Tikai trenēta acs tagad var saskatīt elementus, kas kādreiz veidoja godalgoto kompleksu, visu to iedarbīgo kompozīciju ar monumentu, Okupācijas muzeja ēku un Pēterbaznīcas torni. Man nav iebildumu pret vēstures uzslāņojumiem, ar kuriem laika gaitā apaug ikviena dzīva ēka un vieta, un ir žēl redzēt tās, kuras iznīkst, ja vairs neiederas jaunā īstenībā vai arī pirms tās kāds atklāj no jauna. Taču ir instinktīvas dusmas, nevis žēlums, kad redzu, ka vieta, kas ir dzīva un aktuāla, tiek degradēta vai nu voluntāri, vai mērķtiecīgi.
Tūristu autobusu pagaidu dežūrpunkts Strēlnieku pakājē nešķistu tik kaitinošs, ja tie tiešām organizēti tur spētu izgrozīties, nevis pastāvīgi konfrontētos ar stihiskajām gājēju plūsmām pāri izdangātajām laukuma labiekārtojuma paliekām. Veids, kā ar zemas grafiskās kvalitātes pašvaldības propagandas plakātiem un kleinu rokdarbu bodi tiek pazemota rekonstruēšanai slēgtā muzeja ēka, kas jau šobrīd varētu būt arhitektūras piemineklis ar starptautisku nozīmi, tracina ne tikai būvmākslas profesionāļus. Atceros, kā jau 90. gadu beigās, studiju pašā sākumā vēl neko nezinādams nedz par arhitektūras vēsturi, nedz jaunākajām pasaules tendencēm un teorijām profesijā, pretojos sajūsmai par Melngalvju nama replikas pacelšanos pretim mūsu augstskolas logiem un tad otras, vēl skumjākas, Rātsnama parafrāzes parādīšanos; tās abas nevis sakārtoja attiecības ar vecās Rīgas un tās neatceļamās padomju pagātnes mantojumu, bet visu vēl vairāk konfrontēja un stigmatizēja.
Brīdī, kad tika paziņots, ka senās pilsētas bagāto vecpuišu ballīšu nama postmodernā kopija visa šī postpadomju haosa vidū kļūs par Valsts prezidenta oficiālo pagaidu mītni, bija jāsmejas balsī, ja vien es ticētu, ka tiem, kas to izlēma, tiešām piemīt tik smalka pašironija. Turklāt ar vietas pašreizējo situāciju mūs nesamierina arī publiskie paziņojumi par tās pagaidu raksturu, jo tikpat publiski izskan draudīgi mājieni par katras "jaunajos apstākļos" neiederīgās ēkas iespējamo likteni. Jo vai tad ir kāds, kurš zina, kam būtu jāseko pēc šī pagaidu stāvokļa, kurā nu vairs neiederas nedz RTU ēka, nedz muzejs, nedz pašvaldības galvenā mītne, nedz jebkas cits, kas drošības dēļ neatbilst pagaidu prezidenta apkārtnei?
Meklēju mierinājumu Berlīnē, kuru pretēji provinciāli klīrīgajai mazās Parīzes idejai vienmēr esmu uzskatījis par īsto paraugu Rīgas stila attīstīšanai, bet arī tur kāda svarīga vieta šķita zaudēta cīņa – atjaunojot "vēsturisko patiesību" un nojaucot Austrumvācijas Republikas pili, tur līdz spāru svētku augstumam jau pacēlies bijušās ķeizara pils aptuvenas kopijas būvapjoms. Vienmēr brīvajiem berlīniešiem, kurus visa Eiropa var apskaust par gribu un spēju pārskatīt savu vēsturi, tas tagad šķiet bīstami revizionistisku tendenču simbols.
Ko tad lai iesākam mēs, kam savu vēsturi izsāpēt ir bijis daudz mazāk laika un daudz vairāk šķēršļu? Varbūt uz neveiklo pagaidu grūstīšanos pašā Rīgas vidū jāskatās kā uz iespēju! Varētu pieņemt, ka 15 gadu laikā ir izaugusi jauna paaudze, kas 90. gadu jukās radītajās replikās redz gan atraktīvu kiču, gan pamācošu pārpratumu un šādas kļūdas vairs nepieļaus. Iespējams, sarkanie divstāvu autobusi, aiz kuriem vairs neredz sarkanos strēlniekus un viņu bijušo muzeju, īstenībā ir pirmais solis uz tādu atbrīvošanos no vēstures un multikulturālas iecietības uzplaukumu, kādu piedzīvoja Berlīne un Londona, kad tika saprasts, ka ar pagātni saistītās fantomu sāpes nav nekas tāds, ar ko būtu jālepojas un uz ko būtu jābalsta sava nākotnes identitāte.