Atceros, ka pirmo reizi vārdu "koncertceļojums" pamanīju lietojam deviņdesmito gadu neatkarīgo mūziķu apvienības Tornis cilvēkus, viņi toreiz runāja par grupu Sirke un Sarkanais oktobris plānoto koncertēšanu vairākās vietās Anglijā. Tas šķita labskanīgāks vārds par "koncertturneju" vai "tūri", un turpmāk esmu to izmantojis bieži. Turklāt par koncertceļojumu var dēvēt to, ko veic ne tikai mūziķi, bet arī klausītāji. Interneta žurnāla Satori organizēto braucienu ar autobusu no Rīgas uz Ventspils jauno koncertzāli, lai tur noklausītos Stīva Reiha skaņdarbu sešām klavierēm, dzirdēju saucam par kultūras ceļojumu, bet koncertceļojums tomēr skan konkrētāk.
Mūziķis un komponists Edgars Mākens reiz intervijā man stāstīja, ka Johans Sebastiāns Bahs esot gājis kājām vairākas dienas, lai dzirdētu XVII gadsimta Vācijas topērģelnieka Dītriha Bukstehūdes koncertu. Laiku pa laikam veicam lielus attālumus koncertu dēļ arī mūsdienās, tiesa gan, tas nepaņem tik daudz laika, jo esam iemācījušies pārvietoties ātrāk un Anglijā vai Francijā varam nokļūt dažās stundās. Kurzemes ziemeļrietumi, kur nupat atklāta koncertzāle Latvija, ir pavisam tuvu, un būtu grēks to neizmantot. Pirmām kārtām pret sevi. Pat ja ikdienā neesi akadēmiskās mūzikas klausītājs un pazinējs, šāds koncertceļojums vēl jo vairāk tevi bagātinās, jo jēga dzīvot izbeidzas tieši tad, kad visu jau esi iemācījies un zini, kā tas ir.
Stīva Reiha koncerta ievadā skaņa pat no vienām klavierēm, kad spēlēja tikai viens no sešiem vācu pianistiem, nāca no visām skatuves pusēm: augstās frekvences skanēja no labās, basīgās – tā kā vairāk no kreisās. Jutos tik pacilāti neierasti, ka mēģināju sev iekniebt, lai saprastu, vai tās nav dzirdes halucinācijas. Sanāca tāds kā dabīgais stereo, jo koncerts bija akustisks, tajā netika izmantotas elektriskas apskaņošanas sistēmas, kas dažādu klavieru stīgu vibrāciju izraisītās skaņas varētu sadalīt pa kanāliem. Vērojot jaunās koncertzāles griestus, redzams, ka skaņas cirkulācijai telpas forma ir pielāgota pirms diviem vai vairākiem simtiem gadu celto koncertzāļu un baznīcu paraugiem. Aizdomājos par to, ka kādreiz taču nebija visādu gudro mēraparātu un arhitektam, jau projektējot no mūra ceļamo telpu, bija jārēķinās ar skaņas plūsmu, bet mūsdienās tas būtu par dārgu un laikietilpīgu, tāpēc telpas labākai akustikai tā papildināta ar citiem materiāliem – koku, audumu, metālu.
Jau izbaudītā iespaidā svētdienas vakarā, kad bija jādodas ceļā no Liepājas uz Rīgu, nolēmu vēl izmest līkumu caur Ventspili, jo tur uzstājās pianists Ļubomirs Meļņiks. Viņš spēlēja meistara Dāvida Kļaviņa būvētās milzīgās vertikālās klavieres, kas atrodas skatuves kreisajā pusē, un atkal skaņa nāca kā no visas platās skatuves. Brauciet paši klausīties! Nenožēlosiet ne mirkli un pēc tam gribēsiet vēl. Ķīmiskās narkotikas maksā pārāk dārgi.