Daļa no pārvēlētajiem ir klāt stāvējuši pie tādiem projektiem kā Dienvidu tilts, Saktas puķu tirdziņš vai transporta elektroniskā norēķinu sistēma. Pat bez Valsts kontroles atzinumiem ir pamats aizdomām, ka Rīgas domes projekti mēdz rīdziniekiem izmaksāt... neparasti daudz. Demokrātijas apstākļos politiskām konsekvencēm nav jābalstās tikai tiesas spriedumos. Neviens nevar izsekot visam, ko lemj mūsu pārstāvji, tāpēc demokrātijas pamatā ir uzticēšanās, un aizdomas par korupciju var būt pietiekams iemesls, lai politiķis zaudētu uzticēšanos. Ne vienmēr tas tā notiek. Vai tāpēc, ka vēlētāji ir pamuļķi?
Pirmkārt, ir vērts pamanīt, ka tagadējo valdošo koalīciju neievēlēja "stulbais vairākums". Ja vēlēšanās Rīgā piedalījās 55,54% balsstiesīgo, no kuriem 58,54% balsoja par SC/GKR, tad par viņiem nobalsoja aptuveni 33% balsstiesīgo. Var jautāt, vai nepiedalīšanās vēlēšanās ir gudra izvēle, bet katrā ziņā mums šeit nav darīšana ar nozombētu sabiedrību, kas par brīvbiļeti vai līdera smaidu ir gatavi darīt nezin ko.
Otrkārt, cilvēkam šādās vēlēšanās reti kad ir jāizvēlas starp vienkāršiem pretstatiem. Ja pajautājam, kam jādod priekšroka – godīgam vai negodīgam politiķim, tad vairākums teiktu – godīgam. Bet reāli izvēle ir starp politiķi A, kurš ir prasmīgs vadītājs, dažkārt muļķīgi izrunājas, labi izskatās, krāpj sievu un atbalsta eiro, un politiķi B, kura ir Latvijas patriote, nav augstprātīga, runā smieklīgā angļu valodā un no valsts līdzekļiem apmaksā dēla sniegtās konsultācijas. Diemžēl šādu izvēļu gadījumā grūti noteikt racionāli pareizo, lai gan skaidrs, ka pieņemtais lēmums liecina par noteiktu vērtību skalu.
Treškārt, ir, protams, kaut kas naivs tajā, ka cilvēki ar daudz ko gatavi samierināties, ja politiķi ar viņiem dalās, un nedomā plašākā kontekstā un ilgtermiņā. Bet izsekot ekonomiskajām vai politiskajām sakarībām ir grūti. Ne vienmēr tas, kas šķiet saprātīgi pirmajā mirklī, tāds patiešām ir, un otrādi. Piekrītu, ka izglītība šajā ziņā var palīdzēt. Runa, protams, nav par gatavu formulu apgūšanu, bet spriestspējas trenēšanu. Varam sākt tūlīt. Lūk, klasisks uzdevums.
Iedomājieties, ka vēlēšanās tiek ļauts piedalīties vienīgi cilvēkiem ar augstāko izglītību. Tas nozīmētu, ka augstskolu pasniedzēji ir tie, kuri izlemj, kurš piedalīsies vēlēšanās un kurš ne. Bet nebūtu pamata nedot vēlēšanu tiesības tiem, kuri nevar nokārtot kursus, kas prasa vairāk gudrības vai zināšanu, nekā nepieciešams līdzdalībai vēlēšanās. Tad vai nu no programmām jāizņem kursi ar pārāk augstām prasībām, vai jāveido speciālas studiju programmas, kurās tiek nodrošināts vēlētājiem nepieciešamās gudrības minimums. Tagad vienīgi jānoskaidro – kas ir šis minimums un kuri ir tie cilvēki, kuri pareizi spēs minimumu noteikt? Tātad vispirms mums jānosaka cilvēki, kuri spēs pareizi noteikt cilvēkus, kuri spēs pareizi noteikt vēlēšanām nepieciešamo gudrības minimumu. Kā to izdarīt?