Viņam ne reizi vien esot bučojis roku Igors Stravinskis. Jāzepa Vītola vārds gadiem ilgi skan Konservatorijas sakarā, bet vai apzināmies, ka viņš ir visas Latvijas lepnums? Varbūt pārmaiņas pēc biežāk daudzināt arī viņu un citus, ne tikai Krišjāni Valdemāru, Krišjāni Baronu un Raini? Ir mums vēl... Piemēram, uz jaunās, de iure atdzimušās valsts varas pārstāvju darbošanās fona ātri kļuvis skaidrs, cik liels bijis Jānis Čakste.
Kāpēc mums ir tik nepareiza sajūta, ka Latvijā šobrīd maz izcilu personību? Varbūt, ka taisnība, un mēs pēc divdesmit gadiem atzīsim, ka Valda Dombrovska (vīrs, kam nervi kā striķi) valdības rīcība redukcijas virzienā krīzes gadījumā bija vienīgā iespējamā, jo iekšējās inflācijas scenārijs (kāds būtu bijis vajadzīgs pie vēlama kalibra valstsvīriem) te radītu pamatīgu katastrofu atbildīgu un bezatbildīgu personu vājuma dēļ. Arī es par Eiropas Savienību balsoju tikai tādēļ, ka jutu, ka pašiem ar valsts pārvaldīšanu neiet.
Mums ir izcilas personības, taču šiem cilvēkiem ir atšķirīgs temperaments. Raksturs varbūt, taču temperaments diez vai ir atkarīgs no tā, kas ir bijuši viņu vecāki.
Liksim šoreiz mierā mūsu operdziedoņus, arī komponistu Pēteri Vasku un keramiķi Pēteri Martinsonu. Arī bez tiem nosaukšu desmit personības, kuras, cita starpā, daudz vai maz mēdz izteikties arī dažādu politikas aspektu sakarā. Tie ir mācītāji Jānis Vanags, Juris Rubenis un Juris Cālītis, zinātnieks Jānis Stradiņš, kordiriģents Māris Sirmais un pianists Vestards Šimkus, arī nupat komentētais un aprunātais teātra režisors Alvis Hermanis. Pieskaitīšu arī publicistu Viktoru Avotiņu un filosofu Igoru Šuvajevu. No dzejniekiem manā sarakstā būs Uldis Bērziņš; neaizmirsīsim, ka viņš pagaidām vienīgais iekļuvis Literatūras kanonā, vēl soļojot pa šo pasauli.
Viktora Avotiņa vārds te parādās ar gudru ziņu. Lai parādītu, ka Latvijā jau sen neņem galvā rakstītu vārdu. Un ja vēl rakstības veids nav vienkāršāks "par diviem miličiem"? "Tad iznāk tā/ka pērles kaisītas/ne tikai cūkām vien" (Eduards Aivars). Tad nekur nespruksi no tā, ka vajadzīgs lielāks un asāks kairinājums. Un Alvis Hermanis to arī dod, jo pieprasījums ir. Arī no Vestarda Šimkus intervijās esam dzirdējuši un lasījuši ne to vien. Protams, arī no Igora Šuvajeva.
Cilvēkiem nepatīk, ka viņiem traucē dzīvot viņu nožēlojamo dzīvi. Ziniet, kāda bija alternatīva aizbraukšanai uz Īriju un citām zemēm? Sacelšanās. Taču, kā saka krievi, "kiška tonka". Tāpēc man žēl, ka Valdis Zatlers palaida garām iespēju pa īstam "ieiet vēsturē" un nesagāja kopā ar Saskaņas centru, lai izveidotu visīslaicīgāko un nelemtspējīgāko valdību. Tas saskaņiešus ne tikai atmaskotu līdz galam, parādītu viņu mazspēju un izgāztu, bet arī būtu pietiekami spēcīgs kairinājums, un latviešu vienošanās kā pretreakcija būtu daudz sirsnīgāka un paliekošāka. Tas būtu daudz vērtīgāk par valodu referendumu.
Ilgi Lietuvā dzīvojušā kinorežisora Māra Martinsona, nule saskaņieša, vārdi no Rīgas satiksmes līdzekļu pieturām pauž atziņu, ka viņš negrib balsot par sliktāku mēru tikai tādēļ, ka tas ir latvietis. Ko lai te iebilst godīgs mākslinieks, ja politiķi pat pa visiem kopā nespēj iebilst? Īpaši jāuzsver, ka Latvijā mākslinieki ir citā situācijā nekā vecākās demokrātijas valstīs. Mēs esam jaunās neatkarīgās valsts sava veida ķīlnieki un esam ne tikai varai opozīcijā, kā tam mākslinieka un domātāja gadījumā vajadzētu būt, bet, lolojot vairs ne tik trauslo, bet ne tik attīstīto Latvijas valsti, bieži arī nostājamies pozīcijā. Vara to izmanto un čakarē mūs, taču mēs paši sevi tā čakarējam vēl vairāk. Un čakarēšana ne vienmēr veicina domāšanu. Es uzskatu, ka mūsu pakalpojumu un miermīlīguma dēļ varas vīriem jau sen būtu jābučo roka gan mums, māksliniekiem, gan pārējai tautai.
Ne viena vien ministra izteikums, ka "neesmu tik turīgs, lai ilgi būtu par ministru", izklausās nožēlojami. Tas nozīmē, ka naudas cilvēciņam joprojām trūkst, bet pasionaritātes, Latvijas mīlestības trūkst vēl vairāk. Attieksmes ziņā ne tikai Jānis Čakste, bet arī Kārlis Ulmanis šajā kontekstā šķiet kā no citas planētas nākuši. Un aizbildināšanās, ka laiki citi, neiztur kritiku.