Nepilnajās divās galerijas darbības nedēļās apskatei bija atklāts arī galerijas galvenais lepnums – Rafaēla Siksta madonna. Pie Siksta madonnas nedrūzmējās pūļi ar apmeklētājiem kā, piemēram, pie Monas Lizas. Barokālās zāles bija pustukšas, un apmeklētāji, iespējams, reliģiskās ekstāzes gaidās laiski zvilnēja uz dīvāniņa ar skatu pret Siksta madonnu, gandrīz tāpat, kā mēs tagad zvilnam savos privātajos dīvānos, aplūkodami kāda pasaules muzeja virtuālo galeriju. Un, lai gan ir šāda iespēja, neatturama ir cilvēka vēlme pašam visu redzēt savām acīm, nonākt tiešā klātbūtnē, it kā šim iešanas pie mākslas aktam piemistu puse no mākslas darba vērtības.
Vairāk nekā pirms 120 gadiem Siksta madonnas priekšā stāvēja jaunais latvietis Jānis Poruks, kurš bija ieradies Drēzdenē ar cerībām tapt par mūziķi. Vairāk nekā gada laikā, kamēr viņš studēja Drēzdenes konservatorijā, viņš bija devies uz šo muzeju apmēram piecdesmit reižu. Tolaik glezna bija izvietota atsevišķā telpā iepretī Rafaēla krūšutēlam. Lai gan, piemēram, Vāgneru un Gēti Siksta madonna bija iedvesmojusi, Poruks bija mazliet vīlies XVI gadsimta sākuma meistardarbā – savās atmiņās par ceļojumu uz Elbflorenci viņš raksta: "Es nevarēju atrast to debešķīgumu, par kuru es biju lasījis. Gan esmu nabaga puteklītis pret Rafaēlu, tomēr iedrošinos teikt, ka visā Siksta madonnas bildē es neatrodu vienības. (...) madonna tēlota kā glīta, nopietna pilsoņa sieviņa. (...) Abi ķerubi lejā ir interesanti, glīti maziņie, kuri, paši par sevi ņemot, ir ar prieku uzskatāmi, bet nekādi nepievienojas bildes kopīgumam (...) Vai tie ir pavadoņi, kuru uzdevums ir spēcināt un iepriecināt savu kungu, vai tie ir spēļu biedri priekš no Pestītāja tik ļoti mīļotajiem bērniem, kad viņam pašam ir jādarbojas tēva lietās, tas ir, jācīnās ar pieaugušajiem? Kas to lai zina? Arī estētiskā ziņā abi ķerubi atstātu daudz labāku iespaidu, ja tie lidotu augšā, kā Ticians mēdza gleznot, un nolūkotos lejup. Tādā stāvoklī viņus varētu identificēt ar jau atpestītām dvēselēm, kuras brīvi gaisā lido un nolūkojas uz zemes rūpju pilnām parādībām."
Tomēr viņi nolūkojas gan uz zemes rūpēm – Pēters Baldingers savā muzeja atkalatvēršanai veltītajā darbā Then Is Now radījis abus mazos ķerubus no rozā neona stieples, kas novietoti uz muzeja jumta un nolūkojas pār Elbu un Covid-19 skarto pilsētu, kas savulaik pārdzīvojusi arī mēri, ugunsgrēkus, karus, 2002. gadā piedzīvojusi pilsētas vēsturē lielākos plūdus, bet 1945. gada bombardēšanā tika noslaucīta no zemes virsas.
Mūsdienās vēsturiskā pilsēta un tās ainava ir atjaunota, balstoties tieši uz mākslas darbiem – Bernardo Belloto, pazīstama arī kā Kanaleto, XVIII gadsimta precīzajiem, panorāmiskajiem Drēzdenes skatiem –, tādējādi tieši māksla ir atdevusi pilsētai mājas. Arī mums tagad ir atdotas mājas, jo nav ieteicams atrasties ārpus tām. Kamēr esam spiesti ar rūpēm nolūkoties no sava mājas loga uz pasauli, tas var kļūt arī par logu uz mākslu.
ZAZ