikt, tomēr līdz šim šādās situācijās vai nu valdību vadītāji vienmēr bija pasteigušies atkāpties paši, vai arī prezidenti bija atlaiduši Nacionālo asambleju, izsludinot ārkārtas vēlēšanas. Tādēļ līdz šā gada decembra sākumam Pompidū bija vienīgais Francijas premjers Piektajā republikā, kuram neuzticību izteikusi Nacionālā asambleja.
Kur tad slēpās Barnjē neveiksme? Par viņa mēģinājumu samazināt budžeta izdevumus, iztiekot bez balsojuma parlamentā, bija sašutis ne tikai gana raibais kreiso partiju bloks (no kura visskaļākā jau ierasti bija Žana Lika Melanšona vadītā Nepakļāvīgā Francija), bet arī labējā Nacionālā apvienība. Turklāt Barnjē valdībai īpaši daudz citu iespēju kā tieši šādi rīkoties nemaz nebija. Tas tāpēc, ka Francija dzīvo pāri saviem līdzekļiem, un tikai prezidenta Emanuela Makrona prezidentūru laikā vien tās ārējais parāds ir pieaudzis vairāk nekā par triljonu eiro. Tāpat valsts jau ilgāku laiku neiekļaujas Eiropas Savienības noteiktajos budžeta deficīta un parādu griestu limitos. Rezultātā, piemēram, Grieķijai līdzekļu aizņemšanās tirgū izmaksā lētāk nekā Francijai, bet ekonomisti un finanšu eksperti skandina visus iespējamos trauksmes zvanus, brīdinot par iespējamu Francijas nonākšanu dziļā krīzē.
Jebkurā gadījumā Barnjē mēģināja darīt vismaz kaut ko, taču saskārās ar vētrainu vispirms kreiso, bet pēc tam arī labējo pretestību. Turklāt kreisie, kuru blokā ietilpst vairākas partijas ar atšķirīgiem uzskatiem dažādos jautājumos, visbiežāk pieprasīja, lai sociālie izdevumi vismaz netiktu aizskarti, šādā gadījumā īpaši neuzstājot uz citu tēriņu samazināšanu, toties labējie prasīja, lai taupības pasākumi tiktu īstenoti uz viņu vēlētāju acīs tādu nepopulāru izdevumu rēķina kā atbalsts Ukrainai, nelegālajiem imigrantiem u. c. Paralēli tam abas šīs frakcijas aktīvi pieprasīja arī Valsts prezidenta Emanuela Makrona atkāpšanos no amata, ko pēdējais nekavējoties pasludināja par nepieņemamu, paziņojot, ka paliks amatā līdz termiņa beigām 2027. gadam.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13. - 19. decembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!