Latvijas enerģija

Kārtējie murgi. Janlatviešu kustība bija lielā mērā sociāla, t.i. mērķis bija iegūt vienādas tiesības ar vāciešiem. Nekāda sakara tam nebija ar nacionālu valsti. Kad šis statuss tika iegūts, viņi neizjuta pretenzijas pārvācoties.Tā bija kosmopolitiska kustība. Krišjānis Valdemārs, starp citu, aicināja latviešus pārvākties uz Krieviju, jo tur bija zeme un parakstījās kā Christian...

Nav pareizi pashiem sev iestastiit, ka Latvija ir maza un nenoziimiiga valsts. Lielajaas Vaacijas firmaas (Bayer, BASF, Höchst) ir krietni mazaaks daliibnieku skaits nekaa Latvijas valstii. Protams, ja gribam saglabaat latvieshu valodu, tad jaasaglabaa Latvija. Citadi lielaas tautas muus paartautos, latv. valoda izniiks!

īkšķis gaisā

Kas šodien ir savādāk nekā iepriekšējās Latvijai liktenīgajās reizēs - ir daudz vairāk cilvēku, kas pilnīgi atkarīgi no valsts atbalsta, kā narkomāns no devas. Tiem Latvija pie pakaļas, ka tik tramvaja biļete par velti un lētāka gāze. Vispārējās vēlēšanu tiesības pabalstnieku dominētā sabiedrībā būs tas instruments, kas iznīcinās vispirms Latviju, pēc tam pārējo rietumu pasauli.

Sekojot paziņojumam KD: brīvs laukums tavai reklāmai! Iegansts: Sakarā ar dzejniekam Imantam Auziņam veltīto aicinājumu uz tikšanos, kura paredzēta šovakar, biju pārkomentējies, uzskribelēdams: „...kā poļu autora bērnu dzejolītī- Tas kaķis, kuru pirmiņ „apglabāja”, ir augšāmcēlies, man ar asti māja!” Ārprāts! Šorīt ar šausmām atklāju, ka ieviesušās 3 kļūdas; pirmkārt- nevis apglabāja, bet apraudāja, otrkārt- nevis bezdzimuma kaķis- ( viņķelists ?), bet gan runcis jābūt, treškārt- tas „polis” (dadzis) esmu es pats, jo esmu pielipis Auziņkunga vakara atspulgam pavirši, bez katram dzīvniekam nepieciešamās atbildības- citēto vārdu autors nemaz nav polis, bet gan visriktīgākais latvietis, proti, Pēteris Sils! Lūdzu piedošanu par savu alošanos, lai gan tam ar aliņiem praktiski ir ļoti maz sakara! Sakarā ar to: ATKLĀTA VĒSTULE VISĀM LATVJU DZEJNIECĒM! *************************************************** Ja nemaldos, bija taču laiks, kad mūs visus cīņā sauca atklātas vēstules, tagadiņ daudzi aizklājušies, glīši nomaskējušies. Ir gan LAIKI pienākuši! Taisās svētkos, taisās svētkos, Še būs svētki šovakar; Visa brāļa sēta viz Spožiem vara vainagiem! Jaužu, ka, piemēram, dzejniece Lija Brīdakas k-dze mēdz smelt iedvesmu ne tikai dvēseles, bet arīdzan interneta āderēs. No kā izriet: Vai cienījamās vārdu gūstītājas svētākais pienākums nebūtu bijis atsaukties manām kļūmēm un izlabot tās? Ja gribēja būt izmeklēti delikāta, varēja taču publicēt savu jauno dzejoli „Kļūdu labojums.” Aizstāvēt latvju autoru, manis sagandēto, godu. Gaidi! Zvanīju uz rakstnieku savienību, sak, palīdziet! Pret mani atsaucās ļoti indiferenti, no kā atkal izriet: Tādi jau tie vārsmotāji ir- savmīļi! Ko gan dara Lija Brīdakas k-dze, ka nav man palīdzīgu roku sniegusi? Pucējoties, greznojoties, Imantam Auziņam pīrāgus cepot. Pierādījums: Uz galda jau pīrāgiem ragi kā jaunais mēnestiņš mirdz, un vienam ir pašā vidū iecepta dāldera sirds. Atklāsme: Liriķe, kura, tad kad būsit to negaidījuši, raidīs debesīs viskarstākās sprikstis. Ko dara Olga Lisovskas k-dze? Gribēju citēt, nevaru sameklēt, atkal pazaudējusies/ paslēpusies starp grāmatām, kur tad jūs domājāt? Ko Māra Zālītes k-dze? Vai atkal aizgājusi pati sev zeķes pirkt? Še tev, Žūpu Bērtuli, redz, varēja sarakstīt, laikam nākamo znotu uzcerēdama, bet še te, Daini, nejaudāja. Vai negribēja, ko? Taisoties uz kādu tur balli. Pierādījums: Es šajā ballē dejošu Ar savu cisu maisu Un plāna vidu nomīto Ar ērkšķu rozēm kaisu! Ārprāts! Ko Liāna Langas k-dze? Esot visas domas aizņēmusies ar 6 mistiskām grāmatām! Kārtējo reizi pievērsīšoties kādam Leo un mistiskai bohēmai, jo neesot jau nemaz „Viegli”, kā sacījis Imanta Ziedoņa vārsmu krājuma vāks. Va’ nav sievišķīgi, ko? Ko viņas visas kopā dara? Sēd pie spoguļiem! Un terorizē tos: Pateic, spogulīt, man tā, kura ir visskaistākā!? Sirmbārdis izteicies delikātāk, bet tikai nedaudz: Sievietes mīl krāšņus nieciņus un par niekiem šiem var (es teiktu- spēj) priecāties līdz bezsamaņai. Ieber viņām plaukstās kaut vai sniedziņu, teikdams, ka tam sidrabota skaņa. Es vēl papildinātu, ja man būtu tā naudiņa jebšu arī ekstrasensa dotumi, es viņam noņemtu pēdīgo latu, kas maciņā, lai attopas! Un tikai tadatsēstos/ paliktu mierā: Kamēr kvēlo pauris cietais Spīvā jaunradību speltē, Vienai pašai sēžamvietai Bikšu dibens jāizdeldē. ( J. Sirmbārdis.) Nu jau te sāk smaršot pēc karstvīna, krēcnagliņām un skandāla! Paceļas jautājums- ko dara tie tēviņi? Varēja taču atrotīt rokas, iet dāmām palīgos. Arīdzan esmot dzejnieki, uz smagiem darbiem neparakstoties! Esot gan gribējuši, bet Eipura k-gs ( kas tas tāds?) nemitīgi rakstot blogus un radot šķēršļus, lai, kā teikts dziesmā, viss virzītos uz nesatikšanos. Šausmas! Vēl seko attaisnošanās caur Jāņa Sirmbārža rīmi: Kad ods ar savu smeceri Pie tava vaiga lien, Uz līdzjūtību neceri, Jo paēst grib ikviens! Kaut nu reiz būtu paēduši! Ko dara Jānis Liepiņš? Par spīti visiem ozoliņiem, dusot uz lauriem, va’ nav izmanīgs, ko? Viss sagriezies ar kājām gaisā, šaus-mī-gi sāp! Vai Imants Auziņš jau netika savlaicīgi norādījis (?): Ja jūs noburtie esat būrēji, Ja tā ir jūsu laime un sods- Esiet cilvēkiem uguņu kūrēji, Tā ir vienīgā balva un gods! Un vēl: Lai! Tu, sāpe, velti sāpi,- Tu jau manis nepievilsi! Esmu garā pupā kāpis, Zinādams, ar ko tas beigsies. Šausmu gabali tagad ir modē. Pēdējo reiz stādu jautājumu: Ko dara visi dzejnieki kopā? Kad būšot izballējušies, ja atgriezīšoties katrs savās mājās, rakstīšot, pēc tam it kā lasīšot kādu tur Pļehanova jauno izdevumu „Ko darīt pēc tādiem priekiem, kuriem, kā zināms, nav gala ne vienā galā, ne tālāk?” Saglabājot pašcieņu, uzrakstīšu vēl veltījuma rindas no Herberta Dorbes, kā sveicienu: Lai jūsu ienaidnieki Viens otram pretim dodas Nevis lai nīgri kautos, Bet ēstu- no kopīgas bļodas. Vēl iet vairs nejaudāju, vien pasacīšos par visu to milzonīgo Dzejas lērumu, vēlēšu visiem- radošu un veselīgu tālākgaitu! Gribēju parakstīties- Anonīmais Šakālis, bet pārdomāju, lai Naumaņkungs un Eipurkungs atkal neņem bises pār plecu, lai viņiem netiek šie sadistu prieki, zīmēšos skaidrībā- ar cieņu, Dainis Ozoliņš. 2012. gada 10. decembrī.