Mazpilsēta bez seksa

nesauksim vārdā, bet atradās personības, kam divas sevis diriģētās dziesmas vajadzēja atkārtot pa divi lāgi. Diriģenta kungs, teiksiet, ka koris taču pieprasīja atkārtot? Jā, tā bija gan. Man aiz muguras basi ņēma uz krūts un vakara gaitā arvien biežāk un drošāk pārmaiņus sauca «Atkārtot!», «Autoru!» (arī ilgi pēc tam, kad autors jau sen bija paklanījies, saņēmis ziedus un atgriezies savā vietā), kā arī «Rūgts!» un nemitīgi pieprasīja vilni. Diemžēl uzstājīgām un skaļām balsīm viegli pievienojas, līdzīgi kā dziesmu laikā, arī automātiski līdzi blējošās. Varbūt pamanījāt, ka publika nevienai dziesmai nesauca bis. Tā kā viss bija tik ļoti ievilcies, visskaistākās, fināla dziesmas, nebija ne tuvu tik izbaudāmas, kā varēja būt. Daudzi skatītāji, turklāt, tās vispār nedzirdēja, jo noguruši un vairs nespēdami izturēt, jau sen bija mājās. Varbūt jūs nepamanījāt, kopā gala koncerts ilga sešas ar pusi stundas. Narkotikas nelietoju, tik ilgi gavilējošā ekstāzē būt nespēju, nespēju dziedāt emocionāli pielādēti un tehniski kvalitatīvi līdz beigām. Esmu veselīga, jauna sieviete, bet man bija par garu, balss saites šodien var izmest miskastē, kopā ar pēdām. Starp dziedātājiem bija arī grūtnieces, veci ļaudis un cilvēki ar veselība problēmām. Dienu pirms gala koncerta biju daudz enerģijas izlikusi cenšoties dziedāt klausītājiem baudāmi DIVOS ģenerālmēģinājumos. Pirmajā nedaudz ar kauna sajūtu, jo koncerts vēl nebija gatavs un skatītājiem nedrīkstēja to ļaut redzēt, otrajā pagurusi, jo veselas dienas pavadīšana svelmainā karstumā tautas tērpā bija darījusi savu. Rīta ģenerālmēģinājums stāvot kājās tautas tērpā, piecas stundas saulē, varbūt pamanījāt, daudziem izrādījās vairāk kā iespējams izturēt, un dziesmām pa vidu, jo īpaši pēdējā stundā katras desmit minūtes skanēja saucieni «Ārstu!» kādam jaunam noģībušajam. Vai tiešām jums tas nelika aizdomāties par pasākuma ilgumu?? Dziesmu svētku biļetes biju kā lielu dārgumu uzdāvājusi draugiem. Mājupceļā tramvajā pēc viņu sagurušā un paīgnā skatiena nojautu, ka viņi koncerta gaitā bija mainījuši domas par saņemtās dāvanas vērtību. Parasti pēc Dziesmu svētkiem mājās braucu dziedošu, priecīgu cilvēku pilnajos pirmajos rīta tramvajos pēc sadziedāšanās. Šis koncerts bija tā izsūcis spēkus, ka uz sadziedāšanos nepaliku un atpakaļ ap diviem braucu tramvajā, kur vienīgais dziedātājs bija tramvajs pats, kamēr visi braucēji apātiski blenza vienā punktā, ja vēl spēja fokusēt acu skatienu. Cienījamie diriģenti, vai redzējāt deju lieluzvedumu? Tas bija absolūti ģeniāls. Ilga aptuveni divas stundas, demonstrēja deju kolektīvu, to vadītāju un horeogrāfu milzīgo paveikto darbu labākajā iespējamajā veidā. Pēc uzveduma cilvēki noskatījušies izrādi jutās saviļņoti, iedvesmoti un pateicīgi. Horeogrāfi gan nespriņģoja uz stadiona viduci pēc katras dejas klanīties. Lieluzveduma veidotāju vārdi tika nosaukti pašās beigās, kad viņi vienreiz parādījās publikai un visi viņiem no sirds uzgavilēja un gāja mājup laimīgi. Jums bija visas nepieciešamās sastāvdaļas brīnišķīgi gardas kūkas radīšanai, bet jūs receptei pievienojāt par daudz ūdens. Kāpēc, sakiet, kāpēc Jūsu vārdus vajadzēja nosaukt un Jums plaudēt gan pirms, gan pēc katras dziesmas, dažkārt pat vairākkārt, un vēl arī pasākuma beigās? Piedodiet, ka ārdos ar negācijām. Es atzīstu, ka jūs esat ģeniāli, ārkārtīgi talantīgi un gudri cilvēki, kas dara grūtu darbu, es jūs brīvajā laikā apbrīnoju un cienu. Bet lūdzu, rīkojieties, lai mūsu tautas skaistā tradīcija pasaulē nekļūtu pazīstama kā dubultefektīvā Latviešu Dziesmu Spīdzināšanas Tehnika, kas garīgi un fiziski lauž reizē gan dziedātājus, gan skatītājus.

Par mazpilsētām un seksu man arī ir ko pastāstīt. Lūk,piezvana man radiniece,ka viena cita mūsu radiniece - jauna sieviete, palikusi bez pirmās pakāpes tuviniekiem - atkal ir slimnīcā - reanimācijā. Un atkal - dzīvesbiedra varmācības dēļ. Slimnīca ir apmēram 1,5 stundas braucienā no Rīgas, mazpilsētā. Piezvanu operējošam ārstam. Esot izgrieztas lēveros saspārdītās zarnas, daļa no sasķaidītā kuņģa. Vai dzīvotāja būs - jā - vēl jaut būšot gan ko sist, gan spert. Zvanu mazpilsētas policijai -jā, šoreiz varmāku likšot aiz restēm, upurim esot dzīvībai bīstami nodarījumi. Kriminālprocess jau ierosināts. Zvanu otrreiz uz slimnīcu - prasu māsiņai,ko mums aizvest cietušajai, jo viņa pati nevar parunāt - viņai visos caurumos esot caurules. Neko nevajagot, vispār viņa nezinot, ja kaut ko vajadzēšot - te apkārt esot veikali - varēšot visu nopirkt. Aizbraucam, ejam uz intensīvās terapijas nodaļu, bet no turienes jau esot aizvesta uz ķirurģijas nodaļu. Aizejam uz to, Durvis vaļā, apkārt pilnīgs klusums. Dežurmāsas galds tukšs, māsu istaba tukša, ārstu isaba ciet. Kurā palātā meklēt cietušo nezinām. Stāvam kādas 5 min, nekas nenotiek. Jārīkojās. Okšķerējos gar durvīm - redzu,ka sanitāru istabā durvis tādas kā puspievērtas,pieklauvēju, paveru - un tur guļ cilvēks baltā halātiņā. Atvainojos par traucējumu un saku, ka meklēju lūk tādu personu. Viņa aizved mūs uz palātu, bet tur guļ 3 sievietes un nevienā mēs neatpazīstam radinieci. Es prasu,kura tad ir paciente x - viņa nezinot. Viena no sievietēm visu laiku vaid, mēs prasām kā viņu sauc- nē, tā nav mūsējā. Modinām augšā pirmo gulētāju - jā tā ir īstā. Kā es ieraudzīju viņas acis - nenoturējos - sāku raudāt gandrīz vēl skaļāk kā tā sieviete- vaidētāja gultā. Tālāk mani satrieca viņas stāsts - par ko sākusies sišana - par neko - par nepareizi sagatavotu ēdienu un kā ar vainas apziņu balsī saka x - par neprasmi saturēt muti. Viņa esot runājusi vīram pretī, pati jau vien vainīga esot. Es prasu - tu saproti, ka tevi varēja nogalināt, ka tev vēl pat 35 nav, tu ne pusmūžu nodzīvojusi neesi. Jā, nu tāds viņš esot - ātri krītot histērijā. Viņa pagrozās gultā, es pacēlu segu - mīļā debess, viņa guļ džinsos - ielas drēbēs, 'džinsos un jaciņā ar rāvējslēdzi un kapuci. Es saku - labi -stāsti,ko tev vajag no veikala. Visu ko vajagot. Dvieļis neesot,viņai kauns prasīt, salvetes, zobpasta,zobbirste ... Nē, nu ko tur man stāstīt visas sērijas, lai jau paliek citai reizei. Tai jaunajai sievietei nav augšā priekšzobi, tos vīrs regulāri izsit, neesot vērts vairs likt. Viņai ir sejai pieplacināts, galīgi plakans deguns. Arī tas ir vīra roku darbs. Kad ejam uz staciju, esmu noraudājusies puņķaina un neglīta. Radiniece saka, viņa mani nesaprotot. Tāda dzīve esot tās sievietes pašas izvēle. Neviens viņu nespiežot tā dzīvot ... Par slimnīcu - tā laikam Latvijā tagad ir norma - ka jebkurš narkomāns var ieiet nodaļā un paokšķerēties pa zāļu skapīšiem, pa aizstāvēties nespējīgo pacientu mantām. Slimnīcām esot mazi budžeti, māsiņām maz maksājot .... Ārsti braukā jaunākajās un dārgākajās mašīnās, aparatūra visa privatizēta vai prihvatizēta, kas to lai vairs zin. Minsitre par ārzemju komandējumiem vien ... Ai nu labi - tiešām - pirmās sērijas beigas.