Gatavojamies Lielajai tīrīšanai: jūlija beigās komisijas ziņojumu par vairāku simtu piemiņas objektu demontāžu apstiprinās Ministru kabinets. No šī brīža paliks simtpadsmit dienu, kuru laikā Latvija atbrīvosies no smagās nastas – padomju un nacistu okupāciju slavinošiem pieminekļiem, zīmēm un elementiem –, lai valsts svētkus sagaidītu nepiesārņotā Latvijā. Patiešām neapskaužu komisijas darbu – mazliet vairāk nekā mēneša laikā jāapzina visi artefakti un jāveic analīze, kuras būtiskākais kritērijs ir tas, vai attiecīgā vienība slavina okupācijas režīmu vai ne. Ja pareizi lasu likumu, šajā posmā ir ne tikai jāīsteno pilna spektra denacifikācijas un desovjetizācijas darbi, bet arī jāveic trīsdimensionāla lāzerskenēšana un teritorijas sakopšana, pirms vienības aiziet nebūtībā. Lasot likumu, redzam, ka ne publiskajā ārtelpā, ne publiskajā būvē, ne publiskas personas iekštelpā nedrīkst atrasties elementi, kas slavina okupāciju varu, notikumus vai personas.
Pirmais, kas nāk prātā, ir leģendārie sirpji un āmurīši, kas vietām vēl saskatāmi Mūkusalas promenādes margās. Čuguna elementus var izzāģēt ārā, bet nespēju saprast, kas ir jādara ar Spilves lidostu. Ja mūsu valstī ir kāds elementu kopums, kas patiešām slavina padomju varu, tie ir milzīgie gleznojumi lidostas foajē. Padomju Latvijas karogiem fonā plīvojot, krievu, ukraiņu un citu republiku tautumeitas un dēlus ar ziediem sagaida Latvijas tautumeita. Visapkārt foajē mums mirkšķina piecstaru zvaigžņu sabiezējumi, savukārt virs ieejas ne tikai zaigo PSRS ģerbonis, bet arī uzraksts "Rīga" krievu valodā. Ēka ir atzīta par kultūras pieminekli, un šeit mana saprašana beidzas – ja būs tā, ka censoņi ar zāģiem un cirvjiem izplēsīs no krūmiem un žogiem visas nelabā zīmes, bet mirdzošajam staļinisma ziedam ies riņķī tāpēc, ka ēka ir iekļauta kultūras pieminekļu sarakstā, visa šī ņemšanās atgādinās traģikomisku izrādi. Arī Zinātņu akadēmiju sargā pieminekļa statuss, un tās fasādē ir redzami desmitiem skaistā terakotas tonī veidotu proletariāta ieroču labības vārpu ieskāvumā. Nespēju nopietni uztvert likumu, ja viss, ieskaitot durvju rokturus un flīžu klājumus, tiks neitralizēts, bet, kad pacelsim acis uz augšu, mūs joprojām sveicinās krāšņākās no okupācijas zīmēm.
Katram no mums ir vārdu savienojumi, kas liek sastingt vai aktivizē trauksmes pogas galvā. Man šāds jēdziens ir "vēsturiskais taisnīgums". Īpaši populārs tas kļuva 2014. gadā, kad Krievija iekļāva Krimu savā sastāvā. "Vēsturiskā taisnīguma triumfs" – šādi pēc Krievijas prezidenta to dēvēt metās zemākā ranga runātāji, un kopš tā laika astoņus gadus krievi ārdās pa Ukrainu, piesaucot taisnīgumu kā rīta lūgšanu. Un skat, arī mūsu likumdevējam tas pielipis un likumā par "objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontēšanu" sākuma punktos ir minēts mērķis – "nodrošināt vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu". Atzīšos, ka man patiešām ir bailes no šī vārda, nav grūti iedomāties sevi pieliktu pie sienas nošaušanai "vēsturiskā taisnīguma vārdā", bet, lai vai kā, otrs likuma mērķis ir "stiprināt vēsturisko atmiņu". Grūti noticēt, ka tas nav joks.