Kamēr neviens joprojām nerāda, kas un kurš tad īsti ir iekšā skaudri noslēpumainajos čekas maisos, Rīga 2014 ir sagādājusi vienu no saviem daudzajiem pārsteigumiem, solot atvērt čekas jeb Stūra mājas durvis. Agrākās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas ēkā tiks izveidotas sešas atšķirīgas, taču konceptuāli vienotas izstādes, kas tieksies paspilgtināt apmeklētāja izjūtas par to, kā varēja būt – piespiedu kārtā nokļūt šajā mājā pirms vairākām desmitgadēm. Tātad čekas māja, nedaudz apkopta un izgreznota ar izstādēm, kļūs par muzeju, kura sūtība uz šīs zemes lielākoties ir pavisam vienkārša – apstādināt laiku (sakot "lielākoties", izslēdzu no šīs misijas pildīšanas, piemēram, zinātnes muzejus, kuri nodarbojas tikai ar izglītošanu un izklaidi, bet ne relikviju saglabāšanu u. tml.). Taču muzeji, turklāt bieži vien iesīkstējušo stereotipu vai citu ar mūsdienu kroņprinci – mārketingu – saistītu iemeslu dēļ daudziem šķiet garlaicīgi. Protams, ja vien nav Muzeju nakts, kad tie pēkšņi uz vienu vakaru sagaida savu karieti un pārvēršas par visu kārotām disnejlendām. Bet pašam ielīst pa kādām slepenām durvīm pamestā mājā, atrast tur kopš neatminamiem laikiem neviena neaiztiktas lietas, iztēloties, kurš tās sen tomēr aizticis un uzskatījis par savām... Tā ir pavisam cita lieta, vai ne?
Bērnībā gandrīz visiem patika ložņāt apkārt. Uzkāpt putekļainos bēniņos, klausīties, kā ar jumtu saduras lietus lāses, šķirstīt vecos žurnālus un uziet tur visdīvainākos priekšmetus. Vai arī ielīst kādā pamestā mājā vai pat noteku caurulē, par spīti tam, ka zini – mamma kategoriski pret to iebilstu. Jo tad apkārtējā vide vēl ir pārsteigumu pilna un paklausība likumam nav tik uztrenēta, lai stātos ceļā vēlmei izzināt pasauli. Taču ir cilvēki, kurus pamestas vietas, kurās atšķirībā no muzeja ne katram ļauts tā vienkārši ieiet, fascinē joprojām.
Šie cilvēki, kuri īpaši nevēlas sevi afišēt, sauc sevi par bradātājiem. Viņi dažādos forumos mēdz apmainīties ar informāciju, kā kādā konkrētā vietā vieglāk iekļūt, un citām noderīgām lietām, jo bieži vien bradāšana pa pamestām ēkām ir ne tikai pretlikumīga, bet arī dzīvībai bīstama (klīst baumas, ka traumas tiek gūtas ne retāk, kā nodarbojoties ar skeitbordu). Turklāt bradātāji par savu ceļojumu galamērķiem izvēlas arī pilnīgi ar poētiku nesaistītas lietas, piemēram, šahtas, kanalizācijas caurules, bumbu patvertnes u. tml., – un neizvairās, noguruma mākti, turpat uz vietas arī nakšņot – atliek vien atrast ērtu vietiņu zem kāda nebūt jumta un bez šķembām zem guļammaisa.
Dažs labs piedzīvoto mēdz arī fotografēt, taču īstiem bradātājiem tā nav prioritāte, tāpat kā īsti ekstrēmu pārgājienu entuziasti reti kad publicē internetā savas bildes ar dabasskatiem. Kādā mājaslapā tomēr ir apkopoti attēli ar visspokainākajām pamestajām vietām pasaules kartē, no kurām daudzas vismaz skaisti uzņemtajās fotogrāfijās izskatās apmeklēšanas vērtas arī tad, ja neesi pārliecināts bradātājs, piemēram, tā arī nekad neatvērtais atrakciju parks Černobiļā, Gulivera parks Japānā, Banermena pils uz salas Ņujorkā, Kanfrankas dzelzceļa stacija Spānijā, atomelektrostacija Beļģijā u. tml. Šīs pamestās celtnes var aplūkot šeit: