Ēnu pār piedzīvoto nespēj mest pat šo olimpiāžu izveidotāju un rīkotāju – Interkultur – stoiski nemainīgais lēmums, ka nākamo nolikto tikšanās vietu Pasaules koru olimpiādē 2016. gadā Sočos Krievijā mainīt nedrīkst. To nevarot tieši tāpēc, ka dziedošo olimpiāžu mērķis ir vairot mieru un draudzību pasaulē un koru kultūras kopēji – arī Krievijā – taču nekādi nav vainojami ne savas valsts agresīvajā politikā, ne notriektā Malaizijas pasažieru lainera traģēdijā, kas tieši olimpiādes laikā satricināja visu pasauli. Un tomēr. Vai viss ir tik nevainīgi? Negribas pat domāt, ka, piemēram, Krievija, kura kā nākamās Pasaules koru olimpiādes mītnes zeme varēs šo notikumu izmantot masīvai PR kampaņai, varētu arī saņemt Pasaules koru miera balvu, kāda starptautiskā kopkora priekšā Mežaparka estrādē tika pasniegta Latvijai, Lietuvai un Igaunijai par Dziesmu svētku tradīcijas saglabāšanu.
Un vai kultūra un mākslas personības patiešām netiek izmantotas informācijas karā, politiskajā propagandā, kas patlaban iegūst arvien lielāku vērienu? Ja vēl arvien domājat, ka ne, atcerieties Latviju aizskarošos "jociņus", kas ik vasaru starptautiskajās televīziju tiešraidēs sprēgā no Krievijas kompānijas rīkotā festivāla Jaunais vilnis skatuves tepat Rīgas Jūrmalā… Ne jau velti, bažīdamies, ka pēdējo notikumu kontekstā Latvija var tikt izmantota kā platforma informatīvajā karā, tieši šīs vasaras Jaunā viļņa priekšvakarā ārlietu ministrs uz laiku iekļāvis melnajā sarakstā trīs Krievijas skatuves māksliniekus – Valēriju (pases vārdā – Alla Perfilova), Oļegu Gazmanovu un Josifu Kobzonu –, kuri aktīvi pauduši atbalstu Krimas aneksijai un starptautisko tiesību normu pārkāpumiem Ukrainā.
Paraugoties no šāda skatpunkta, var teikt, ka pasaulslavenais Krievijas diriģents Valerijs Gergijevs, kurš publiski aktīvi atbalsta Putina agresīvo politiku jau kopš Krievijas armijas iebrukuma 2008. gadā Gruzijā, ar Sanktpēterburgas Marijas teātra viesizrādi Rīgā paspējis pēdējā brīdī – vien pāris stundu pēc tam, kad pasauli aplidoja ziņa par pierobežā virs Ukrainas debesīm notriekto Malaizijas pasažieru lidmašīnu. Nodiriģējis ciešanu pilno, dziļi pareizticīgajā domāšanā sakņoto grēcīgā cilvēka – Apburtā ceļinieka titulvaroņa – šķīstīšanās mūža vēstījumu, Gergijevs tieši no skatuves pavēstīja, ka izrādi veltījis šīs Rodiona Šcedrina operas pasūtītāja un pirmatskaņotāja 13. jūlijā mūžībā aizgājušā maestro Lorina Māzela piemiņai. Par liktenīgajā avioreisā bojā gājušajiem pasažieriem gan viņš neko neteica.
Šosestdien Operas dienās Jēkabpilī gaidāma Krievijas Valsts kamermūzikas teātra Sanktpēterburgas opera brīvdabas viesizrāde – Mocarta traģikomēdija Dons Žuans. Likteņa ironija, ka tieši šajā teātrī 10. jūlijā notika pavisam citāda tā paša režisora, teātra mākslinieciskā vadītāja Jurija Aleksandrova iestudējuma pirmizrāde – asiņains viencēliens Krima, kas veidots pēc staļinlaikos sacerētās Mariana Kovaļa operas Sevastopolieši. Principiāli jaunā operas – mītiņa žanrā uzmanības centrā ir šodienas dramatiskie notikumi Ukrainā, bēgļu likteņi un vēršanās pret "aizokeāna ienaidniekiem". Rādot vārdā nenosaukto, taču nemaldīgi atpazīstamo Krievijas prezidentu Putinu kā vienīgo glābēju, dialogā tiek iesaistīta arī publika, kura, histēriski raudādama, skaļi kliedz atbildes, kad tai jautā: "Bērnu, sirmgalvju izpostītie likteņi jums plosa sirdi?" – "Jā!" "Aizokeāna ļaunprātībām?" – "Nē!!!" Izrādei beidzoties, kāds augsta ranga armijnieks pirmajā rindā pat izsaucies: "Krima atgriezusies PSRS!" Režisors intervijās klāstījis, ka vēlējies paust savu pārliecību, vēršoties pret fašismu. Krimu viņš apņēmies izrādīt visā Krievijā un jau aizrakstījis Krievijas prezidentam, ka vēlas to parādīt Maskavas Sarkanajā laukumā… Lūk, šāda šoreiz informācija katra paša pārdomām par kultūras telpu.