Lielākā daļa latviešu referendumu uztvēra kā no zila gaisa nokritušu krievu nodevēju konspirāciju atņemt pašu svētāko – mūsu valodu. Visiem latviešiem bez liekiem jautājumiem bija jābalso “pret”, citādi būsi nodevējs. Turpretim liela daļa krievvalodīgo referendumu uztvēra kā protestu pret 20 gadu ignoranci no latviešu politiķu puses un nevienlīdzīgām tiesībām. Kamēr latviešu politiķi centās referendumu izcelt ārpus politiski vēsturiskā konteksta un pasniegt to kā Dieva sūtītu pārbaudījumu latviešu uzticībai nacionālpatriotiskām vērtībām, krievu politiķi aicināja balsot par to, lai latviešiem parādītu, ka arī mēs šeit esam. Referendums ir tikai kārtējais pierādījums, ka vienas un tās pašas lietas mēdzam redzēt dažādi. Šķiet, ka bailes no sērijas “ja nu krievi tomēr savāc parakstus” un “kā uz mums skatīsies ārzemēs” Latvijas politiķiem lika mobilizēt visu tautu, lai no margināla nacionālboļševika izlēciena uztaisītu Vislatvijas šovu, kurā it kā izšķiras nācijas liktenis.
Referenduma sakarā igauņu avīzē bija visai trāpīga karikatūra, kurā saldējumu ģimene pārbijusies no cita saldējuma. Latviešiem visu laiku ir bailes no “svešā”, kas mīt blakus. Senāk nepilsoņu pasēs tā arī rakstīja “alien”, kas diezgan precīzi arī šodien raksturo daudzu nelatviešu statusu Latvijā. Latvieši savu kultūru un valodu redz kā jēlu olu, kuru konstanti apdraud ļaunie citplanētieši – cittautieši. Nelatviskas ietekmes tiek traktētas kā nezāles, kas jāravē un jāizskauž. Kultūra un valoda var justies drošībā tikai tad, ja to vienlīdz mīl visi valsts iedzīvotāji, tātad nelatvieši ir jāpiespiež mīlēt šo jēlo olu. Un šo mīlestību var pierādīt nevis ar labiem darbiem, bet aklu ticību. Šo piespiedu latviskošanu sauc par “integrācijas programmu”. Dabiski, ka tā ir izgāzusies. No bērnu audzināšanas zinām, ka dažkārt ir neiespējami piespiest bērnam izēst zupas šķīvi, - ir sajūta, ka viņš neēd par spīti; reizēm efektīvāk ir neuzmākties ar zupu, tad pats nāks ēst un prasīs vēl papildporciju.
Bet kāpēc Latvijā nevar pastāvēt kultūru daudzveidība? Latvija nekad nav bijusi monoetniska valsts, tās kultūru gadsimtiem veidojuši vācieši, ebreji, krievi, poļi, lietuvieši u.c., arī pirmās brīvvalsts laikā, pēc kuras tik ļoti skumst ultranacionālisti. Mani netraucē ne 16. marts, ne 9. maijs, ne geju praids vai iedzēruši līgotāji. Gribam to vai nē, šie visi “defekti” ir daļa no mūsu kultūras. Mēs drīzāk varētu priecāties, ka esam tik unikāli ar savu vēsturi, etnisko dažādību, kultūru sajaukumiem, kontrastiem. Tā teikt – defektus pārvērst par efektiem.
Referendums ir labs iemesls, lai padomātu, kāpēc mēs līdz šādam referendumam vispār aizdzīvojāmies. Izanalizēt pēdējo 20 gadu Latvijas politiku, mācīties no kļūdām. Ko iesākt ar “nodevējiem”? Šobrīd sanāk, ka arī mūsu brāļi latgalieši jāliek Hermaņa nodevēju sarakstos un jāatdod Parādniekam deportēšanai. Vai tas atrisinās problēmas Latgalē? Diez vai. Jo problēma nav valodā, bet attieksmē vienam pret otru. Ne jau visi 25% Latvijas pilsoņu, kas nobalsoja par (un vēl nezināms skaits nepilsoņu), grib uzspiest latviešiem krievu valodu, bet viņi vienkārši arī vēlas dzīvot labākā valstī. Viņi nav citplanētieši, bet gan mūsu līdzpilsoņi, ar kuriem mums ir jāsadzīvo. Gribētos cerēt, ka šis referendums rosinās nevis naida politiku, bet empātiju un dialogu.